FELIKSS ZVAIGZNONS

Trešās atmodas aktīvists,
pedagogs, žurnālists, dzejnieks

Feliksam Zvaigznonam (1950 – 1989) ir būtiska, paliekoša vērtība Latvijas izglītības, žurnālistikas un dzejas jomā. Viņš ir Trešās atmodas aktīvists, kas nepiedzīvoja neatkarīgas Latvijas atjaunošanu, bet bija tās veicinātājs.

IN MEMORIAM
Dzīves ceļš
Felikss Zvaigznons piedzima zemnieku ģimenē 1950. gada 19. decembrī Cēsu rajona Jaunpiebalgā, mācījās Siguldas septiņgadīgajā skolā un Siguldas vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas 1969.gadā iestājās Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet, 1972.gadā uzsākot darba gaitas, turpināja studēt neklātienē.
Viņš sāka strādāt par skolotāju Ogres rajona Oškalna, vēlāk Lauberes astoņgadīgajā skolā. Pēc pārcelšanās uz Limbažiem bija skolotājs Limbažu 1. vidusskolā, bet, sākot ar 1977.gadu, viņš turpināja skolotāja darbu Rīgā – 64. vidusskolā.

Darbs skolā palīdzēja apjaust skolotāja īpašo misiju, 1975.gada piezīmēs rakstīts: „ESMU SKOLOTĀJS! Iedomājies tikai – skolotājs! Uz pasaules nav skaistāka un labāka darba. Pasaules radīšana, ko Dievs paveicis, ir sākums. Grūtākais sākas pēc tam. Kāda gan nozīme būtu vēl kaut kam citam, ja pēkšņi pārtrūktu miljonveidīgās pieredzes nodošana? Bet arī tas vēl nav skolotājs. Tas ir tikai spēks. Skolotājs vienlaicīgi dod spēka dzērienu un māca spēku likt lietā, māca pašam meklēt spēku, radīt to. Skolotājs māca dzīvību cilvēcei. Esmu skolotājs. Mācu mūsu valodu un literatūru. Bet tā jau laikam ir tikai forma. Dzīvība ir dziļāk. Man ir 25, tātad varēšu vēl ilgi strādāt.” (Izglītība - 1991.gada 26.septembrī)
1978.gadā skolotāja darbs tika nedaudz atlikts, F. Zvaigznons pievērsās žurnālistikai. Viņš sāka darboties laikrakstā „Padomju Jaunatne”, sākumā vēstuļu nodaļā, bet vēlāk skolu un studējošās jaunatnes nodaļā par korespondentu. Drīz vien F.Zvaigznons tika uzaicināts darbā arī „Skolotāju Avīzes” redakcijā un kļuva par Žurnālistu savienības biedru.

1982. gada rudenī Felikss Zvaigznons tomēr atgriezās darbā skolā, taču nu vairs ne skolotāja, bet skolas direktora amatā - sākumā Bauskas rajona Griķu astoņgadīgajā skolā. Šajā laikā viņš iestājas Komunistiskajā partijā. No 1985.gada bija direktors Iecavas vidusskolā. Felikss Zvaigznons ir ieguldījis daudz darba skolu pilnveidošanā, reformējot tās. Viņš vienmēr bija tiecies pēc pārmaiņām, kas vērstu visu labāku.
„Tikai trīs gadus direktors Griķu skolā. Tikai trīs, bet cik daudz skaista atstāts: grīšļiem aizaugušajā purvājā izveidots dīķītis, kura krastā zarus šūpo sēru vītoli; skolas priekšā kuplo stalta goba un lepni noraugās uz Feliksa Zvaigznona veidotajiem celiņiem dīķmalā. Darbs un tikai darbs! Pats labprāt ņēma lāpstu vai cirvi rokās un strādāja gan parka sakopšanā, gan kurtuves remontā. Pat melno piķi prata uzliet uz vecās skolas jumta. Cilvēks ar vienreizīgu skaistuma izjūtu. Viņš gribēja, lai viss ap cilvēku būtu daiļš: tērps, rakstāmgalds, šķūnis, pagalms. Viņš mācīja mūs runāt ar skolēniem klusi, mierīgi, cilvēcīgi,” tādu viņu atceras Griķu astoņgadīgās skolas kolektīvs. (Izglītība - 1991.gada 26.septembrī)

