ALDIS ZEIBOTS

Ķīmiķis, silikātu tehnologs,
aktīvs Atmodas dalībnieks,
LTF biedrs

Dzimis Rīgā 1940.gada 1.maijā Annas un Alfrēda Zeibotu ģimenē.
Izglītība:
Pēc 24.vidusskolas 7 klases mācījās Rīgas Industriālā politehnikuma ķīmijas nodaļā (1954-1958).
Studēja Rīgas Politehniskajā institūtā, ieguva specialitāti silikātu speciālists (1958-1963).
Darba vietas:

• no 1963.- Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcas (VSŠR) stikla cauruļu ceha priekšnieks
• no 1965.g. vecākais inženieris - stikla tehnologs
• no 1978.g. strādā Valsts Vaislas buļļu audzētavā “Beites” par agronomu
• no1982.g. strādā VSŠR par stikla tehnologu 1. cehā
• no 1994.g. strādā Kocēnu pagasta padomē par priekšsēdētāja vietnieku
• 1997.-2002.g. strādā a/s VSŠ 1.cehā par stikla tehnologu; atbrīvots no darba kā pensionārs.

A.Zeibots LTF iestājas 1988.g. un tajā darbojies līdz 1994.gadam. Motīvi, lai iesaistītos LTF bija: cīņa par Latvijas neatkarību, latviešu valodu, kā arī nacionālās pamatizglītības uzlabošana, kas padomju laikā ievērojami pasliktinājās.
Sieva Rūta Zeibote piedalījās LTF manifestācijās un “Baltijas ceļā”. Vecākā meita Nora Zeibote, kas tolaik strādāja par Latvijas PSR Ministru prezidenta sekretāri, arī piedalījās barikādēs.
No draugiem atzīmējami Alda Zeibota Rīgas Politehniskā institūta kursa biedri, kas arī aktīvi strādāja LTF: Juris Dobelis, Inārs Krišbaums, Jānis Meškovs. No darba kolēģiem atzīmējams Jānis Goba, kurš kādreiz strādāja par stikla šķiedras ceha priekšnieku.

