JĀNIS VOITIŅŠ

Valmieras Romas katoļu draudzes dekāns,
20.gs. 50.gados bijis represēts, septiņus gadus
pavadījis piespiedu darbā Karagandā

Ieejot Valmieras Romas katoļu draudzes mazajā baznīciņā, telpā var izjust mieru, klusumu un nesteidzību. Tur no prāta pazūd visi liekie trokšņi un cilvēka dvēsele var aizmirsties. Tikai retais var to novērtēt. Un, uzskatām, dekāns J. Voitiņš ir viens no tiem. Ir tik viegli un patīkami, pat savādi runāt ar cilvēku, kurš nesteidzas. Viņš neskaita ne stundas, ne minūtes.

J. Voitiņa dzīve aizsākās 1918. gada 8. decembrī Latgalē - Atašienē, kur viņš pavadīja savu bērnību. Ģimenē bija seši bērni – četri brāļi un divas māsas. Pēc tēva nāves māte kļuva par galveno ģimenē un noteica visu, tāpēc viņa atstāja lielu iespaidu arī uz tālāko dzīvi. Mājās valdīja reliģiska gaisotne un svētdienās tika apmeklēti dievkalpojumi. Tā kā ģimene bieži devās uz baznīcu, un notika sarunas ar priesteriem, tad jau bērnībā J. Voitiņš tiem piešķīra lielu nozīmi un bija pat domājis par to, ka varētu kļūt par vienu no viņiem. Apkārtējie bija pārsteigti par viņa izvēli, bet ģimeni tas tikai iepriecināja. Tajā laikā kristietība nebija nekāds brīnums.
Beidzis Atašienes sešgadīgo pamatskolu, no 1933. – 1938. gadam mācījās Aglonas ģimnāzijā klasiskajā nodaļā. Pēc ģimnāzijas beigšanas iestājās Latvijas Universitātē Filoloģijas un vēstures fakultātē. Mācījās trīs gadus. Strādāja kā žurnāla redaktors. Okupācijas dēļ pārtrauca mācības universitātē. Izgāja kursus Cēsīs un ieguva sertifikātu, kas atļauj strādāt par pedagogu. Divus gadus strādāja par skolotāju Līvānos.

Arī studiju laikā universitātē joprojām bija spēcīgs aicinājums, kas sauca uz Garīgo semināru, tāpēc 1942. gadā J. Voitiņš sāka mācības seminārā ( augstākā mācību iestāde, kurā iegūst zināšanas, lai kļūtu par garīdznieku). 1946. gadā to absolvē, 1946. gada 15. jūlijā Vecāķos tiek iesvētīts par priesteri.
Baznīcai tad bija smagi gadi – bija sākusies otrā padomju okupācija (pēc Otrā pasaules kara). Ticīgie un inteliģentie cilvēki bija nevēlami. Skolās mācīja nevis ticības mācību, bet gan ateismu. Arī uz baznīcu cilvēki nevarēja iet. Tos, kuri gāja, dažādi vajāja. Arī iesvētīšana par priesteri notika lielā slepenībā, jo tas bija aizliegts. Kalpošana baznīcā bija jāuzsāk neuzkrītoši. Pirmā vieta bija Ludza, tad J. Voitiņu pārcēla uz Rēzekni, kur pēc 4 pavadītajiem gadiem sākās satraukuma pilns laiks, kad daudzus priesterus arestēja un deportēja. 1950. gada 10. februārī Gaigalovā, pie Rēzeknes, pienāca arī viņa kārta – viņš tika arestēts kā „dzimtenes nodevējs”.
J. Voitiņu aizveda uz Rīgu, uz tā saucamo „stūra māju”, t.i., „čekas” (LPSR Valsts drošības komitejas) pagrabos. Tā bija piecstāvu māja (Brīvības un Stabu ielas stūrī) pagrabos bija kameras, augšā – kabineti, kur notika pratināšana. Viņu ielika mazā vieninieku kamerā, kur pilnīgā vientulībā pavadīja apmēram nedēļu, tad tika turēts kamerā ar vairākiem ieslodzītajiem, kopumā pavadot „stūra mājā” apmēram 5 mēnešus, tad aizveda uz Rīgas Centrālcietumu, kur viņš atradās 8 mēnešus (tagad šajā mājā ir čekas upuru piemiņas vieta). Aizstāvēt sevi nebija iespējams, spriedums vienkārši pienāca no Maskavas – desmit gadi izsūtījumā piespiedu darbos stingrā režīma lēģerī (nometnē). No Rīgas cietuma aizveda uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga) un tālāk uz Kazahstānu, Karagandas apgabalu.

