VILIS VĪTOLS
Būvinženieris, uzņēmējs, latviešu
sabiedriskais darbinieks Dienvidamerikā,
Latvijas Republikas goda konsuls Venecuēlā
Latvijā izveidojis izglītības atbalsta fondu
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Vilis Vītols dzimis Rīgā, 1934. gada 14. februārī. Tēvs,
arī Vilis Vītols, bija tautsaimnieks, beidzis LU. Vītola vectēvs Vilis Vītols un
vectēva brālis Jēkabs Vītols bija Latvijas Universitātes profesori. Māte
Valentīna, dzimusi Riekstiņa, bija bioloģe, beigusi LU un vēlāk Venecuēlas
Centrālo Universitāti. V.Vītolam ir trīs gadus jaunāks brālis Juris. Juris
Vītols ir inženieris un tautsaimnieks, beidzis divas fakultātes. Viņš ar savu
ģimeni dzīvo Venecuēlā.
Par savas dzīmtas nokļūšanu Venecuēlā V.Vītols stāsta:
1944. gadā, otrajai krievu okupācijai tuvojoties, ģimene devās bēgļu gaitās.
Pavadījām četrus gadus Vācijā, lielāko daļu Eslingenas latviešu nometnē. 1948.
gadā pārcēlāmies uz Venecuēlu. Tur beidzu vidusskolu un 1956. gadā Venecuēlas
Centrālo Universitāti (Universidad Central de Venezuela) ar civilinženiera
grādu. 1961.gadā Karakasā apprecējos ar Martu Grīnšteini (dzimusi Aucē
1942.gadā). Pēc kāzām devāmies uz ASV, kur Pitsburgā vienu gadu studēju ar Forda
fonda stipendijas palīdzību un Carnegie Institute of Technology ieguvu maģistra
grādu civilinženierijā. 1962.gadā abi ar Martu un ASV dzimušo meitu Kristīni
atgriezāmies Venecuēlā. 1968. gadā sieva beidza Venecuēlas Centrālo Universitāti
ar zobārstes grādu.
Iegūtā civilo būvju inženiera izglītība Vilim deva iespēju strādāt uzņēmumā, kas
Venecuēlā īstenoja lielus un sarežģītus projektus. Vilis Vītols atceras:
Desmit gadus strādāju tajā laikā lielākajā Venecuēlas būvfirmā “Precomprimido
C.A.” un piedalījos Venecuēlas divu lielāko tiltu celtniecībā: viens no tiem -
pār Orinoko upi, otrs - 7 km garš tilts pār Marakaibo jūras šaurumu.
Vienlaicīgi
V.Vītols strādāja arī kā privātuzņēmējs: 1964. gadā kopā ar tēvu nodibinājām
projektēšanas biroju “Oficina Ing. Vilis Vitols, S.A.”, kas drīz pēc tam sāka
būvēt īpašumdzīvokļu mājas (condominios). Pirmajā bija tikai 14 mazi dzīvoklīši.
Laika gaitā uzņēmums strauji izauga. Līdz tēva nāvei 1984. gadā bijām uzcēluši
un pārdevuši kādas 70 ēkas ar aptuveni 5000 dzīvokļiem, biroju un veikalu
telpām. Lielākā no firmas celtajām ēkām ir Centro Letonia – Torre ING Bank – ar
50.000 m2 lielu apbūves platību.”
Dzīvodams Venecuēlā, V.Vītols aktīvi iesaistījās sabiedriskā darbā: darbojās
Venecuēlas Latviešu apvienībā un arī Dienvidamerikas Latviešu apvienībā. Divus
gadus bija tās priekšsēdētājs. Sešus gadus bija Pasaules Brīvo Latviešu
Apvienības (PBLA) valdes loceklis. Apmēram divdesmit gadus bija Latvijas
Brīvības fonda pārstāvis Venecuēlā (kopš tā dibināšanas), darbojās fonda
līdzekļu vākšanas pasākumos. No 1992. līdz 1999. gada sākumam pildīja Latvijas
Republikas goda konsula pienākumus Venecuēlā.
No 1991.gada V.Vītola ģimenes uzņēmums sāka līdzdarboties Latvijā – veikalos
“Adidas” un “Bergs”. 1996.gadā ģimene nodibināja “Māras banku”. 1999.gadā
V.Vītols kopā ar dzīvesbiedri Martu ar sievu atgriezās Latvijā uz pastāvīgu
dzīvi. Pēdējo trīs gadu laikā V. Vītola darbs saistīts ar izglītības
atbalstīšanu. 2002.gadā Vilis un Marta Vītoli nodibināja Vītolu fondu (www.vitolufonds.lv),
kas piešķir stipendijas spējīgiem un centīgiem lauku jauniešiem, lai viņi varētu
studēt kādā no Latvijas augstskolām. Vilis Vītols:
– Fonda darbs dod milzīgu gandarījumu. Mēs aicinām cilvēkus un organizācijas
dibināt savas stipendijas, nosaucot tās ziedotāja izvēlētā vārdā. Mūsu
atbalstītie jaunie cilvēki ir gaišas personības, dzīves norūdīti. Studējošie
aunieši ir jāatbalsta un viņiem arī jāmāca domāt, ka ne visu mūžu vajag strādāt
algotā darbā. Pienāk brīdis, kad katram jāuzsāk pašam sava prakse jeb uzņēmums.