Iecavas vidusskolas kolektīva atmiņās ir šādi akcenti: „Visi atceramies to brīdi, kad Felikss Zvaigznons, augusta pedagoģiskajā sēdē iepazīdamies ar mums, klusi teica: „Gari nerunāšu, darīsim darbu!” Tas bija laiks, kad mūsu skolā valdīja īpaša gaisotne: reizē – stingrība un iejūtība. Direktors neskopojās ar labiem vārdiem, bet pelnītos brāzienus reizēm aiztaupīja.” (Izglītība - 1991.gada 26.septembrī) Kolēģe Maruta Lasmane atceras: „Līdzīgi ziedu daudzkrāsainībai retajās atpūtas reizēs un brīvajos brīžos uzdzirkstīja arī Feliksa sirsnīgais humors, aizrautīgais dziedātprieks, bet visam pāri – apbrīnojamā prasme saprasties ar ikvienu cilvēku.” (Bauskas Dzīve - 1990.gada 26.septembrī)

F.Zvaigznons par pedagoģijas aktuāliem jautājumiem rakstīja tā laika presē - „Skolotāju Avīzē”, „Padomju Jaunatnē”, arī „Cīņā”, vietējā rajona presē „Komunisma Ceļš”, viņa viedoklis skanēja radiopārraidēs un televīzijā.. F.Zvaigznons uzskatīja, ka skolotājs nedrīkst skolā strādāt bez ieinteresētības: „Bērnu personība ir pārāk dārga cena, lai ar to maksātu par nepareizi izvēlētu profesiju, vienaldzību, negribēšanu.” ( Skolotāju Avīze -1986.gada 26.februārī) Viņa raksti presē bija adresēti plašai auditorijai, jo izklāstīti saprotamā, bagātā valodā, daudz padomu izteikti jaunajiem pedagogiem rakstu ciklā „Saruna ar jauno skolotāju”. F.Zvaigznons rakstīja: „Pedagogs, kurš neaudzina klasi, skolas dzīvi iepazīst tikai daļēji, turklāt trūkst paša būtiskākā, paša smalkākā pedagoģiskās darbības aspekta.” (Skolotāju Avīze - 1986.gada 19.martā)
Cīnītāja viedoklis saklausāms F.Zvaigznona rakstā par skolu reformu tā laika LPSR CK laikrakstā ‘Cīņa”: „Katra pārkārtošanās prasa pienācīgi sagatavotu darba fronti, pamatu, bāzi, ar ko es saprotu gan cilvēciskas, gan materiālas vērtības, līdzekļus, resursus. Pārkārtošanās vārdos nav nekas cits kā demagoģija ar visām no tās izrietošajām kaitīgajām sekām.” (Cīņa - 1986. gada 28.decembrī). Feliksa Zvaigznona daudzpusīgā darbība izglītības jomā sasaucas ar Pirmās atmodas aktīvista Ata Kronvalda idejām, viņu iedvesmojuši Kronvalda vārdi: „Mosties, celies, strādā!”

Skolotāju Avīze
1987. gada septembrī Felikss Zvaigznons atgriezās publicistikas nozarē. Viņš kļuva par laikraksta „Skolotāju Avīze” galveno redaktoru ar avīzes 2067. numuru 1987.gada 12.septembrī. Lai gan viņš vadīja laikrakstu tikai divus savas dzīves pēdējos gadus, tomēr paspēja to pilnībā pārveidot, atkal veicot to, pēc kā viņš mūždien tiecās. „Skolotāju Avīze” kļuva par vienu no populārākajiem, lasītākajiem tā laika laikrakstiem, jo bija tapusi par sava veida atmodas veicinātāju. Avīzes jaunais redaktors bija atradis veidu, kā piesaistīt savai avīzei pelnītu uzmanību. F.Zvaigznona kolēģe laikrakstā „Padomju Jaunatne” Inta Lehmusa atceras: „F.Zvaigznons tiek apstiprināts par „Skolotāju Avīzes” redaktoru, un šī garlaicīgā, bailīgā lapele kļūst par avīzi. Par tādu avīzi, kas skolotājos pamodina zudušo pašcieņu. Par avīzi, ko lasa ne tikai pedagogs, bet kāri tver jebkurš no mums.” (Padomju Jaunatne - 1989.gada 7.jūnijā)

