RENĀRS ZAĻAIS

1991. gada janvāra barikāžu notikumu dalībnieks,
Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents (kopš 1996)
1991.gada barikāžu muzeja direktors (kopš 2001)
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1999) un
1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

Es piedzimu 1955.gada 24.maijā Dobelē. Laikā, kad tēvs studēja žurnālistiku Ļeņingradā, ģimene pārcēlās dzīvot uz turieni. Kad atgriezāmies Latvijā, dzīvojām Madonā, pēc pusgada pārcēlāmies uz Valku. Ģimenē bijām divi brāļi un māsa Ilva. Mamma bija laba šuvēja, Valkā viņa strādāja par sadzīves pakalpojumu kombināta vadītāju.
Mācījos Valkas 1. vidusskolā. Skolā bija muzejs, ko vadīja vēstures skolotāja Rēpele. Gājām ekspedīcijās, bija izbraukumi pa Latviju, skolotāja bija apbalvota ar vairākiem padomju apbalvojumiem, vīrs bija partijas darbinieks, un viņa tomēr atļāvās arī zināmu brīvdomību, ko citi padomju iekārtā neatļāvās. Ģimenē pavisam nejauši uzgāju, ka vecmāmiņa kūtsaugšā noglabājusi Latvijas karogu. Es viņai savu atradumu parādīju, viņa man pastāstīja, kāpēc karogs noglabāts. Vēlāk arī pēc vairākkārtīgas meklēšanas es karogu vairs nekad neredzēju. Tā man jau skolas laikā bija daudz vairāk zināšanu par Latvijas vēsturi nekā daudziem citiem skolasbiedriem. Vidusskolu beidzu 1973.gadā.
Skolas laikā aizrāvos ar motosportu; sestdienās nācu uz skolu un skolotāji tad brīnījās, jo parasti piedalījos sacensībās. Startēju ar 125 kb/cm motociklu Valkas rajona „Lauktehnikas” komandā, kas piedalījās DOSAAF rīkotajās sacensībās. Komanda bija jaukta - tajā bija pārstāvētas visas motociklu klases un dažāda vecuma dalībnieki.

Lai gan man patika sports un novadpētniecība, izglītību izlēmu turpināt kriminālizmeklētāja specialitātē, Omskas milicijas skolā Krievijā, jo tad arī izpalika obligātais dienests armijā. Omskā konkurss ir liels; bijām 10 puiši no Latvijas, bet iestājāmies 2. Skolu pabeidzu ļoti sekmīgi un1978. gadā sāku strādāt kriminālmeklēšanā Rīgas milicijas pārvaldē. Pēc tam tiku pārcelts darbā Iekšlietu ministrijā. Rīgā milicijas darbinieku vidū bija ievērojams cittautiešu pārsvars (tāpat kā Latvijas KP.) 1988.gadā vēlējos šo darbu atstāt, jo Gorbačova pārbūves laikā, izvēršoties cilvēku protesta akcijām – mītiņiem, demonstrācijām – ielu patruļās bija jāpiedalās arī ministrijas darbiniekiem. Tas bija pret maniem uzskatiem.

Mani pārcēla uz Bauskas rajona milicijas nodaļu tikai 1990.gadā - tad, kad biju atradis sev aizvietotāju. Sākumā biju iecirkņa inspektors, vēlāk – iecirkņa priekšnieks Gailīšu pagastā (10 km no Bauskas). Uz turieni mani uzaicināja tolaik slavenā kolhoza „Uzvara” priekšsēdētājs Jansons (saukts Jansona tēvs). Neatkarības balsojumu 1990.g. 4. maijā sagaidīju Bauskā.
Atmodas laikā latviešu iepriekš atturīgā attieksme pret padomju miličiem daudzviet kļuva naidīga, taču man savā iecirknī izdevās to pārvarēt – mēs bijām savējie. (Mēs piedalījāmies Baltijas ceļā kopā ar citiem Bauskas rajona cilvēkiem.) „Uzvarā” bija LTF nodaļa (aktīvākie Gurijs Bulle, Ints Jēkabsons, Juris Zauers u.c.), taču mēs kā milicija neiesaistījāmies, gādājām par kārtību, saglabājot neitralitāti. Tieši tad daudzi miliči izstājās no KP, jo uzskatīja, ka jābūt ārpus politikas.

Tāpēc es 1991.gada 13. janvārī uz TF manifestāciju krastmalā Rīgā (tā notika sakarā ar iepriekšējā vakarā OMON izraisītiem notikumiem Viļņā – iedzīvotāju apšaušanu pie TV ēkas; OMON – PSRS Iekšlietu ministrijas Sevišķo uzdevumu milicijas vienības; tādas jau 1990.gadā bija vērsušās pret demonstrantiem Baku un Tbilisi) devos privātā
apģērbā. Kad pa radio atskanēja aicinājums nākt uz barikādēm, gāju uz Iekšlietu ministriju - gaidīju, ka tur arī gatavojas barikādēm, bet nams bija tumšs un kluss. Pāri pretī toreizējam Komunāru laukumam (Esplanādei) pie Ministru padomes gan jau pulcējās cilvēki. Izstaigāju Vecrīgu, Doma laukumā daži jau lauza bruģakmeņus. Aizbraucu uz mājām. No pagasta jau sūtīja tehniku un tautfrontieši organizēja brīvprātīgos uz barikādēm Rīgā.

