JĀNIS VOCIŠS
Vēstures skolotājs, pedagogs otrajā
paaudzē, aktīvs sportists
Tautas frontes atbalstītājs, Barikāžu notikumu dalībnieks
Jānis Vocišs dzimis 1948.g. 6.novembrī Rēzeknē skolotāju
ģimenē. Ģimenē četri bērni. Tēvs beidzis dzelzceļnieku skolu, vēlāk Skrīveru
lauksaimniecības skolu. Strādājis dažādās profesijās un amatos. Ir bijis
dzelzceļnieks, vairākos kolhozos priekšsēdētājs, skolā ir strādājis par
saimniecības daļas vadītāju, darbmācības skolotāju, galdnieku, elektriķi,
būvdarbu vadītāju. Tēvs bija cilvēks ar zelta rokām, bet par pretpadomju darbību
1971.g. notiesāts uz 12 gadiem – kā politieslodzītais atradies ieslodzījumā
Mordovijā.
Māte beigusi Rēzeknes pedagoģisko skolu, visu darba mūžu nostrādājusi par
sākumskolas skolotāju. Tēvs un māte uzskatīja, ka nav labāka darba par skolotāja
darbu. Visi bērni savu profesiju izvēlējās vecāku profesijas ietekmē. Vecākā
māsa Irēna, beidza LU Vēstures un filozofijas fakultāti un strādā par vēstures
skolotāju, sekojot vecākās māsas piemēram, arī Jānis izmācījās par vēstures
skolotāju, māsa Skaidrīte - matemātikas un deju skolotāja, brālis Laimonis -
literatūras un mūzikas skolotājs (traģiski gājis bojā).
Kad Jānim bija viens gads, vecāki labāka darba meklējumos, pārcēlās uz Taurupi,
vēlāk uz Krapi Ogres rajonā. Jānis sāka mācīties Krapes skolā 6 gadu vecumā
(pirmajā klasē mācījās trīs sešgadnieki, jo bija nepieciešami skolēni, lai
nokomplektētu klasi). Krapē Jānis mācījās 7 gadus, Jānim interesēja vēsture,
sports, bija viens no skolas labākajiem vieglatlētiem, volejbolistiem. Bumbas
gan bija cietas, smagas, ar muti piepūšamām kamerām, ar ādas šņori apšņorētām.
Pēc spēles rokas bija sarkani svītrotas. Ziemā slēpoja ar tēva paštaisītām
slēpēm vai slidoja ar tēva sameistarotām slidām – pagale, kam apakšā piemontēta
resna drāts. Vakaros makšķerēja zivis, to netrūka Lobes upītē - asari, raudas,
līdakas, plauži, Ogres upē arī sapali. No rītiem, iedami uz skolu, puikas līdzi
ņēma arī makšķeres, noslēpa krūmos, pēc stundām devās uz makšķerēšanu. Vasarās
Jānis ganīja apmēram 100 kolhoza aitas, strādāja kolhoza siltumnīcās, pļāva
sienu ģimenes gotiņai, zāģēja un skaldīja malku. Tie bija patīkami darbiņi.
Lai Jānis un pārējie bērni mācītos vidusskolā, vecāki mainīja dzīves vietu uz
Madlienu. Skola atradās vecā pilī, skaistā muižas parkā. Klases bija mazas,
draudzīgas. Tolaik skolās kā obligātais priekšmets tika ieviesta traktoru
mācība. Bija jākārto eksāmens. Visiem skolēniem vajadzēja mācīties art zemi,
ecēt, kultivēt, šķūrēt zemi ar kāpurķēžu traktoriem. Jānis sāka nopietni
mācīties, nodarboties ar sportu. Bija labākais rajona šķēpa metējs,
volejbolists, sportoja kolhoza komandā.
Ģimene
bija draudzīga. Asāki strīdi notika mūzikas jautājumos. Jaunākie brālis un māsa
mācījās Ogres mūzikas skolā, viņi 5 gadus 2 reizes nedēļā brauca ar autobusu 60
km turp un atpakaļ. Nodibināja ģimenes ansambli. Māsa spēlēja akordeonu,
klavieres, brālis pūšamos instrumentus (galvenokārt saksofonu) vai arī ģitāru,
Jānis saksofonu, akordeonu vai bungas. Ansamblis spēlēja deju vakaros, kāzās.
Universitātes gados Jānis aktīvi piedalījās LVU volejbola un vieglatlētikas
komandās. Vasaras praksē strādāja muzejos, arhīvos, lasīja Valsts bibliotēkā, Kā
visi jaunieši, arī Jānis augstskolā tika gatavots par rezerves virsnieku.
Militārajā katedrā reizi nedēļā nodarbības no plkst. 8 – 17. Teorija, prakse,
poligons, vasaras nometnes. Pēc 3. kursa 2 mēnešu ilgas mācības - 30 km nakts
pārgājieni, šaušana, braukšana ar bruņu transportiem. Disciplīna stingra, par 3
kavētām dienām atskaitīja no universitātes.