Trešā Atmoda
Jau studiju laikā Felikss Zvaigznons pieteica sevi kā aktīvas dzīves pozīcijas cilvēks. Savā dienasgrāmatā 1976.gada 12.decembrī viņš rakstīja: „Vai Pasaulei savā labvēlībā pret mani ir bijis kāds labums no šī gada? Nemaz nav daudz jādomā, lai sacītu – ir tūkstoš nepadarītu darbu, ir tūkstoš nepateiktu vārdu.
Esmu palicis gudrāks? – Jā.
Esmu palicis labāks? – Nē.
Esmu cīnījies? – Par maz.” (Izglītība - 1991.gada 26.septembrī)
LR Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis 2000. gada 29. decembrī atceras: „Tas bija vislielākā pacēluma brīdis (..), mūs visus skurbināja atmodas gars, kas virmoja gaisā. Felikss toreiz Tautas frontes kustībā ienāca līdz ar daudziem citiem izglītības un zinātnes darbiniekiem, diemžēl viņu lielākā daļa no politikas ir aizgājuši. Varbūt tieši tāpēc mūsu politikā un valsts pārvaldē pašlaik visvairāk pietrūkst savstarpējas izpratnes, dvēseliskuma, godīguma, spējas līdzi just. Visas šīs īpašības pilnā mērā piemita Feliksam Zvaigznonam.” (LV- 2000.gada 12.decembrī)

Par nozīmīgu notikumu Atmodas laikā kļuva Molotova - Ribentropa pakta slepeno protokolu atmaskošana. Politiķa Mavrika Vulfsona runa Radošo savienību plēnumā bija kā lavīnas izvirdums. Mavriks Vulfsons atceras: „Pēc manas 1988.gada 2.jūnija Radošo savienību plēnumā teiktās runas bija skaidrs, ka Molotova – Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem ir pieteikts karš. Pagāja dažas dienas, un es šīs runas dēļ nokļuvu zem stipra spiediena. Šajā grūtajā laikā atskanēja telefona zvans. Zvanīja Felikss Zvaigznons. Viņš teica: „Biedri Vulfson, mēs publicēsim jūsu runu „Skolotāju Avīzē”. Lūdzu, nāciet uz redakciju pārlasīt.” Felikss bija mierīgs un smaidīgs. Toreiz es pirmoreiz satikos ar avīzes kolektīvu, kas bija kā vienota saime ap mīļu un cienītu redaktoru. Cik man zināms, laikraksta drukāšanas dienā toreizējā cenzūra un Izglītības ministrijas vadība izdarīja spiedienu uz Feliksu Zvaigznonu, lai šo rakstu neiespiestu. Felikss palika pie sava: „Mēs drukāsim.” Un otrā dienā teksts parādījās „Skolotāju Avīzē”. Manuprāt, tolaik šādas publikācijas ievietošana bija īsts varoņdarbs. Pēc neilga laika es „Skolotāju Avīzē” publicēju vēl vienu rakstu, aizstāvot savu viedokli par Molotova- Ribentropa paktu. Un avīzi atkal parakstīja Felikss Zvaigznons. (..) Viņš bija patiesi drosmīgs vārdos un darbos.” (Izglītība - 1991.gada 26.septembris)
„Skolotāju Avīzi” ar publicēto runu cilvēki iegādājās un glabāja kā lielu dārgumu, jo neviens cits preses izdevums to neuzdrošinājās tiražēt. Skaidrs, ka redaktoram nācās atvairīt varas bultas, taču viņš bija liels diplomāts šajā jomā un apgalvoja, ka pedagogi ir izglītota auditorija un pratīs analizēt vēstures dokumentus pareizi.

