RASMA ZVEJNIECE

Žurnāliste, Atmodas notikumu un „Baltijas ceļa” dalībniece (1989., 2009.),
viena no Latvijas Tautas Frontes laikraksta „Balvu Atmoda” veidotājām.
2002. gadā apbalvota ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Rasma Zvejniece dzimusi 1963. gada 21.maijā Balvu rajona Bērzpils pagastā Lucijana un Stefānijas Kindzuļu ģimenē. No 1.-11. klasei mācījusies Bērzpils vidusskolā. Skolas laikā daudz lasījusi grāmatas, aktīvi iesaistījusies skolas pasākumos un dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Jau no 4. klases sākusi rakstīt skolēnu laikrakstam „Pionieris”, vēlāk Balvu rajona laikrakstam „Vaduguns”. Pēc vidusskolas beigšanas iestājusies Latvijas Valsts Universitātē un studējusi Filoloģijas fakultātē žurnālistikas specialitātē. Studiju gados apprecējās ar skolas biedru Pēteri Zvejnieku un 1984. gadā ģimenē piedzima dēls Oskars. Studijas vajadzēja apvienot ar dēla auklēšanu un rakstīšanu dažādiem preses izdevumiem, tāpēc citiem hobijiem laiks neatlika. „Laimīgā kārtā studijas un darbs man vienmēr ir sakritis ar manām interesēm un darījis manu dzīvi daudzveidīgu,” stāsta Rasma.
1986. gadā Zvejnieku ģimene atgriezās Balvos, Rasma uzsāka strādāt Balvu rajona laikrakstā „Vaduguns”, bet vīrs Pēteris - Balvu 1. vidusskolā par fizikas skolotāju. 1987. gadā piedzima meita Zane.
Rasmai Zvejniecei Latvijas neatkarības atgūšanas laiks saistās ar ļoti intensīvu, reizēm pat riskantu žurnālista darbu, kas deva tādu gandarījumu kā nekad. Visa Zvejnieku ģimene ir bijusi aktīva Atmodas laika dalībniece. Vīrs Pēteris pirmajās neatkarīgās Latvijas pašvaldību vēlēšanās tika ievēlēts par Balvu rajona padomes deputātu no Latvijas Tautas frontes saraksta, bija viens Zemessardzes Balvu bataljona veidotājiem un pirmais štāba priekšnieks Balvos.
Rasma bija žurnāliste, kas aktīvi atbalstīja LTF idejas un darbus. Pēc viņas domām Atmodas laiks bija Latvijas žurnālistikas zvaigžņu stunda - tik lielu nozīmi avīzes, televīzija un radio nebija nekad piedzīvojusi. Viņai, tāpat kā daudziem citiem no viņas paaudzes, tas bija arī Latvijas vēstures uzzināšanas laiks. Rasma spilgti atceras, ar kādām izjūtām lasīja pirmos stāstus par 1941. un 1949. gada izsūtīšanām, viņa bija vairāk nekā pārsteigta ne tikai par to, ko uzzināja, bet arī par to, cik prasmīgi padomju gados tas viss bija noklusēts.
Šajā laikā Rasma bija Balvu rajona laikraksta „Vaduguns” žurnāliste. Vienlaikus bija viena no Latvijas Tautas Frontes laikraksta „Balvu Atmoda” veidotājām. Redakcijā, viņas darba kabinetā, kur Rasma strādāja kopā ar Imantu Koliņu, vienu no LTF rajona nodaļas vadītājiem, faktiski bija pirmais Balvu rajona Tautas frontes štābs. Bet par savu lielāko artavu Latvijas neatkarības labā Rasma uzskata piekrišanu kļūt par Balvu rajona laikraksta redaktori 1992. gadā. Viņu šajā amatā ievēlēja Balvu rajona padome, kurā, uzvarot pašvaldību vēlēšanās, bija tautfrontiešu vairākums. Rasmai nebija vēl 30 gadu, kad uzņēmās lielo atbildību. Rasma Zvejniece zina, cik smaga bija neatkarības cena, kad to vajadzēja apliecinat reālajā ikdienas darbā, tāpēc ļoti ciena tos Atmodas laika aktīvistus, kuri spēja no opozīcijas pāriet pozīcijā un būt vadītāji, kuri realizēja dzīvē Atmodas idejas.
