ANTONS ZVĪDRIS
Ārsts - ftiziatrs ar 46 gadu praksi,
veselības darbinieks,
sabiedrisks darbinieks.
Aktīvs Atmodas notikumu dalībnieks,
apbalvots ar barikāžu dalībnieka piemiņas nozīmi.
Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris (1999.)
Mēs nākam no savas bērnības.
(Sent - Ekziperī)
Dzimis 1932. gada 23. jūlijā četru bērnu ģimenē Rēzeknes apriņķa Varakļānu pagastā.
Tēvs Pēteris (1884.g.- 1970.g.) cara laikā pabeidzis četras klases. Tā toreiz skaitījās ļoti augsta izglītība, viņš veiksmīgi apsaimniekoja 12 ha zemes.
Māte Antonija (1887.g. – 1975.g.) skolā nebija gājusi nevienu dienu. Pašmācības ceļā iemācījusies lasīt un rakstīt. Mājās Ziemassvētku vakaros kurināja pirti, pēc pirts svētīja svētvakaru pie eglītes. Otrā rītā visi ar zirgu brauca uz Varakļānu
baznīcu.
Māte Antonam bija pirmā skolotāja, kas ieveda grāmatu pasaulē un iemācīja lasīt. Ganu gaitās zēns ar aizrautību lasīja Skalbes, Jaunsudrabiņa, Poruka, u.c. autoru darbus. Teicejas skolā Antons mācības uzsāka pirmajā krievu gadā uzreiz 2. klasē, jo
labi lasīja un rakstīja. Pionieru vadītāja no Varakļāniem ar konfektēm un barankām, aicināja stāties bērnus pionieros. Mamma brīdināja: “Pamēģini tikai stāties tai bezdievju partijā!” Lai gan gribējās konfektes, Antons parādot savu raksturu,
pionieros neiestājās. Jau 12 gadu vecumā Antonam vajadzēja palīdzēt vecākiem visos lauku darbos, art, pļaut, gādāt gotiņām sienu (viens brālis izsūtījumā šahtās, otrs mītnes zemē). Visus skolas gadus Antons mācījās ļoti labi.
Interesi par medicīnu izraisīja māsas vīrs, pazīstams Latvijas onkologs Luna.
1950. gadā stājoties LVU Medicīnas fakultātē, kura pārtapa par Rīgas Medicīnas institūtu (RMI), bija jāiztur ļoti liels konkurss, jo tajā gadā vienlaicīgi vidusskolas beidza 11. un 12. klases. Pēc trīs mēnešu mācībām Antonu izsauca uz RMI
sekretariātu: “Kāpēc vecāki nav kolhozā?” - “Vecāki ir kolhoznieki!” pārliecinoši atbildēja Antons. Pa šiem trīs mēnešiem viņi bija novākuši ražu un iestājušies kolhozā. Tā laimīgas sagadīšanās dēļ Antonu neatskaitīja no Medicīnas institūta.
Vienā kursā pie profesoriem P.Stradiņa un K.Rudzīša viņš mācījās kopā ar patreizējiem profesoriem I.Lazovski, I.Siliņu, J.Volkolakovu.
Pēc institūta beigšanas 1956. gadā jaunais ārsts uzsāk darba gaitas Jēkabpils rajona centrālā slimnīcā kā rentgenologs. No 1961. gada ir Jēkabpils
tuberkulozes slimnīcas galvenais ārsts. Precīzai diagnozes noteikšanai vajadzīgas plašas zināšanas ftiziatrijā un rentgenoloģijā. Kopumā pēc institūta A.Zvīdris trīs gadus ir pavadījis papildinot zināšanas rentgenologu un ftiziatru kursos,
specializējies plaušu slimību diagnostikā. Viņam rentgenoloģija ir sirdslieta. Nav palaidis garām neievērotu nevienu plaušu slimību. Bieži iznāk pacietīgi pārliecināt saslimušo nopietni ārstēties.
Daudzi pacienti viņam ir pateicīgi par atgūto veselību. Apbrīnojama ir daktera vienkāršība un takta izjūta. Uzmanīgi A.Zvīdris seko ikviena slimnieka atveseļošanās gaitai. Ejot vizītēs nekad nav aizmirsis neviena slimnieka rentgenu. Nekad nav
pateicis, ka viņam nav laika, nevienam nav atteicis padomu. Un neviens neteiks, ka “vecajam Zvīdrim” devis “kukuli”. Galvenajam ārstam tiešiem darba pienākumiem blakus jārisina slimnīcas saimnieciskie jautājumi, jārūpējas par kadriem, par
kvalifikācijas celšanu.
1986. gadā A.Zvīdrim piešķira LPSR Nopelniem bagātā ārsta nosaukumu.