1988.gadā F.Zvaigznons bija Vissavienības tautas izglītības darbinieku kongresa delegāts, sadarbojās ar izglītības darbiniekiem Igaunijā un Lietuvā.
1989.gadā Felikss Zvaigznons bija viens no iniciatoriem Latvijas Izglītības biedrības izveidošanai. Dibināšanas konferencē februārī Feliksu Zvaigznonu ievēlēja par priekšsēdētāju šis biedrības valdē. Konferencē tika ieskicētas risināmās problēmas: ģimenes kā audzināšanas faktora loma, divplūsmu skolu reorganizācija, gigantisko skolu celtniecības lietderība, mācību satura jautājumi u.c. Felikss Zvaigznons šajā konferencē akcentēja samilzušās problēmas ministrijā. „Viņš uzsvēra, ka Tautas izglītības ministrijā ir vismaz divi „spārni”, ka tur ir daudz labu darbinieku, bet vispār šis aparāts ir sevi parādījis kā nederīgu vadības institūtu.” (J.Bekmanis. Vēl viena biedrība. Padomju Jaunatne – 1989.gada 3.martā)

1989.gada 30. un 31.martā Felikss Zvaigznons uzstājas ar ļoti pārliecinošu runu Radošo savienību plēnumā. Viņš teica: „ Kā jūs saprotat, es arī runāšu par skolu. Tieši skolā man iemācīja, ka ekonomisko prasību izvirzīšana ir tikai pirmais solis sabiedriskā apzinīguma augšanā, bet galvenais masu apziņas un izpratnes rādītājs ir politiskās prasības. Tāpēc es nestāvu šajā tribīnē, lai prasītu biezāku maizes riecienu skolotājiem, es stāvu šeit, lai prasītu brīvību.” (Literatūra un Māksla-1989.gada 15.aprīlī) Runā tiek raksturota padomju gadu izglītības politika, iztirzāts Latvijas brīvvalsts laika izglītības modelis un nobeigumā konkretizēts, kas būtu vajadzīgs Latvijas izglītības atjaunotnei: „Mums nepieciešamas brīvas rīcības iespēja savas nacionālās skolas izveidē. Mums nepieciešama mūsu izglītības principu, līmeņu un satura samērošana ar pasaules standartiem, nodrošinot pedagoģiskās informācijas brīvu apmaiņu (..) Mums nepieciešams radikāli uzlabot svešvalodu apgūšanu šādas sadarbības realizēšanai. Mums nepieciešams veicināt latviskas audzināšanas un izglītības centienus ārpus Latvijas.(..)” (Literatūra un Māksla-1989.gada 15.aprīlī)
1989.gada aprīlī viņu ievēlēja Latvijas Lauksaimniecības savienības valdē, aicinot darboties sociālās infrastruktūras nozarē, jo F.Zvaigznons lielā cieņā turēja jaunās lauku paaudzes vispusīgu izglītošanu.

1989. gada 3. jūnijā Felikss Zvaigznons pēkšņi mira ceļā uz Kaudzīšu skolas 120. gadskārtas svinībām. F.Zvaigznons apglabāts Cēsu Meža kapos 1989.gada 8.jūnijā. „Skolotāju Avīzes” piemiņas numurā no Latvijas ievēlētie PSRS Tautas deputāti raksta : „Ar dziļām skumjām uzņēmām ziņu par to, ka no mums nežēlīgi agri šķīries Felikss Zvaigznons, viens no Latvijas atjaunotnes celmlaužiem, cīnītājs par demokrātiju un vārda brīvību. Noliecot mūsu galvas, domājam par aizgājēju kā par reti gaišu un drosmīgu cilvēku, pedagogu un talantīgu žurnālistikas bruņinieku, kurš tradicionālo „Skolotāju Avīzi” pārveidojis par visas tautas iemīļoto Skolotāju.” (Skolotāju Avīze - 1989.gada 14.jūnijā)
Izglītības darbinieks, žurnālists, valsts un politiskais darbinieks Vilis Seleckis atzīst: „Cik nežēlīgi būt lāpai, kas apgaismo ceļu un nodziest, kad galamērķis pavisam tuvu! Brīvības gars jau virmo gaisā, tas uzvarējis ļaužu noskaņās un apņēmībā, bet Tev jāiziet neredzējušam, kā neatkarības karogs tiek pacelts pāri Latvijai. Bet tici, Feliks, Tēvijas krietnāko dēlu vidū, Latvijas izglītības vēsturē goda vietā vienmēr būs atrodams arī Tavs vārds.” (Izglītība - 1991.gada 26.septembrī)
12 gadus F.Zvaigznons visus priekus un bēdas dalīja ar savu dzīvesbiedri Rudīti Zvaigznonu, arī skolotāju un izglītības darbinieci. Par kopdzīvi ar Feliksu viņa saka: „Es dzīvoju tajā gaismā, ko Felikss patiesi izstaroja.” (LV 29.12.2000.)

