DAINIS ZAHAROVS

strādnieks, apbalvots ar 1991.gada
barikāžu dalībnieka piemiņas nozīmi

Dainis Zaharovs dzimis Kalnciemā 1961.gada 25.maijā strādnieku ģimenē, viņam ir jaunāka māsa Aija.
Mātes Līvijas (dzimusi Bertrupa) ģimene dzīvoja netālu no Ložmetējkalna, bet tēva Pētera Zaharova – mazliet tuvāk Rīgai, netālu no Sibīrijas strēlnieku kauju piemiņas vietām.
Daiņa vectēviem bija atšķirīgi likteņi - mātes Līvijas tēvs Kaspars Valdis Bertrups no 1949.gada līdz 1958.gadam pavadīja izsūtījumā Sibīrijā. Tēva Pētera tēvs - bijušais Valmieras 5.pulka strēlnieks, kas pārcēlies no dzimtās Latgales uz senajām cīņu vietām, bija strādnieks. Tomēr kopējais abiem vectēviem - viņi ir cietuši, cīnījušies, dzīvojuši ar sapni par Latviju.
Pēc 10 kopdzīves gadiem Daiņa tēvs ģimeni pamet, un Līvija ar abiem bērniem paliek viena. Viena arī viņus izaudzināja. Daiņa māsa Aija strādā par grāmatvedi. Tagad abi vecāki ir pensionāri.
Dainis mācījās Kalnciema vidusskolā, un pēc pamatskolas beigšana dzīves ceļš aizved uz Apguldes mehanizācijas skolu, lai gan bija sapnis kļūt par dravnieku. Apguldē Dainis apgūst traktorista specialitāti, un atgriežas dzimtajā pusē -kolhozā “Vienība”.
1980.gadā Daini iesauc Padomju armijā, un Dainis tiek nosūtīts mācīties par šoferi. Dienests paiet samērā netālu no Latvijas – Baltkrievijā.
Pēc demobilizēšanās 1982.gada rudenī atgriežas kolhozā, strādā kartupeļu audzētāju brigādē par traktoristu. Tomēr drīz traktoru nomaina autoceltnis. Tajos gados tas bija prestižs darbs - kuram katram autoceltni neuzticēja.
1983.gada maijā apprecas ar Dzintru, jo, lai arī gados jauns, Dainis jau ir nostājies uz savām kājām.
Tagad ģimenē aug trīs dēli Didzis – Jelgavas Tehniskā liceja audzēknis, Dagnis – Kalnciema vidusskolas 8.klases skolnieks, Dzintris – Kalnciema vidusskolas 2.klases skolnieks.
Darba gadi kolhozā bija tādi vienkārši, kā saka Dzintra: “Strādājām, iztikām labi, nāca pretī darba vieta un kolhozs”.

