EGĪLS ZIŅĢĪTIS

Sporta skolotājs un florbola treneris;
Olimpisko spēļu dalībnieku
treneris ziemas sporta veidos.
Sabiedriski aktīvs cilvēks – „Baltijas ceļa” dalībnieks 1991.gada augustā
Bērnībā bijis izsūtījumā Tālajos Austrumos

Egīls Eduards Ziņģītis dzimis 1945.gada 21. augustā Rūjienas Jeru pagasta „Mārcēnos” zemnieku ģimenē.
Egīla tēva tēvs zemi izpirka no barona, rūpīgi to iekopa, apsaimniekoja un nodeva mantojumā savam dēlam Eduardam - Egīla tēvam, bet tiklīdz zeme bija iekopta, to jau 1940.gadā noņēma padomju vara.
Tēvu Eduardu Ziņģīti 1945.gadā arestēja ar mērķi izsūtīt no Latvijas. Tēvu aizveda uz Ņižnijtagilu, lai strādā ieroču rūpnīcā. 1949.gadā tēvu atlaida mājā, bet māja bija izputējusi, ģimene izpostīta – dzīvesbiedre un bērnu māte Zelma – mājsaimniece, tolaik 3 bērnu apgādniece, bija izsūtīta uz Amūras apgabalu (Krievijas Tālajos austrumos). 3 nepilngadīgos bērnus māte bija paspējusi aizvest pie savas mātes uz Naukšēnu „Tēvdēliem”. Vecākajai meitai Guntai bija 11 gadi (dzimusi 1939. gadā) , Jurim 9 gadi (dzimis 1941. gadā) un pastarītim Egīlam - 4 gadi (dzimis 1945. gadā).
Kad Egīls uzsāka skolas gaitas Naukšēnu pamatskolas 1. klasē savā dzīves vietā Naukšēnu pagastā, tās pārtrauca jauns izsūtījums - kopā ar māsu, brāli un tēvu viņus „aizvizināja” uz Tālajiem Austrumiem, kur nometināja Daļņevostočnijas ciemā. Mācīties vajadzēja, bet nu jau krievu valodā.
Pēc atgriešanās Latvijā, Egīls mācības turpināja Naukšēnu pamatskolas 5. klasē.
Allaž darbīgais tēvs slimoja, ārstu ciemā nebija, par vēlu nokļuva slimnīcā un agri aizgāja aizsaulē 1956. gadā. Pēc izsūtījuma, 1958. gadā Egīla māmiņa Zelma sāka strādāt kolhozā „Liesma” fermā par slaucēju. Tolaik par izstrādes dienu maksāja dažas kapeikas. Lai izdzīvotu, visai ģimenei nācās rūpīgi kopt savu piemājas saimniecību. Egīls saka: „Paēduši bijām, arī apģērbti. Bet ko tas prasīja!” Stiprā , labā māmiņa neatlaidīgi rūpējās par ģimeni. Aizsaulē aizgāja 89 gadu vecumā. Egīla vecākā māsa Gunta ir zemniece, gādīga, darbīga un čakla. Rūpīgi kopj savu saimniecību Naukšēnu „Ilgas”.

Naukšēnu pamatskola vēlāk izauga par vidusskolu.
Labā atmiņā skolotājs saglabājis savlaik rūpīgi gatavotos skolas sarīkojumus, kad mēnesi iepriekš notika mēģinājumi, lai iestudētu ludziņas, dziesmas, vingrojumus, iemācītos runāt dzeju. Aktīvi darbojās zēni, jo vairums no viņiem dzīvoja internātā. Sarīkojumos ieejas biļetes skolēniem bija – labas sekmes (par tām skolēni saņēma talonus ) un maska, ja tika organizēts kārtējais karnevāls. Katrs deju vakars sākās ar polonēzi, kuru vadīja skolas direktors. Dejoja visi – skolēni, vecāki, skolotāji.
Pēc vidusskolas Egīls gatavojās iestāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Mehanizācijas fakultātē. Bet tad sāka šaubīties. Tāpēc Egīls studiju vietā izvēlējās dienestu armijā, lai nobriest prāts, un 1964. gadā nokļuva Dobelē, tankistu mācību daļā. Vienā gadā ieguva tankistam nepieciešamās zināšanas un fizisko sagatavotību. Sekoja 2 gadi aktīvais kara dienests tanku daļā Krievijas Kaļiņingradas apgabalā, „kara pilsētiņā” Dolgorukovā pie Polijas robežas. Pēc 3 dienesta gadiem Egīls atgriezās Naukšēnos un atkal nonāca krustcelēs – ko darīt tālāk.
Egīls satika savu labāko draugu, kādreizējo klases biedru Ģirtu Bišofu , kurš strādāja Kārķu astoņgadīgajā skolā par sporta skolotāju. Ģirts ieteica Egīlam doties uz Sporta akadēmiju. (Savlaik Naukšēnos ģeogrāfijas skolotājs viņiem vadīja interesantas stundas. Abi ar Ģirtu viņi stundās „ceļoja” pa kartēm, kurš zinās vairāk upju, kalnu, jūras līču utt. Vēlāk Ģirts pārgāja uz Rūjienas vidusskolu un pēc gadiem kļuva par tās direktoru.)
Sporta akadēmijā pēc 3 dienesta gadiem viegli neklājās. Bija aizmirsusies ķīmija, fizika, maz zināšanu bija anatomijā. Tomēr vajadzīgo apguva, īpaši patika biomehānika - mācība par kustību struktūru. Tā bija viena no visinteresantākajām un visvajadzīgākajām nodarbībām, jo biomehānika trenerim jāizprot, lai trenētu sportistus un iegūtu vēlamo rezultātu.
Tagadējā dzīves un darba vietā Egīls nokļuva nejauši – pēc specializācijas šeit bija viņa pirmā skolas prakse. Uldis Lizums no sporta biedrības „Vārpa”teica: „Tu, Ziņģīt, brauksi uz Madonu, tur sniega pietiks.” Tā Egīls nokļuva sniegotajā Madonā un vēlāk tur arī palika.

