ARNIS ŽEIBA
tehniķis – elektriķis, sabiedrisks
darbinieks
LTF atbalsta grupas loceklis, piedalījies barikāžu notikumos
Dzimis 1941.gada aprīlī Madonas rajona Sarkaņu pagastā
zemnieku ģimenē, kurā bija trīs bērni. Agri kļuvis bārenis. Māte kara laikā
mirusi, tēvs brīvprātīgi dienējis leģionāros un pēc kara gājis bojā izsūtījumā
Vorkutā.
Arnis Žeiba kopā ar māsu un brāli dzīvojuši pie audžumātes. 1949.g. nonācis
Limbažu rajona Vidrižu pagasta Igates bērnu namā. 1954.gadā pārsūtīts uz
Naukšēnu bērnu namu, tur pabeidzis mācības 8.klasē. 1962.gadā absolvējis
Naukšēnu profesionāli tehnisko skolu, līdz 1966.gadam dienējis Padomju armijā.
Ciemojoties Gulbenē pie māsas, saticis savu nākamo sievu, 1967.gadā apprecējies,
tagad ir 2 meitas un 4 mazbērni.
Ilgus gadus strādājis Gulbenes Starpkolhozu celtniecības organizācijā (SCO) par
elektriķi, vairāk nekā 20 gadus bijis SCO arodbiedrības priekšsēdētājs:
“Daudz panācu, strādājot šajā amatā. Tolaik ļoti augstā līmenī tika organizēti
sporta un atpūtas pasākumi. Cilvēki mani cienīja, jo centos aizstāvēt viņu
intereses.”
Atceroties pārmaiņu laika sākumu, A. Žeiba stāsta: “Kad sākās Gorbačova juku
laiki, es kā domājošs cilvēks, sabiedrisks darbinieks, redzēju, ka dzīvē padomju
politiķiem vārdi nesaskanēja ar darbiem, īpaši mani neapmierināja pārkrievošanās
politika. Tā mani aizskāra. Iekļāvos Tautas frontes dibināšanas darbā, SCO
nodibinājām Tautas frontes grupu.”
A.Žeiba organizēja tautfrontiešu braucienus uz Rīgu. To laiku atminoties viņš
saka: “Ne viens vien pagāja malā, jo baidījās. Un tomēr ļoti daudzi cilvēki
bija atsaucīgi. Kad es vaicāju: ”Kas brauks, zēni?”, cilvēki piekrita,
aizbraucām pilns autobuss. Es braucu kā dumpinieks. Es apzinājos, ka tas ir
risks, varonība. Čeka bija spēcīga, viņiem nebūtu problēmu mūs naktī apcietināt.
Es to apzinājos, ka mani var aizturēt, apcietināt, un, kas būtu tālāk, tas
nebija zināms.”
Pirmoreiz A. Žeiba bijis Dzirnavu ielā pie sakaru centrāles. Viņš atceras:
“Drūma vieta – šaurs pagalms, apkārt mājas, ieliņas aizkrautas ar tehniku,
visapkārt dzeloņdrātis, ja sāktos panika, nebūtu, kur atkāpties, cilvēki viens
otru nosmacētu.”
Otrreiz A. Žeiba kopā ar pārējiem 39 gulbeniešiem bijis pie Ministru
padomes. Rīgā lielas organizētības nav bijis, atbraukušajiem tikai ticis
norādīts, kur tiem jāatrodas. Pie Ministru padomes bija plašums, lai arī daudz
cilvēku. Norobežojumam bija baļķu mašīnas apkārt. ”Te bija cita atmosfēra. TV
raidīja visu nakti. Ļoti daudz cilvēku. Dienā spiegi okšķerējās. Neviens
nezināja, ar ko viss beigsies.”
Vakaros cilvēku ielās esot bijis ļoti daudz, arī 15-16 gadus veci jaunieši. Visu
nakti spēlēja ansambļi. No rīta jaunieši devušies uz mācībām, rīdzinieki – uz
darbu, sargāt barikādes palikuši iebraucēji no laukiem. Rīdzinieki barikāžu
dalībniekus cienājuši ar pīrādziņiem, kafiju, diemžēl bijuši gadījumi, kad
cienasts bijis saindēts.
Barikāžu laiku atceroties, Arnis Žeiba atzīst: “Tautā valdīja pacēlums. Gājām
pa ielu, dziedājām, virs galvas lidinājās armijas helihopteri. Drosmi, apņēmību
barikādēs vajadzēja, jo neviens no mums nezināja, ar ko viss beigsies. Tolaik
barikādes liecināja tieši par tautas lielo varonību, jo tur bija mazpilsētu un
lauku cilvēki. To mēs nedrīkstam aizmirst.”
Tagad viņam ir sāpīgi, redzot, ka tāda tautas pacēluma, atbalsta vairs nekad
nebūs. Tolaik bija eiforija, pacēluma vilnis. Toreiz visi cerēja, ka brīvā
Latvijā dzīvosim labāk, tagad iznāk – dzīvojam sliktāk. Šodien tauta pati
sašķēlusies – vienkāršais cilvēks neko nav ieguvis, tikai bezdarbu, nabadzību,
mazo pensiju, visu mūžu godīgi strādājot. Gulbenē grūti atrast normālu darbu –
ar normāliem darba apstākļiem, sociālajām garantijām. Visu dienu strādājot,
cilvēki saņem iztikas minimumu.
Viņš saka:
“Es arī ticēju brīvajai Latvijai, es biju patriots, biju gatavs nolikt galvu.
Bet tagad atkal čekisti ir pārtikuši, “krēslos” palikuši tie paši cilvēki, tikai
amata nosaukums ir mainījies. Nu viņi atzīst brīvo Latviju! – ļoti gan
pārmainījušies. Es cienu cilvēkus, kuri ir principiāli un paliek pie saviem
uzskatiem, nemainot tos līdzi laikam. Mūsu varas vīri daudz kļūdu pieļāvuši,
tautai jau viņi neprasīja, kā dzīvot, kā mantu dalīt.”
A.Žeibas vēlējums jaunatnei: “Lai mācās! Lai kaut kur tiktu, lai kaut ko
sasniegtu, jāmācās”.
Gulbenes vidusskolas novadpētnieki
Projekta vadītāja vēstures skolotāja Ilze Kalve
LIIS izstrādne