EDA VILCIŅA
Agronome, strādājusi pētniecības darbā;
ģimene cietusi padomju represijās.
LTF un akcijas „Baltijas ceļš” dalībniece,
Atmodas laikā atguvusi tēva mājas
Eda Vilciņa, (dz. Stūre) piedzima 1925. gada 24. oktobrī
Jumpravā lauksaimnieku Emīlijas un Jāņa Stūru ģimenē. Viņa bija jaunākais,
piektais, bērns. Edai bija divi brāļi - Jānis un Nikolajs un divas māsas - Minna
un Irma. Tēvs saimniecību, kuras lielums bija 42 hektāri, bija mantojis no sava
tēva, un tā jau astotā paaudze saimniekoja Timsēnu mājās. Ģimenē bijis sens
nostāsts par vienu no tālajiem senčiem, kurš bijis dumpīgs: Baznīcā dievvārdi
notikuši divās maiņās. Šajā apkārtnē pie Daugavas bijis daudz vācu kolonistu.
Vāciešiem dievvārdi notikuši vispirms, bet pēc tam tikai latviešiem. Vienu
svētdienas rītu sencis aizbraucis uz baznīcu, kad tur jau sapulcējušies vācieši.
Iegājis baznīcā ar pātagu rokā, to plikšķinādams, uzsaucis: „Ārā, vācieši! Vai
jūs to baznīcu cēlāt!” Baznīcu bija cēluši latvieši. Un no tās reizes dievvārdi
vispirms noturēti latviešiem.
Jumpravas baznīca pirmajā pasaules karā tika nopostīta. Edas tēvs Jānis Stūris
(1878-1953) darbojās Jumpravas draudzē. Organizēja bazārus, lai iegūtu līdzekļus
ērģeļu iegādei (trīsdesmitajos gados iegādātās ērģeles 2. pasaules kara laikā
tika izdemolētas). Tika organizēta arī vietējā meliorācijas sabiedrība, kas
organizēja Spilves meža meliorēšanu. Mežs tika sadalīts un tika piešķirts
Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekiem un citiem saimniekot gribētājiem.
Eda auga un vēroja notikumus vecāku mājās. Vecāki centās atjaunot 1.pasaules
karā nopostīto saimniecību. Ēkas visas bija nopostītas, lai uzceltu jaunas,
vajadzēja iegūt līdzekļus. Tika pārdoti meži. Sākumā vecāki dzīvojuši 5 km
attālumā pie radiem un darba gaitās ikdienas mērojuši ceļu uz savām atjaunojamām
mājām. Vēlāk iekārtojušie pagrabā un zirgu staļļa mūros.
Eda sešus gadus mācījās Jumpravas Valdemāra pamatskolā. Tur viņa piedalījās
mazpulkos. Eda bija arī jauniešu Sarkanā krusta
organizācijā, kuras pienākums bija rūpēties par tīrību, kārtību un veselīgu
dzīvesveidu. Katru gadu maijā notika organizācijas konference, kas notika Rīgas
Latviešu biedrības baltajā zālē. Skaisti bija arī svētki, ko svinēja 15. maijā
un 18. novembrī. Priecādamies viņi nevarēja iedomāties, ka kara melnie padebeši
jau virzās uz viņu pusi.
1940. gada 17. jūnijā Latvijas zemē iebrauca ar tankiem ienaidnieks -
sarkanarmija. Eda stāsta: “Aizsargu organizācijas locekļi devās uz Rīgu to
sagaidīt. Mājās atbrauca domīgi, jo izrādījies, ka mūsu valstī ir bijis daudz
nodevēju. Turpmāk bija jāklausa okupācijas vara. Mazpulcēni vairs nepulcējās
ikmēneša sanāksmēs. Sāka mācīties svešas dziesmas, jo savējās bija jāaizmirst.
Arī Latvijas karogi bija jānoglabā, kur neviens tos nevar atrast.”