Tas bija pelnīti, jo Zvīdra vadībā rajonā jau no 60.gadu sākumā organizēta ļoti aktīva tuberkulozes apkarošana. Četras reizes Jēkabpils uzvarēja LPSR sociālistiskajā sacensībā un ieguva naudas prēmijas un ceļojošo karogu. Īsi pirms Atmodas
jēkabpilieši kārtējo reizi uzvarēja un paturēja šo karogu ar Ļeņina attēlu kā vēsturisku relikviju, jo, Atmodai sākoties, neviens karogu vairs atpakaļ neprasīja. Deviņdesmito gadu sākumā Jēkabpils rajonā saslimstība ar tuberkulozi bija zemākā
republikā-divdesmit cilvēki uz simts tūkstošiem iedzīvotāju - kā vairumā bagātāko Eiropas valstu šajos gados. Pasaules ārstu kongresā 1989.gadā A.Zvīdris uzstājās ar informāciju par tuberkolozes slimnieku izcelsmi: viena ceturtā daļa slimnieku bija
migranti, viena trešdaļa - bijušie cietumnieki, vēl viena trešdaļa alkoholiķi. To diemžēl nevar teikt šodien.
A.Zvīdris vienmēr bijis sabiedriski aktīvs. No 1963.g. līdz pat 1988. gadam - pēdējai vēlētai rajona Tautas deputātu padomei - Zvīdris bija pilsētas vai rajona deputāts no bezpartejiskā bloka.
A.Zvīdris ir vienmēr tur, kur jābūt krietnam savas valsts patriotam. Atmodas laikā piedalījās manifestācijās un mītiņos. Augusta puča dienās, Jēkabpils pilsētas domes sēdē, kurā puse bija interfrontes pārstāvju, A.Zvīdris pirmais aicināja atbalstīt
izcīnīto brīvību, tā gūstot pilsētā pārliecinošu Tautas Frontes virsvadību.
1989. gada 23. augustā Antons kopā ar mazbērniem Robertu un Lauru, ar pārējiem ģimenes locekļiem bija to cilvēku vidū, kas, rokās sadevušies, veidoja “Baltijas ceļu” - cilvēku ķēdi no Tallinas līdz Viļņai, lai aicinātu atbrīvot pēdējās koloniālās
teritorijas Eiropā. Līdzīgs notikums cilvēces vēsturē vēl nebija pieredzēts.
1991.gada janvāra barikādēs Rīgā Antons ar dēlu Ivaru, savstarpēji mainoties, sargāja pieeju televīzijas tornim. Viņi bija gatavi ar savām dzīvībām stāvēt
par Brīvību pret bruņumašīnu kāpurķēdēm. 1999. gadā par nopelniem Latvijas labā Antonam Zvīdrim piešķirts Triju Zvaigžņu Ordenis.
Neraugoties uz ļoti lielo darba slodzi, ārsts A.Zvīdris ir labs ģimenes tēvs un vectētiņš. Dēls Ivars, dzimis 1960. gadā, vērojot tēva darbu un panākumus, izmācījās par ārstu. Pašlaik viņš ir Jēkabpils rajona slimnīcas galvenais ārsts, kam jārūpējas
par veselības nodrošināšanu rajonā. Meita Ieva, dzimusi 1963. gadā, ir žurnāliste, Rīgas pilsētas policijas informācijas daļas vadītāja. Tieši no Ievas sagatavotās informācijas 1991.gadā janvārī no Lietuvas Seima Viļņā visa pasaule uzzināja, kā ar
tankiem sabrauc cilvēkus, kas cīnās par brīvību.
Pašlaik ārstam Antonam Zvīdram rūp jauno cilvēku izglītība. Skolēnam jāzina Latvijas vēsture visā pilnībā. Jāprot pienācīgi uzvesties, kad atskaņo valsts himnu - lūgšanu. Mazpulcēniem jāatjauno un jāvalkā atbilstošs formastērps, jo tas disciplinē.
Viņiem savā uzvedībā un nacionālā pārliecībā jābūt citiem par paraugu. Mūsdienu jaunatnei jāaug par godīgiem sava darba darītājiem, cienot savus vecākus un pildot desmit Dieva baušļus.
Antonam vienmēr patīk dziedāt:
Teic kur zeme skaistākā,-
Tur, kur smilgas zied,
Teic kur skarbā zeme tā –
Te, kur akmens dzied.
(V. Krūkļa vārdi, R.Paula mūzika.)
ATTĒLI:
1. Antons Zvīdris ar kundzi Antoniju un mazdēlu Tomu 1999. gadā.
2. RMI studenti un pasniedzēji Anatomikumā 1950. gadā. No kreisās Antons Zvīdris, medicīnas doktors K. Rinkužs, medicīnas doktors A. Strengēvcs, studenti Inta Kumšāre, Rita Tērmane, Ērika Rozenfelde.
3. Mazdēls Roberts Liesmojošajā ceļā sargā brīvības gaismiņu.
2002. gada aprīlī.
Jēkabpils Bērnu un jauniešu centrs
Sagatavoja mazpulcēni: Madara Ģenderte, Katrīna Bērziņa.
Skolotāja Spodra Purviņa
LIIS izstrādne