Mans tēvs bija tirgotājs – Latvijā, Vācijā, Venecuēlā, un mums abiem ar brāli no
bērnu dienām mācīja: “Vispirms strādājiet algotu darbu, bet vienmēr centieties
izveidot paši savu uzņēmumu.” 2002. gadā Vītolu fonds piešķīra 75
stipendijas, bet 2004. gadā to skaits ir jau 220, no tām 70 ir Vītolu ģimenes
stipendijas. Fondā piedalās 29 citi mecenāti, kas ziedo līdzekļus pārējām 150
stipendijām. Vienas stipendijas apjoms ir 830 lati gadā.
Vilis
Vītols darbojas arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta fonda valdē. Ir
studentu korporācijas Fraternitas Vanenica filistrs. Vilis Vītols ir politiskajā
partijā Jaunais laiks. Partijas valdības laikā (2003.g.) V.Vītols strādāja VAS
“Latvenergo” un Privatizācijas aģentūras padomēs. Viņš saskata Latvijas
tautsaimniecības augšanas perspektīvas: – Esmu pārliecināts, ka Latviju
sagaida spoža nākotne. Ekonomikā ir teorija par attīstības cikliem apmēram 50
gadu garumā. Mēs esam sākuši no nulles 1991. gadā un 13 gadus lēnām, bet droši
gājuši uz augšu. Ticu, ka vēl kādus 40 gadus valsts saimniecībā notiks
nepārtraukta augšupeja un būs uzplaukuma gadi.
Runājot par Latvijā radušos situāciju, ka daļa cittautiešu negrib apgūt valsts
valodu, V.Vītols saka: – Es šos laikus salīdzinu ar situāciju Venecuēlā.
Eiropas lielās krīzes dēļ pēc pasaules kara tur iebrauca tuvu pie pusmiljona
migrantu no Itālijas un Portugāles. Nebija nevienas valsts skolas, kur mācības
notiktu itāļu vai portugāļu valodā, vet nevienam pat prātā neienāca, ka viņš
nemācīsies valsts valodā. Venecuēlā ir franču, vācu, amerikāņu u.c. skolas, bet
tās visas ir privātās, un arī tajās ir obligāti jāmācās valsts, t.i., spāņu
valoda kā atsevišķs priekšmets.
Vilis Vītols kopā ar kundzi Martu interesējas arī par Vītolu dzimtas saknēm
Sēlijā, viņi bieži ir sēļu kongresu dalībnieki. Pateicoties Viļa Vītola
ieinteresētībai un finansiālam atbalstam, 2003. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas
Sēlijas asociācijas Goda biedres, rakstnieces
Lūcijas Ķuzānes literārā apdarē iznāca Jēkaba Vītola atmiņu stāsti Toreiz
Sēlijā. Ar šo grāmatu no svešuma atgriežas divi sēļi, Latvijas Universitātes
profesori, – Viļa Vītola vectēvs Vilis Vītols un vectēva brālis Jēkabs Vītols.
Grāmatā, izmantojot Vītolu dzimtas personīgo arhīvu, apkopoti kultūrvēsturiski
materiāli par dzīvi Sēlijā pirms vairāk nekā simts gadiem, īpašu uzmanību veltot
Jaunjelgavai, Seces, Sērenes un Saukas pagastiem.
V.Vītola
ģimene ir izaudzinājusi piecus krietnus bērnus – četras meitas un vienu dēlu,
kas ieguvuši augstāko izglītību, turklāt trīs no viņiem turpina tēva un vectēva
profesiju. Ir 13 mazbērni. Meitas Kristīne, Laura, Marta ar ģimenēm dzīvo Rīgā:
Kristīne – arhitekte, precējusies ar Leopoldu Klišānu.
Laura – civilinženiere, precējusies ar Niku Bulmani.
Jaunākā meita Marta – advokāte, precējusies ar Rikardo Pantinu (Ricardo Pantin).
Ārpus Latvijas dzīvo:
Māra – sistēmu inženiere, precējusies ar Josipu Hrgetiču (Josip Hrgetic). Dzīvo
Venecuēlā.
Dēls Vilis – civilinženieris, precējies ar Karolīnu Peņu (Carolina Pea). Dzīvo
ASV.
2003. gada 22. oktobrī Vilis Vītols saņēma PBLA balvu par darbu Latvijas un
latviešu labā, tai sekoja arī mūsu valsts augstākā atzinība – Triju Zvaigžņu
ordenis.
Attēli:
1. Marta un Vilis Vītoli (2003)
2. V.Vītols ar sievu, mazbērniem un citiem dzimtas locekļiem pie Atbrīvošanas
pieminekļa Liepājā.
3. Vilis Vītols (pirmais no labās) ar saviem kādreizējiem PBLA kolēģiem Gunāru
Meirovicu, viņa kundzi Ingrīdu un Uldi Gravu
4. V.Vītols, Latvenergo padomes priekšsēdētājs, ar Latvenergo padomi un valdi.
Jēkabpils BJC
Sagatavoja mazpulka dalībnieces Sandra Svētiņa, Rūta Talla, Mārīte Meļko,
mazpulka kandidāti Adelīna Lemša, Ervīns Apinis
Konsultantes - skolotājas Spodra Purviņa un Lūcija Ķuzāne
LIIS izstrādne
2004. gada novembris