Dzejnieks
Feliksa Zvaigznona laikabiedrs, dabas pētnieks un publicists Ilmārs Tīrmanis atceras: „Sabiedriskajā dzīvē viņš liesmoja uz āru, liesmoja pats un aizdedzināja citus. Bet dzejā dzirksteļoja sevī. Necentās publicēties. Tikai reizumis šur tur periodikā parādījās pa kādam pantiņam, parasti Dzejas dienu sakarā. Tāpēc – pretstatā plaši pazīstamajam pedagogam, žurnālistam, politiķim Feliksam Zvaigznonam – Dzejnieku Feliksu Zvaigznonu zināja tikai nedaudzi viņam tuvi cilvēki.” ( Karogs - 1989.g. - Nr.9 – 3.lpp.)
Ļoti siltas un uzticības pilnas bija Feliksa attiecības ar māmuļu Melāniju, viņa zināja, ka dēlam ir dzejnieka dvēsele, kas ietērpjas vārsmās. Mātei veltītajā dzejolī ieskanas Feliksa Zvaigznona nolemtības akords:
„Piedod, māt,
Tā ir tavu zvaigžņu dziesma
Dēls uz ceļa
Baltās liesmās”
Pēc Feliksa nāves draugi un kursa biedri ir apkopojuši viņa dzeju grāmatā „Lai paliek tev šī krāsa baltā”. Izrādās, ka Feliksam ir bijusi doma par iespēju apkopot savu dzeju krājumā un viņš ir uzskicējis tai plānu, pēc kura vadoties šī grāmatiņa arī tika sastādīta. Grāmata tika izdota 2002.gadā, dzejoļus sakārtoja kursabiedre Inta Baltgalve. Dzejas krājuma ievadā ir F.Zvaigznona dienasgrāmatas fragments, lūk, teikums no tā: „Un tikai šodien sāk likties, ka dzejā ir mans nepiepildītais es. Tur ir tas, kas es varētu būt.” Dzejoļu krājuma liriskais es ļoti tieši sasaucas ar Feliksa Zvaigznona dzīves pozīciju:
* * *
Palaidiet mani jūrā
Kad viļņi kā ķirši zied
Kad saule no dzelmes iznirst
Man gribas ar vēju iet

Nekad neesmu mācējis peldēt
Un man ir no jūras bail
Bet es taču nevaru neiet
Kad ūdens vienās ugunīs gail

Kā gribu palikt uz zemes
Un būt viņai noderīgs
Bet ķirši tik mierīgi zied
Ka nevaru nenoslīkt
(Zvaigznons F.Lai paliek tev šī krāsa baltā.- Bauska:
a/s „Balodis Printing”,2002.- 80.lpp.)

Feliksa Zvaigznona piemiņai ir bijuši veltīti vairāki pasākumi: 1991.gada 12. septembrī pie Brīvības pieminekļa bija pulcējušies tā laika Latvijas politiskās dzīves līderi, žurnālisti, skolotāji, lai pieminētu laikraksta „Skolotāju Avīze” bijušo redaktoru Feliksu Zvaigznonu. Piedalījās arī Radio un televīzijas Teodora Kalniņa koris; 2001.gada 19. decembrī Rakstnieku savienības telpās notika kursa biedru rīkots piemiņas pasākums, kā arī citi.

ATTĒLI
F.Zvaigznons 1987.gadā, uzsākot „Skolotāju Avīzes” redaktora gaitas
F.Zvaigznons Atmodas laikā ar Latvijas karogu
F.Zvaigznons studiju gados
1989.gada.martā F. Zvaigznons uzstājas Radošo savienību plēnumā.

Iecavas vidusskola iecava.skola@aldems.lv
Dzīvesstāsta autori – Iecavas vidusskolas 10.klases skolēni:
Marija Vinogradova, Laima Zaķe, Mārcis Vīnbergs
Konsultante – skolotāja Dace Greiža
Dzīvesstāsta autori pateicas F.Zvaigznona tuviniekiem
par materiāliem un konsultācijām darba uzrakstīšanai

2009.gada novembrī
Ievietots ar PBLA atbalstu