Mana kārta pienāca pēc nedēļas. 20.janvārī mūsu rajona nodaļas vadītāji bija izsaukti uz apspriedi Iekšlietu ministrijā; pēc atgriešanās nodaļas priekšnieks A. Matvejevs sapulcināja darbiniekus un pateica, ka tiekam aicināti uz Rīgu, bet tikai tie, kas to vēlas brīvprātīgi. Iemesls bija situācijas saasināšanās Rīgā: OMON kaujinieki bija veikuši naidīgas akcijas, 15.janv. bija izdemolēta Rīgas milicijas skola, izlaupīta ieroču noliktava un kursanti piekauti, bija arī notikuši incidenti pie tiltiem. 16.janv. Vecmīlgrāvī pie Mangaļu tilta no OMON raidītas lodes bojā gāja Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks.
Miličus no lauku nodaļām aicināja, lai pastiprinātu Latvijai uzticamu cilvēku klātbūtni galvaspilsētā. Mēs aizbraucām 20 (sākumā pieteicās vairāk, bet otrajā dienā ieradās tikai puse - bija pārdomājuši vai ģimenes bija atrunājušas). Mūsu objekts bija Iekšlietu ministrija, kuras apsardzei bijām sadalīti pa maiņām.
Mūsu maiņai (J.Jasēvičs, A.Simanavičus, A.Kociņš, V.Markuns, M.Kļaviņš, D.Traumanis, G. Bergs un es) dežūra iekrita 20. janvārī. (Par šo datumu, ja vien varu, izvairos stāstīt, jo tas joprojām man ir pārāk smagi.) Kad ap deviņiem vakarā caurlaižu biroja logā ieraudzīju, kā ar ieročiem nāk omoniešu grupa, zināju, ka es rokas nepacelšu un ar labu nepadošos. Mēs visi astoņi šāvām līdz mums beidzās patronas, tad es devos ārā, un tur OMON lode trāpīja man vēderā. Pirmajā mirklī, kad lodes spindza gar ausīm, to pat nejutu, sāpes izjutu pēc tam. No šāvienu trokšņa un nervu saspīlējuma biju pavisam apdullis. Gandrīz jau biju atvadījies no dzīves, bet laimīgā kārtā tomēr izglābos: vispirms gandrīz saskrējos ar omoniešiem, tad paguvu nokļūt pagrabtelpās, bet tur zaudēju samaņu. Kādu laiku skaitījos pazudis bez vēsts. (Sagadījās, ka pa radio kļūdas dēļ mani nosauca pie bojā gājušajiem. Tonakt Latvijā radio neviens neizslēdza. Tā šo ziņu dzirdēja arī mana vecākā meita...) Kad atguvos, OMON kaujinieki jau bija prom.
Līdz tam OMON visur bija gājuši kā uzvarētāji, bet 20. janvārī mēs viņus atvēsinājām. Par šo OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai un asiņainajiem notikumiem Bastejkalnā diemžēl vēl arvien daudz neskaidrību (piemēram, vai 1991.gada janvārī LKP un PSKP uzticīgie spēki, kas bija organizējuši Latvijas sabiedrības glābšanas komiteju, paziņojot par varas pārņemšanu Latvijā, arī bija saistīti ar šo uzbrukumu?). Man, uzzinot par bojā gājušajiem Bastejkalnā, pirmā doma bija – ja nu manis raidītā lode bija kādu nogalinājusi? Jutos atvieglots, kad nekas tāds neapstiprinājās. Uzbrukumā Iekšlietu ministrijai ievainojumus vēl guva mani biedri J.Jasēvičs un A.Simanavičus, bet V.Markuns bija guvis smagu traumu. Par nopelniem Latvijas labā 1999.gadā tiku apbalvots ar 5.pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vispirms strādāju LR policijā, pēc tam Latvijas Aizsardzības ministrijas Robežsardzes brigādes Informācijas dienestā, kas vāca un analizēja informāciju izlūkošanas un pretizlūkošanas vajadzībām. Tas bija saspringts un bīstams darbs, jo robežsardze tikai bija veidošanās sākumā (vispirms tās funkcijas veica zemessardze). Pēc saspringta darba gada nolēmu doties izdienas pensijā, tas bija nepieciešams arī veselības saglabāšanai.