Pēc augstskolas Jāni nosūtīja darbā uz Valmieras rajona Burtnieku astoņgadīgo
skolu mācīt vēsturi latviešu un krievu klasēs. „Burtnieku ” padomju saimniecība
tajā laikā bija viena no visbagātākajām rajonā. Tā atradās Burtnieku ezera
krastā, centrā vecā Burtnieku muiža, apkārt skaists parks, jauns Kultūras nams,
sporta zāle, jahtklubs, attīstīts zirgu sports. Te nostrādāja vienu gadu - māte
pēc tēva aresta palika viena, Jānim bija jāmeklē darbs tuvāk mājām. Atrada Ogres
rajona Mazozolu 8 – gadīgajā skolā, te Jānis mācīja vēsturi, vācu valodu. Skolā
strādāja 15 skolotāji, no tiem 7 jauni vīrieši. Visvecākais bija direktors - 29
gadi! Jānis paralēli strādāja arī Taurupes vidusskolā par militārās apmācības
skolotāju.
1978.g. Jānis apprecējās un pēc gada pārcēlās uz Madonu. 2 gadus Jānis
nostrādāja Mārcienas 8 – gadīgajā skolā par vēstures un vācu valodas skolotāju.
Skolotājam patīk darbs ar jauniešiem, jo vienmēr patikuši bērni un labi ar tiem
saprotas. Kad atbrīvojās vieta Madonas 1. vidusskolā, Jānis sāka strādāt par
vēstures un sabiedrības mācības skolotāju. Paralēli strādāja arī Madonas vakara
un neklātienes vidusskolā, kā arī vadīja pulciņu Skolēnu namā. Skolotāja smaids
un veselīgais humors palīdz saprasties. Skolotājs ar audzēkņiem runā kā ar sev
līdzīgiem, bet vienmēr prasa konkrētu darbu izpildi, nedodot atlaides. 9. klases
audzēknis Edijs saka: ’’Paldies, skolotāj, par interesantajiem klases vakariem,
par ekskursijām, kuras es atceros tik spilgti, it kā tās būtu notikušas vakar!
Paldies par interesantajiem vēstures faktiem, kurus jūs stundās stāstījāt. Jūs
esat gatavs vienmēr palīdzēt, neskatoties uz to, ka mēs nemācījāmies,
blēņojāmies’’.
Atmodas gados skolotājs aktīvi sekojis visiem notikumiem valstī. Kopā ar savas
skolas skolotājiem jau 80.gadu beigās piedalījās Tautas frontes rīkotajā tautas
sapulcē Mežaparkā, pēc tam noskatījās Dailes teātrī izrādi ‘’Mūžības skartie’’
pēc Aleksandra Čaka motīviem.
Skolotājs
spilgtā atmiņā ir saglabājis arī barikāžu dienas Rīgā, kad kopā ar skolas
direktoru L.Ližbovski un citiem skolotājiem 1991.gada janvārī dežūrēja pie
Ministru Padomes (tagad Ministru kabinets), kur bija pulcējušies desmitiem
tūkstošu cilvēku. Jānis Vocišs stāsta: „Visur dega ugunskuri, cilvēki sildīja
tēju, viens otru cienāja ar kafiju un maizītēm, lai vieglāk pārciestu aukstumu.
Īpaši viesmīlīgi bija rīdzinieku vecākā gadu gājuma cilvēki. Visu nakti valdības
ēkā dega gaisma, bija redzami steidzīgi bruņoti vīri formas tērpos un bez tiem,
kas steidzīgi atbrauca vai aizbrauca. Gaisā jūtams satraukums un arī apņēmība
cīnīties par Latvijas neatkarību, kaut arī pilsētā pārvietojās armijas daļas.
Pie ugunskuriem laiku īsinājām dziedot tautasdziesmas, atceros „Bēdu, manu lielu
bēdu...’’, „Pūt, vējiņi”, dziedāja arī leģionāru dziesmas. Par laimi, apšaudes
tomēr nenotika.
Kad aizbraucām mājās, ar nepacietību sekojām tālākiem notikumiem. Par redzēto
stāstījām mājiniekiem, kolēģiem, skolniekiem un kaimiņiem, uz ielas satiktiem
garāmgājējiem. Risks Barikāžu laikā nebija veltīgs, tas bija viens posms cīņā
par valsts neatkarību.”
Arī vēlāk Jānis piedalās TF pasākumos: 1991.gadā ir aktīvs ‘‘Baltijas Ceļa’’
dalībnieks, kas palīdzēja organizēt skolotāju kolektīvu braucienam uz Valmieras
rajonu, kur visai mežainā apvidū bija jāveido viens no „Baltijas Ceļa” posmiem.
Autobusa komanda sadevās rokās, visiem bija kopības sajūta, prieks par savu
varēšanu, par kolektīva spēku, par cilvēka brīvību, par brīvu Latviju.
Jānim Vocišam ir dēls Aigars (dz.1979.g.), beidzis Policijas akadēmiju un strādā
par kriminālizmeklētāju. Meita Ilze mācās neklātienē augstskolā un audzina
dēliņu.
Attēlos:
1. Skolotājs Jānis Vocišs
2. 10. klases audzinātājs Jānis Vocišs sacensībās ar bumbu
2007.gada decembrī
Madonas pilsētas 1. vidusskola.
Materiālu apkopoja 8. klases skolnieks Mārtiņš Gaiduks
Projekta vadītāja Daila Semberga