Lai uzsāktu pastāvīgu darbu Madonas 1. vidusskolā, Egīls Ziņģīts 1972. gada augustā ierodas Madonā. Skolotājs sāka organizēt arī regulārus sporta treniņus. Viņam piemita prasme ieraudzīt un novērtēt savu audzēkņu iespējas ziemas sporta veidos, kur gūti valsts un pasaules mēroga sasniegumi.
Pēdējā desmitgadē Egīls Ziņģītis pievērsies arī florbolam. 2007.gadā viņa trenētā Madonas florbola komanda ar trim uzvarām Latvijas čempionāta 2. līgas Vidzemes zonā ieņēma pirmo vietu. Vienu sezonu madonieši spēlējuši arī Latvijas čempionāta 1. līgā, kur ieguva 3. vietu. Diemžēl tieši tad pamatsastāva spēlētāji beidza vidusskolu, komanda izjuka. Dažu gadu pat no komandas ir devušies prom 5 -6 spēlētāji. Daži no Egīla Ziņģīša audzēkņiem spēlē vai ir spēlējuši Latvijas virslīgā. Viens no tiem ir Ivo Preiss, (pašreizējās Latvijas čempionu komandas „Latvijas avīze” spēlētājs ) ir valsts izlases dalībnieks. Arī trenera dēls Ivo aktīvi spēlē Madonas florbola komandā.
Visu šo gadu laikā florbolistiem lielu atbalstu ir sniegusi Madonas 1. vidusskola, gan Madonas rajona padome, gan pilsētas dome.

Skolotāja Egīla Ziņģīša ģimene ir sportistu ģimene. Egīls Ziņģītis stāsta: „Visa mūsu ģimene ir saistīta ar sportu - mēs nekad nebūsim biznesmeņi. Abi ar sievu esam sporta skolotāji, un mūsu ģimenē arī bērni ir izvēlējušies turpināt mūsu izglītības līniju. Meita Una ir beigusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, specializējusies slēpošanā un biatlonā, strādā par sporta skolotāju Rīgas 49. vidusskolā. Ivo ir ieguvis pirmās pakāpes augstāko izglītību – beidzis divgadīgo trenera izglītības programmu.”
Egīls priecājas par mazbērniem, kurus audzina meitas Unas ģimene, – jaunajiem Liepiņiem – Evelīnu un Linardu.
Egīls, kam brīvā laika vienmēr ir ļoti maz, ir pateicīgs savai ģimenei, kura ir saprotoša un vienmēr viņu atbalsta gan ikdienas, gan brīvdienu pasākumos.

Sportiskais gars, kas raksturīgs trenerim, prasa atbildību gan no sevis, gan apkārtējiem. Runājot par darbu skolā, Egīls Ziņģītis atzīst, ka pirmās darba desmitgades aizritējušas normālā skolas gaisotnē. Šobrīd skolotājs nav mierā ar daudzu skolēnu izturēšanos - nepieklājību un visatļautību, kas rada vaļību un rupjību. Skolotājs atzīst, ka ikvienam indivīdam jārīkojas atbildīgi: „Ja kādam skolotāja prasības nepatīk vai mācību darbs neapmierina, tam pašam ir jāiet projām no skolas.”
Viņš arī asi nostājas pret cilvēkiem, kas ir vienaldzīgi un ļauni pret dzīvniekiem. Ļoti uzticīgs Ziņģīšu ģimenei bija kollijs Niks, rūpīgi kopts, paklausīgs un mierīgs suns. Garāmbraucošā mašīna, kaut gan šoferis suni redzēja, nemaz nepiebremzējot, suni sabrauca. Ģimenei bēdas lielas – raudāja gan bērni, gan mazbērni… Ģimenē atkal ir jauns Niko, bet cietsirdība pret dzīvniekiem ģimenei šķiet viens no vislielākajiem cilvēku grēkiem…

Arī doma par Latvijas valsts neatkarību Egīlam Ziņģītim ir asinīs. Kad pēc Tautas frontes aicinājuma Madonas 1. vidusskolā formējās skolotāju grupa braucienam uz Valmieras rajonu, lai veidotu vienu no posmiem vienotajā „Baltijas ceļa” ķēdē Valmieras rajonā norādītajā apvidū, skolotājs bija kopā ar visiem, kas piedalījās „Baltijas ceļā”. Skolotāji turējās stingri rokās sadevušies, dziedāja dziesmas un neļāvās daudzo garām braucošo, agresīvo mašīnu provokācijām, ar kurām tās centās izjaukt šo vienoto cilvēku ķēdi ceļā „Igaunija – Latvija – Lietuva ”, kas apliecināja gatavību cīnīties par neatkarīgu Latviju un Baltiju.
2007.gada decembrī

Madonas pilsētas 1. vidusskola
Materiālu sagatavoja 9.a klases skolniece Alise Miezīte
Projekta vadītājas: Daila Semberga, Sandra Šimkēviča