Aldis Zeibots stāsta: „Latvijas Tautas frontē iestājos 1988.gada 16.septembrī pēc LPSR Mākslinieku savienības 11.kongresa 1987.gada 29.oktobrī un LPSR Rakstnieku savienības plēnuma 1988.gada 1. un 2.jūnijā. Pēc iestāšanās LTF ļoti iespaidīga un emocionāla bija pirmskongresa manifestācija Mežaparkā “Par tiesisku valsti Latvijā” 1988.gada 7.oktobrī.
Nozīmīgs bija 8. un 9.oktobrī notikušais LTF 1.kongress, kurā gan pats nepiedalījos, bet rūpīgi visam sekoju radio un televīzijā. Šis notikums atstāja spilgtu iespaidu arī uz daudziem maniem kolēģiem.
LTF nebija partija, bet cilvēku kustība, kas PSRS aizstāvēja Latvijas latviskošanas ideju un Latvijas neatkarības ideju. Mums bija skaidrs jautājums par Latvijas okupāciju, bet PSRS valdība šo faktu neatzina. Tikai vēlāk to pierādīja mūsējie kopā ar vienu krievu zinātnieku no PSRS [faktiski tika publicēti slepenie Rībentropa Molotova pakta protokoli].
Un tā kā šīs idejas daudziem Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas kolektīva ļaudīm šķita svarīgas, tad, neskatoties uz risku, kas bija, iestājoties LTF, jo PSRS varētu sākt darboties aktīvi pret mums, tomēr daudzi iesaistījās šajā kustībā, un aktīvi darbojās gan sapulcēs, gan barikāžu laikā, gan rakstot vēstules.
Mūsu rūpnīcā bija lielākais LTF biedru skaits Valmierā. Mūsu vidū bija arī cittautieši, kas mūs atbalstīja. Valdes sēdes notika gandrīz katru nedēļu, un mūsu LTF nodaļas biedri piedalījās gan sanāksmēs, gan mītiņos, gan manifestācijās, gan barikādēs, gan balsošanā par atsevišķiem jautājumiem.
Tiku ievēlēts par VSŠR LTF grupas priekšsēdētāju un līdz ar to piedalījos 2., 3., 4. un 5. LTF kongresā (līdz 5.kongresam biju arī LTF Domes loceklis). Tiku ievēlēts arī Valmieras LTF rajona nodaļas valdē un piedalījos sēdēs.
Tā kā Latvijā LTF dalībnieku skaits bija milzīgs un cilvēki bija ļoti aktīvi, tad manifestācija “Baltijas ceļš” un barikāžu laiks Rīgā panāca ievērojamus rezultātus. Barikāžu laikā Rīgā dienu un nakti svarīgākos objektus apsargāja tik milzīgs skaits cilvēku, ka PSRS armijai likvidēt Latvijas valdību nebija iespējams, jo tas prasītu pārāk daudz upuru.
Pats personīgi kādas četras reizes dežūrēju barikāžu laikā, arī visbīstamākajās dienās 20. un 21.janvārī, kad bija OMON iebrukums Iekšlietu ministrijā. Mēs dežūrējām pie Starptautiskās telefonu sakaru ēkas uz Dzirnavu ielas starp Marijas un K.Barona ielām, es biju pārsteigts, ka pēc OMON uzbrukuma naktī “sargu” skaits ievērojami palielinājās, neraugoties uz to, ka bīstamība bija ļoti liela.
Kaut LTF veiksmes un panākumi no 1989.-1991.gadam bija ievērojami, diemžēl pēc barikāžu laika LTF savu popularitāti zaudēja, it īpaši tas parādījās Saeimas vēlēšanu laikā – it kā mēs, LTF biedri, būtu pārāk primitīvi domājoši, lai varētu darboties valdībā. Arī es kandidēju 5.Saeimas vēlēšanās, bet diemžēl bez rezultātiem. Tomēr par to neuztraucos, jo, ja būtu ievēlēts, problēmu būtu daudz vairāk, nekā strādājot savā amatā VSŠR 1.cehā. 1993.g. VSŠR LTF likvidējās. Arī citur tās vairs nebija, jo trūka atbalsta.

Tomēr mums – LTF biedriem – ne tikai dibinātājiem, bet arī atbalstītājiem, kas mācēja kopīgi darboties sarežģītajā laikā, bija izšķiroša nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā, demokrātiskas valsts un pilsoniskas sabiedrības veidošanā. Bet ne viss ir izdarīts. Latvisku Latviju var izveidot tikai ar kultūras uz izglītības palīdzību, tāpēc tām jābūt budžeta prioritātēm. Nepietiek tikai ar valsts valodas likuma pieņemšanu, bet latviešu valodai ir jāattīstās tālāk, lai milzīgā neskaidro svešvārdu lietošana nebojātu mūsu spēju saprast savu valodu, līdz ar to, lai mēs patiesi būtu latvieši. Otrā prioritāte – medicīna, ģimeņu un pensionāru atbalstīšana. Turklāt nepieciešams arī vienkāršot un stabilizēt nodokļu sistēmu. Nodokļiem jāveicina saimnieciskā rosība, it sevišķi zemniekiem, lai viņi varētu izdzīvot. Šie priekšlikumi bija LTF programmā, bet ne valdības, ne Saeimas deputāti tos neīsteno darbos”.

Aldis Zeibots ( Tel. m. 42 55382)

Valmieras 5. vidusskola
Sagatavoja 12. kl. skolniece Liene Prikule.
Konsultēja vēstures skolotājs Guntis Dzirkalis, datorzinību skolotāja Lolita Krilova.

LIIS izstrādne