Ceļā tika pavadītas apmēram četras nedēļas. Nonākot galā deportētos izsēdināja klajā laukā, pašiem vajadzēja celt barakas, kur dzīvot. Visapkārt bija stingra apsardze – karavīri ar automātiem un suņiem. Tika uzcelts drāšu žogs. Nevienu nesauca vārdos, visiem uz drēbēm bija numuri. Bija jāstrādā akmeņogļu raktuvēs, 800 m dziļumā. Darbs bija divpadsmit stundas dienā, brīvdienas bija reti, un arī svētdienās bija jāstrādā. Pēc trīs ar pus gadiem viņus aizsūtīja uz Omsku, kur bija jāstrādā celtniecībā – jābūvē elektrostacija un naftas pārstrādes uzņēmums. Tur bija dažādu tautību cilvēki, daudzi no viņiem - priesteri (t.i., mācītāji Romas katoļu baznīcā) un arī citu konfesiju mācītāji. Lai gan dievkalpojumi un reliģiskie simboli bija aizliegti, slepenībā tomēr tika rīkotas Svētās Mises - katoļu dievkalpojumi.
Dzīvojot ārpus Latvijas, visiem ieslodzītajiem centās ieskaidrot, ka viņi nekad neatgriezīsies, taču cerība un ticība Dievam neļāva tam notikt. Šīs cerības dēļ daļa cilvēku izsūtījumā pievērsās ticībai, arī atšķirīgu reliģiju un tautu mācītāji savā starpā atrada kopīgu valodu. Tas, ka tur nevienam nepiederēja materiālas lietas, tikai vairāk pievērsa Dievam un garīgi satuvināja, ikviens bija gatavs otru atbalstīt un palīdzēt tam, un tieši tas bija tik ļoti nepieciešams, lai varētu izdzīvot.

Kad nomira ‘padomju tautas vadonis’ J.Staļins un režīms mainījās, situācija uzlabojās. Lēnām sākās ieslodzīto atbrīvošana. Drīz brīvībā palaida arī J. Voitiņu, un pēc 7 izsūtījumā pavadītajiem gadiem viņš atgriezās Latvijā. Pēc 3 mēnešu atpūtas viņš sāka kalpot Smiltenē un braukāja uz apkārtējām draudzēm. Ticīgie zināja, par ko cieta priesteri, un izturējās pret tiem ar cieņu. Naidīgi noskaņoti bija komunisti.
Pēc 6 Smiltenē nokalpotajiem gadiem, viņu pārcēla uz Kurzemi, kur 22 gadus kalpoja Alsungā, tad 1984. gadā tika norīkots Ludzā, bet pēc 4 gadiem pārcēla uz Valmieru, kur Romas katoļu draudzes baznīcā viņš kalpo vēl joprojām kā dekāns (dekāns – vecākais garīdznieks, kura pārraudzībā ir vairākas draudzes). Katru diena sākas plkst. 8.00. ar Svēto Misi.
Kad baznīcā uzrunājām katehēti Inu, viņa pastāstīja savus vērojumus: J. Voitiņš otrā cilvēkā klausās patiesi, tā parādot, ka priecājas. Spēj mīlēt pasauli tādu, kāda tā ir. Viņa lūgšanai ir ļoti liels spēks, kas daudziem palīdzējis [..]. Dekāns ir ļoti uzcītīgs. Pat tagad mācās latīņu, angļu, vācu valodu, agrāk nodarbojās ar sportu, vienmēr pabeidz iesāktos darbus. Viņš nekad nesaka, ka ir grūti, nekad nav sūdzējies vai žēlojies...
Pēc jautājuma, vai vēlreiz dzīvē ietu to pašu ceļu, ja zinātu, kā viss norisināsies, J. Voitiņa atbilde bija – jā.

Skats uz pasauli. Dekāna J. Voitiņa pārdomas.

Cilvēkam ir brīvā griba un tā ir viena no lielākajām dāvanām, kura reizē liek nest arī atbildību par savu rīcību. Tāpēc pasaulē valda liels kontrasts – ne visi prot rīkoties ar šo dāvanu apdomīgi.

*

Lai kas arī dzīvē notiktu, labais vienmēr uzvar. Ir jāsaglabā ticība tam, un jāizkopj arī sava iekšējā pasaule – jāattīsta labais un jāattīrās no sliktā – pašam jāveido sava personība.

*

Manā bērnībā nebija tāda visatļautība kā tagad. Rokas kabatās nelika un visām krekla pogām bija jābūt aizpogātām. Šodien cilvēkiem ir brīvība, un viņi pie tā ir tik ļoti pieraduši, ka pat Bībelē izteiktie dzīves noteikumi šķiet kā ierobežojums, taču tie aizliedz tikai ļauno un dod vaļu labajam. Varbūt savā veidā to nevar nosaukt par pilnīgu brīvību, bet vai tas mūs neuzved uz pareizā – Dieva – ceļā?