Runājot par atmodas laika personīgajām atmiņām, Rasmai ir 3 spilgtākās atmiņas – par bailēm, smaidu un izbrīnu. Rasma atzīstas, ka vienas no spilgtākajām atmiņām viņai palikušas par bailēm. „Tas bija augusta puča dienās 1991. gadā. „Vaduguns” redaktore Biruta Salmane mūs visus sasauca savā kabinetā, izņēma no seifa darba grāmatiņas un izdalīja mums. Ja nu vairs neatgriežamies redakcijā,” atceras Rasma. „Ziņas pienāca aizvien satraucošākas. Sapratu - ja Latvijā brauks padomju tanki, būs atkal vagoni uz Sibīriju, un mēs - tāda īsta tautfrontiešu ģimene - sarakstos būsim pirmie.” Dēls tai brīdī bija aizvests paciemoties pie radiem Pļaviņās. Bet Rasmai likās, ka jābrauc viņam pakaļ, lai visa ģimene ir kopā, ja nu notiek kas slikts. Vīrs gan domājis, ka puikam tur būtu drošāk, tomēr vēlā vakarā pēc darba brauca pakaļ.
Otra atmiņa – par smaidu. Rasma stāsta: „1989. gada decembrī notika pirmās pašvaldību vēlēšanas, kurās pirmo reizi bija divi saraksti. Tautas fronte pret kompartiju. Vēlēšanu dienā redakcija strādāja visu dienu, vakarā sagurusi atnācu mājās. Nāca pusnakts, prāts bija nemierīgs – kaut arī zināms, ka vēlēšanu rezultātus rajona komisija rītā paziņos, likās, ka tomēr vajadzētu aiziet uz komisiju uzreiz, - ja nu tur notiek kas avīzei noderīgs? Teicu vīram, ka tūlīt būšu atpakaļ, un gāju. Tur - rajona vēlēšanu komisijas mītnē – virmoja kaislības, atbraucēji no katra iecirkņa, kura balsis jau bija saskaitītas, tika sagaidīti turpat gaitenī ar jautājumu: „Kurš?” Tad priecājās vai nu vienas, vai otras puses atbalstītāji. Biežāk gavilēja tautfrontieši. Zvani, komentāri, vēlēšanu dienas joki, emocijas - no asarām līdz gavilēm. Tai visā tik ļoti iedzīvojos, ka pulkstenī piemirsu paskatīties. Mani uzmeklēja apsardze un teica, ka lejā pie ieejas gaida vīrietis. Satraukta izgāju, un pirmais, ko konstatēju – ir jau agrs rīts. Tad ieraudzīju savu vīru – ļoti uztrauktu, ka man noticis kas slikts. Mobilo telefonu tad vēl nebija un es, jā, atzīšos, biju pavisam piemirsusi par mājām. Bet es smaidīju, jo biju sapratusi, ka esmu iemīlējusies ... vēlēšanu naktīs un politikā,” tā atceras Rasma Zvejniece. Turpmāk vēlēšanās redakcija par šīm naktīm domāja savlaicīgi un īpaši rūpīgi un nelaida garām žurnālistiski tik interesantus notikumus. Trešā atmiņa - par izbrīnu. Rasma brīnījās par tiem, kuri ilgi nevarēja izšķirties, kurā pusē būt, un centās stāvēt pa vidu. „Jā, sapratu, ka tā ir viduvējību vieta, bet mani pārsteidza, ka tādu bija tik daudz,” atceras Rasma. Viņa brīnījās par to, cik ilgi un smieklīgi Balvi mocījās ar Ļeņina pieminekļa noņemšanu, kādas tikai atrunas nemeklēja tie, kam bija jāizpilda rajona padomes lēmums par ļeņinekļa novākšanu! Un Rasma joprojām brīnās, ka uz citu vietu pārcelto Ļeņina pieminekli reizēm min kā vienu no interesantākajiem apskates objektiem Balvos.
Šīs ir tikai dažas epizodes tajā milzīgajā notikumu un izjūtu pasaulē, kurā Rasma Zvejniece dzīvoja Atmodas laikā. Emocionāli ļoti skaistu sajūtu bija daudz. Kad virs Balvu kultūras nama uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs. Kad „Balvu Atmodu” drukāja krieviski un redaktors Kazimirs Šļakota to veda pārdot uz Pitalovu (bijušo Abreni). Kad par Latvijas neatkarību nobalsoja visi no Balvu rajona ievēlētie Augstākās Padomes deputāti – Andris Līgotnis, Kazimirs Šļakota un Juris Cibulis. Kad Balvos atklāja atjaunoto „Staņislavu” – padomju laikā sagrauto Latgales partizānu pieminekli (uzcelts Latgales partizānu piemiņas godināšanai; partizānu nodaļa izveidojās Balvos, vēlāk to pārveidoja par pulku, 1919.gadā tas sekmīgi cīnījās Latgales frontē).