Kopā ar domubiedriem nodibinājām 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fondu (1995) un mani ievēlēja par tā prezidentu. Dibinātāju vidū bija Tālavs Jundzis, Ivars Redisons, Romualds Ražuks, Ziedonis Čevers, Alfreds Čepānis, Ivars Strautiņš, Jānis Slapiņš, Roberts Mīlbergs, Aleksandrs Matvejevs un mēs - visi astoņi Bauskas rajona puiši, kam 1991.gada 20. janvāris ir kļuvis par visiem kopīgu otro dzimšanas dienu, kuru tagad ik gadu atzīmējam kopā.
Pirmais Fonda uzdevums bija apzināt barikāžu dalībniekus (cilvēku apzināšana nebija viegla: kad sākās augusta pučs, visus barikāžu dalībnieku sarakstus iznīcināja vai noslēpa. Centralizētu datu nav). Otrs uzdevums - saglabāt autentiskas liecības par šo unikālo tautas pretošanās kustību, kas pavēra ceļu uz Latvijas valsts neatkarības atgūšanu. Meklējām arī iespējas finansiāli atbalstīt bojā gājušo piederīgos. Saeimā tika pieņemts likums par pabalstiem barikādēs bojā gājušo bērniem. Izcīnījām Latvijas pilsonību Bastejkalnā bojā gājušo miliču Sergeja Konoņenko un Vladimira Gomanoviča ģimenes locekļiem, kuri bija atdevuši dzīvību par Latviju, paši nebūdami latvieši.

Apzinātajiem dalībniekiem pasniedzām 1996. gadā fonda izveidoto 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi ( katra no tām bija numurēta). Zīme radīta kolektīvi un bez autoratlīdzības. Fondam talkā nāca Vladimirs Eihenbaums, kas pārzina heraldiku, un juvelieris Jansons (SIA „Kokarde”). Kad piemiņas zīme ieguva valsts apbalvojuma statusu (1999), arī tās veidols tika oficiāli akceptēts un mūsu zīmes kārtas numerācija turpinājās. Nolikums paredz, ka ikviens Latvijas pilsonis var ieteikt apbalvošanai barikāžu dalībnieku. Izņēmums – viņš nedrīkst izvirzīt pats sevi. 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīme ir vienīgais atjaunotās Latvijas valsts iedibinātais apbalvojums, jo pārējie ir dibināti līdz 1940.gadam. Pieteikumus pieņēmām līdz 2008.gada 31.decembrim. Pēdējā gadā pirms termiņa beigām saņēmām tik daudz pieteikumu, cik iepriekš veselā gadā. Tagad turpinām apbalvot tos, barikāžu dalībniekus, par kuriem iesniegti pieteikumi. Kopumā mūsu apzināto un apbalvoto barikāžu dalībnieku skaits ir sasniedzis 30 000.
Paralēli norisa darbs 1991.gada barikāžu muzeja veidošanā - ekspozīcijas izveide, atmiņu vākšana un publicēšana sadarbībā ar zinātniekiem un notikumu dalībniekiem.
Kopš 2001. gada esmu muzeja direktors. Kādu laiku strādāju bez atalgojuma, alga sekoja darbiem daudz vēlāk. Kad sāku strādāt muzejā, lai labāk iepazītu profesijas noslēpumus, Kultūras akadēmijā studēju muzeoloģijas kursu un ieguvu maģistra grādu mākslā.
Sākumā Rīgā, Krāmu ielā 3, izveidojām barikāžu piemiņas centru, bet manā 46. dzimšanas dienā, 2001. gada 24. maijā, tas pārtapa par muzeju. 2007. gadā muzeja jaunā ekspozīcija ieguva LR Kultūras ministrijas gada balvu kā labākā ekspozīcija. Muzeju apmeklē interesenti gan no Latvijas, gan ārvalstīm. To vidū vēsturnieki un politiķi. Visvairāk, protams, muzeju apmeklē skolēni katru gadu janvārī. Esam izveidojuši ekspozīciju arī vecā, dzeltenā ikarusā, kādi tolaik braukāja pa Rīgas ielām. Varam doties pie interesentiem uz ikvienu Latvijas malu, ja vien mūsu braucienam atrodas sponsors.
Esmu Valsts apbalvojuma 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme valdes loceklis un Trīszvaigžņu ordeņa brālības valdes loceklis.

ATTĒLI:
1. Renārs Zaļais (2009)
2. Pie baltajiem krustiem Jaunmīlgrāvī pēc koku stādīšanas talkas (no kreisās trešais Renārs Zaļais, ceturtais – Edīns Ežmalis, piektais – Ivars Redisons)
3. Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotie barikāžu dalībnieki ar saviem tuviniekiem pie prezidenta pils. Otrajā rindā no kreisās Renārs Zaļais un Jānis Jasēvičs (2008).
4. Renāra Zaļā meitas Barikāžu muzejā. Aizmugurē Doma laukuma barikāžu makets (2001)