Visiem vēl atmiņā, kā Latvijā nāca pārmaiņu laiks. Latvijas brīvība tika tik ļoti gaidīta un cerēta. Cilvēki bija kā elektrizēti. Kad sākās Baltijas valstu, arī Latvijas atmoda, notika daudzi saieti, mītiņi. 1991.gada janvārī Dainis kopā ar darba biedriem aizbrauca uz mītiņu Daugavmalā. Tajā laikā daudzi pagasta vīri jau bija zemessargos un tās komandieris Kārlis Ķuze visus mudinājis būt aktīviem mītiņa dalībniekiem. Līdzi brauca arī brīvprātīgie, starp tiem Dainis.
Tagad Dainis atceras: ”Sajūtas bija tik dažādas. Stāvot krastmalā, kad helikopters un lidmašīna virs galvas lidinājās un izmeta skrejlapas, traki dīvaina dūša bija.”
Pēc mītiņa autobusā ilgi sēdējuši un gaidījuši izbraukšanu no Rīgas uz mājām. Pēc pāris stundām atnācis komandieris Kārlis Ķuze un informējis, ka esot ļoti saspīlēts stāvoklis, tāpēc ir priekšlikums, - visiem, kuri to var, - palikt Rīgā, aizsargāt savu valsti. Daļa no vīriem, arī Dainis devušies uz Ministru Padomes ēku, kur esot ierādītas vietas, ko sargāt, pastāstīts, ko darīt bīstamās situācijās. Pirmie brīži esot bijuši tie grūtākie, jo tad sapratis, ka ir reāli draudi gan dzīvībai, gan veselībai. Arī satraukums, ka Dzintra ar abiem mazajiem dēliem mājās gaida, – aizbrauca it kā uz pusdienu, bet neatgriezās pat naktī. Vēlāk radās iespēja zvanīt un nomierināt mājiniekus.
Dzintra tagad atceras: “Bija tāda sajūta, ka aizbraucis uz neatgriešanos. Sevišķi pēc tam, kad ieņēma televīziju. Klausījāmies radio, lai nejustos tik atgriezti no ārpasaules, lai gan gulēt nevarēju ne dienu, ne nakti…Vēlreiz to piedzīvot negribētos!”
Dainim visvairāk atmiņā palicis pirmdienas rīts. Kādā brīdī apsargātājiem ir dota iespēja paskatīties, kas Rīgā notiek. Tas esot bijis prātam neaptverams skats - vienas nakts laikā uzceltas tik daudzas barikādes! Pilsētas ielas pilnas ar smago tehniku, katrā krava: dažādi betona paneļi, bluķi. Citās ielās ceļu nosprosto trolejbusi un autobusi, kas sabraukuši krustām šķērsām. Un visi cilvēki tik savstarpēji izpalīdzīgi, laipni. Spēlē muzikanti.
Laiks svētdien bijis saulains, naktī uz pirmdienu sācis snigt un piesalt. Un lai arī bijis sirdī nemiers, labi bijis no sajūtas, ka aizsargāta tiek sava valsts. Visiem bijusi viena galvenā doma - brīva Latvija!
Tagad Dainis, rādot savu barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi ar 1327. numuru, saka: “Dodoties turp, mēs cerējām uz labākiem laikiem nekā pašlaik ir.”

Dainis pats pēc kolhoza likvidēšanas bez darba nekad nav bijis, jo pagastā visi pazina viņu kā akurātu darba darītāju, tomēr ģimenes iztikai nopelnīt ir bijis pagrūti. Tagad Dainis ir atradis celtnieka darbu kādā firmā, kur dara visus celtniecības darbus. Parasti tādus vīrus sauc par cilvēkiem ar zelta rokām.
Tagad mūsdienu Latvijā, redzēdami kā viss ir mainījies, daudzi jautājot, vai bija vērts sevi pakļaut briesmām? Dainis saka : ”Tie laiki bija grūtāki, šie savādāki. Vai bija vērts, to radīs turpmākā dzīve. Šis notikums noteikti ietekmēja manu skatu uz dzīvi, bet jāsaka, ka arī šodien es jūtos kā Latvijas patriots, un, ja būtu tāda situācija, atkal darītu tāpat.”
Tagad Dainis cenšas sasniegt dzīvē vēl ko vairāk ar savu darbu, jo zina, ka viņš cieņu iemantojis tieši ar labu darbu.
Brīvos brīžos Dainis apciemo māsas ģimeni, māti. Dodas atpūsties pie jūras vai kādreiz uz kādu saviesīgu vakaru. Tomēr atpūsties Dainim izdodas ļoti reti, jo kā saka māsa Aija – Dainis vienmēr grib izdarīt vairāk, nekā fiziski spēj, vienmēr pietrūkst laika tieši atpūtai.

Attēlā:
Zaharovu ģimene 2001.gada jūnijā Didža pamatskolas izlaidumā: no labās puses - Dainis, Didzis, Dzintra, Dagnis, priekšā Dzintris.

2001.gada decembrī

Kalnciema vidusskola
Sagatavoja Anete Zīriņa, 8.klases skolniece
Darba vadītājas skolotājas Lilita Viļuma, Rita Kovaļevska

LIIS izstrādne