Tomēr baigais gads zem sirpja un āmura pagāja un jau 1941. gada 1. jūlijā
sarkanarmijas vienības pulcējās, lai kā bēgļi atstātu mūsu zemi, jo Latvijā
strauji ienāca vācu karaspēks. No mājas, kas atradās kalnā, Edas māte ūjināja it
kā ganiem un māja ar baltu lakatiņu. Visi steidzās mājās, pa radio tika
atskaņota Latvijas himna, un Rīgā jau plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Eda
atceras: “Priecīgā satraukumā visi pusdienoja, kad pēkšņi ienāca
sarkanarmieši, divi sabojāja telefona un radio aparātu, citi prasīja dzert, citi
maizi. Priekšnamā uz galda nolika maizi un šķēlēs sagrieztu žāvētu cūkas gaļu,
slauceni ar pienu. Virsnieki pavēlēja māsai braukt līdzi ar zirgu un vest
atkāpjoties nogurušos cilvēkus – civilistus - līdz Madlienai. Tur māsai izdevās
ar zirgu izbēgt un atgriezties. Vēlāk parādījās vācu kareivji, visur plīvoja
Latvijas karogi, sākās vietējā sabiedriskā dzīve.”
Tomēr
tā vairs nebija brīvā Latvija. Tā bija Ostlandes sastāvdaļa, kam bija jādzīvo
pēc karalaika likumiem. Eda rudenī sāka apmeklēt Jaunjelgavas komercskolu, jo
mācīties Rīgā nebija iespējams - vilcienos privātos braucējus neņēma. Edei
skaista bija 1944. gada vasara, kamēr pienāca ziņa, ka Jelgavu okupējusi padomju
armija. Daudzi, atcerēdamies “baigā gada” notikumus, devās bēgļu gaitās uz
Kurzemi, arī Vāciju un Zviedriju. Edas vecāki savāca nepieciešamākās mantas un
gatavoja pajūgus. 26. septembrī, jaukā svētdienā, fronte jau bija 6 km attālumā
no mājām. Eda izgāja uz ceļa palūkoties, kas notiek kalnā. Tur tika uzstādīti
dažādi kaujas ieroči ar stobriem uz frontes pusi. Tas norādīja, ka mājas ir uz
uguns līnijas. Viņi sakravāja mantas un brāļa bērnus divos pajūgos un atstāja
mājas. Tēvs nolēma bēgļus nedaudz pavadīt un atgriezties mājās. Naktī tēvs tomēr
pievienojās aizbraucējiem, jo jau dega tuvāko kaimiņu mājas. Aizbraucēji devās
uz Kurzemi, apbraucot Rīgu. Bija zināms, ka Rīgā vācieši visus jaunāko gadu
bēgļus piespiež kāpt kuģos un braukt uz Vāciju. Pēc apmēram divu nedēļu
braukšanas bēgļi apmetās uz pagaidu dzīvi Tukuma rajona Zantes pagasta
„Lejsētās”. Māja bija liela, pie ceļa krustojuma.
Edai toreiz bija 19 gadi. Viņa pa mežiem ganīja līdzi paņemtos lopiņus. Tur viņa
šad tad satikās ar jauniešiem, kas izbēguši no vācu armijas dienesta.
Ziemassvētku vakarā visa pasaule uz Džūkstes pusi dārdēja no kaujas trokšņa.
Svētkus tomēr visi kopā svinēja ar eglīti. Ģimene nolēma, ka Edai un brāļa
sievai ar bērniem jāmeklē patvērums Vācijā. Brālis atradās leģionā. Kārtojot
dokumentus, Edai kāda iekšēja balss it kā diktēja: šo zemi nekad nepamest. Tā
arī notika.