*

Ja Dievs ir divus cilvēkus salaulājis, tad viņiem ir jābūt laulātiem, tas ir pienākums, un, ja tomēr laulības dzīvē ir problēmas, laulību nevajag šķirt. Pietiek ar to, ka cilvēki dzīvo atsevišķi. Dažkārt viņi salabst un atkal dzīvo kopā. Vajag mācēt nodzīvot dzīvi tā, lai mīlestība pietiek visam mūžam. Statistika liecina, ka precētu cilvēku kopdzīve ir daudz labāka, ja viņi iepriekš nav dzīvojuši kopā.

*

Jau pašos pasaules pirmsākumos Dievs ir licis cilvēkiem vairoties, un to viņi ir cītīgi darījuši – pašlaik pasaulē ir 6,7 miljardi iedzīvotāju. Ir pārapdzīvotība, daudz kur valda bads, izmirst dzīvnieku un augu sugas. Pēc J. Voitiņa domām visiem pietiktu zemes un pārtikas un pasaule būtu līdzsvarā, ja visi klausītu Bībeles baušļus.

*

No ticības viedokļa cilvēks ir svarīgāks par dzīvnieku, tāpēc noziegumi pret cilvēkiem ir jāizskata pirmie, taču tas nenozīmē, ka nežēlīga vai bezatbildīga izturēšanās pret dzīvniekiem būtu pieļaujama! Noziegumi pret dzīvniekiem ir jāizskata un jāsoda, bet – tūlīt aiz cilvēka. ”Esi atbildīgs par to, ko esi pieradinājis”.

*

Nāvessods nav risinājums noziedzības apkarošanā, tas ir pārāk cietsirdīgs soda veids, turklāt cilvēkam vienmēr ir jādod ceļš laboties. Mēs neesam tiesīgi izlemt, kuram dzīvot un kuram – mirt. Ticība ir pret nāvessodu.

*

Zinātnes atklājumi palīdz cilvēkam dzīvot vieglāk, netērēt tik daudz laika saimnieciskiem darbiem, bet vairāk pievērsties citām nodarbēm, tā dzīvojot efektīvāk, taču, kā vienmēr, blakus pozitīvajiem aspektiem ir arī negatīvie, jo līdztekus attīstās arī ar karu un vardarbību saistītie atklājumi, tāpēc nekas nav viennozīmīgs.

*

Pašreiz attīstās transgēno organismu veidošana jeb modificēšana, kura pārveido augu un dzīvnieku gēnus, lai iegūtu jaunu organismu ar cilvēkam noderīgākām īpašībām. No kristīgā viedokļa šī pārveidošana ir iejaukšanās Dieva radītajā, mēģinot cilvēkam pašam kļūt par Dievu, un tas var novest pie traģiskām sekām. Arī dzīvnieku izmantošana eksperimentos nav pieļaujama, jo dzīvniekus drīkst izmantot tikai kā barību. Cilvēkiem ir jābūt atbildīgiem, par savu rīcību, jo tā ietekmē pasauli.

Skolniece Undīne Arāja, kas uzklausīja dekānu:
Kaut arī reliģiskais ietērps man nekad nav paticis un ne visam tiešā veidā varu piekrist, nevaru arī ignorēt tajā ielikto patiesību un labumu, kura nesējs apzinās savu atbildību, tāpēc esmu droša, ka satiku gudru cilvēku, kurš zina, ko dara un kāpēc.

Likās, ka ticīgie nesaprot jeb drīzāk negrib saprast, ka katram ir sava patiesība, kura ir īstā un vienīgā, ka ikvienam ir jāiet savs ceļš, nevis jānorāda viena taka, ka katram ir savs Dievs, kas reizē ir arī mums visiem viens, tāpēc mani nedaudz pārsteidza tas, cik daudz no tā viņš bija gatavs pieņemt, ne pilnīgi, taču tomēr daudz. Tas manās acīs viņu pacēla vēl mazliet augstāk.
Šī tiešām bija ļoti vērtīga tikšanās ar interesantu cilvēku, un tā nevar palikt neitrāla, kā kaut kas nenozīmīgs. Šādas tikšanās vairo pasaules uztveri un atgādina - lai kaut ko panāktu, ir jāstrādā un, lai varētu strādāt ar pilnu atdevi un no sirds, ir jātic, jāmīl un jāizdzīvo katrs mirklis kā patiesa vērtība.

Sagatavoja Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas skolnieces
Undīne Arāja, Līga Tentere, Justīne Valdmane,
Konsultēja projekta vadītāja, bibliotekāre Sarmīte Rozenbaha

Ievietots ar IZM Valsts jaunatnes iniciatīvu centra atbalstu
2009.gada augustā