Vērtējot Atmodas laiku no šodienas skatu punkta, Rasma Zvejniece atzīst, ka ir pateicīga liktenim, ka viņai bija lemts piedzīvot Atmodas laiku un būt notikumu centrā. Viņa ir laimīga, ka viņas bērni izauga, gadu mijās klausoties „Dievs, svētī Latviju”, nevis Kremļa kurantus. Bet viņai ir skumji, ka šodien gan valstī, gan novados starp lēmējiem un vadītājiem ir tik maz Atmodas laika stipro cilvēku.
Rasma Zvejniece joprojām uztur saites ar „Balvu Atmodas” veidotājām Marutu Sprudzāni un Zinaīdu Loginu, ar ko ilgus gadus strādāja kopā Balvu rajona laikraksta redakcijā un kopā izveidoja uzņēmumu „Balvu Vaduguns”. Priecājas, ka „Balvu Atmodas” redaktors Kazimirs Šļakota neaizmirst savus cīņu biedrus nozīmīgos dzīves brīžos. Strādājot Balvu rajona laikraksta redakcijā, ar daudziem bijušajiem tautfrontiešiem iznāca sazināties un satikties dažādos darba jautājumos. „Un jāsaka, ka kopējais Atmodas laiks bija kā tāds garantijas zīmogs, ka uz šiem cilvēkiem var paļauties. Protams, ne vienmēr viss, ko viņi darīja, man likās pareizi, taču es nešaubījos par viņu godīgumu pret mani. Par laimi, man nenācās vilties”, atceras Rasma Zvejniece.
2005. gadā Rasma Zvejniece Daugavpils Universitātē ieguva maģistra grādu sabiedrības un iestāžu vadībā. 2007. gadā sāka strādāt Rīgā uzņēmumā „Reģionālā preses DIENA”, pēc tam Latvijas Republikas Augstākajā tiesā par Komunikācijas nodaļas vadītāju.
Zvejnieku ģimene arī šodien piedalās patriotiskos pasākumos. Latvijas dibināšanas diena - 18.novembris - vienmēr ģimenei bijusi svinīga diena, tāpat arī Lāčplēša diena 11.novembrī. Tā kā viņas vīrs ir Latvijas armijas virsnieks, vienmēr kopā ir piedalījušies svinīgajās parādēs un Virsnieku ballēs, kas ir ļoti skaisti un patriotiski pasākumi. Šogad Rasma noskrēja savu kilometru Baltijas ceļā. Lai gan tas viņā neradīja tādu nesavtīgas vienotības sajūtu, kāda pirms 20 gadiem bija īstajā Baltijas ceļā, Rasma bija priecīga, ka uz šo kilometru viņu uzaicinaja viņas bērni un viņi skrēja kopā.
Rasma Zvejniece min vēl vienu, var teikt, patriotisku darbu, ko paveikusi 2008.gadā, strādājot Augstākajā tiesā. Atzīmējot Latvijas Senāta (kā Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā sauca Augstāko tiesu) 90 gadu jubileju, viņa vāca materiālus, tikās ar bijušo senatoru bērniem un mazbērniem un sagatavoja grāmatu par tā laika senatoriem – Latvijas augstākās instances tiesnešiem 1918.-1940.gadā. „Tā bija unikāla Latvijas vēstures mācībstunda priekš manis pašas un citiem. Kādus brīnišķīgus un gudrus Latvijas patriotus iepazinu! Man šķiet ļoti pareizi mācīties ne tik daudz no ārzemju pieredzes, bet, pirmkārt, no savas vēstures. It visās jomās,” secina Rasma Zvejniece.

Attēlā:
Baltijas ceļa 20.gadskārtas atceres skrējienā ar dēlu Oskaru un meitu Zani (2009).

Sagatavoja:
Balvu Valsts ģimnāzijas 8.a klases skolniece Agita Pauliņa
Konsultante un projekta vadītāja Lūcija Jermacāne

Ievietots ar PBLA atbalstu
2009.gada novembrī