Tuvojās 1945.gada pavasaris. 16.martā Zemītes baznīcā atzīmēja Varoņu piemiņas
dienu. Leģionāri ar vienību karogiem stāvēja goda sardzē. Ērģeles atskaņoja
Lūcijas Garūtas „Dievs tava zeme deg”. Kori aizvietoja aktieris Artūrs Dimiters
ar iespaidīgu deklamēšanu. Pavasara pusē „Lejsētās” apmetās daudz latviešu
karavīru. Tika šķirotas kritušo karavīru mantas. Tajās Eda atrada pazīstama
jaunekļa Vitolda Lauvas frontes dienasgrāmatu, ko vēlāk atdeva viņa mātei.
Ģimene pārcēlās dzīvot Kandavas tuvumā. Pienāca 1945.gada 9.maijs. Vācu armijas
vienībās bija jūtams nemiers, un ap pusdienas laiku pa ceļu brauca motocikli ar
baltiem karogiem. Pēcpusdienā Eda, vecāku mudināta, devās pēc informācijas pie
brāļa, kura karaspēka daļa bija novietojusies aiz Kuldīgas šosejas. Gandrīz
sasniegusi mērķi, Eda redzēja, ka pa šoseju tuvojās karaspēka straume. Ede
nespēja ticēt savām acīm, ka tā ir sarkanarmijas daļa, jo visapkārt vēl bija
vācieši. Vācieši neizpratnē un apjukumā mēģināja bēgt. Sākās apšaude .
Eda iekļuva šajā apšaudes vietā. Tuvojās nakts, viņa gribēja pārnakšņot kādās
mājās, bet visur cilvēki bija tik satraukti, ka neko sarunāt nevarēja. Nekas
neatlika, kā iet pa mežu 7 km uz mājām, jo pa ceļu pārvietojās sarkanarmijas
transports. Mežā bieži bija jāpaklūp uz pamestiem ieročiem. Mājās valdīja
satraukums. Sākās pēckara jukas. Trīs dienas un naktis tika šautas raķetes un
skanēja nenosakāmas gaviļu skaņas. Pirmajās dienās pēc uzvaras pagalmā iebrauca
divi sarkanarmieši ar šķietamām virsnieku zīmotnēm. Eda saprata, ka ir nedroši,
viņa izrāvās sarkanarmietim no rokām un aizbēga no mājas. Kad redzēja viņus
aizbraucam, Eda atgriezās mājās. Telpas bija izdemolētas un daļa no mantu
aizvesta.
Sākās atgriešanās uz dzimtajām mājām. Visur gar ceļmalām bija kritušo karavīru
kapsētas. Jelgava stāvēja vienās drupās. Atgriezušies savā pagastā, viņi apmetās
pie radiem, jo vietējā valdība mājās nelaida. Vecāki klaiņoja no vieniem radiem
pie otriem. Eda aizbrauca uz Rīgu un sāka apmeklēt skolu. Šajā laikā bija visādi
pārdzīvojumi, arī Stabu ielas stūra mājā.
1949. gada martā cilvēki jau runāja, ka gatavojot vagonus. Tomēr daudzi nespēja
tam ticēt. Eda aizbrauca pie vecākiem 26. martā. Vecāki un brālis ar ģimeni
dzīvoja Valmieras rajonā pie Edas māsas. Atrada māju aizslēgtu. Vecāki un brālis
ar māsu un ģimenēm, skaitā deviņi cilvēki, bija deportēti. No dzelzceļniekiem
Eda saņēma zīmīti, ko māte bija izmetusi no vagona, ar ziņu, ka aizbrauc
nezināmā virzienā. Pēc dažām nedēļām pienāca ziņa, ka viņas tuvinieki nometināti
Krievijā – Sibīrijā, Tomskas apgabalā. Pagāja baiļu pilni gadi. Eda necerēja, ka
savējos vēl kādreiz satiks. 1957. gadā viņi atgriezās, izņemot tēvu Jāni Stūri,
kas palika Sibīrijas zemē.
Eda strādāja Zinātņu Akadēmijas Zemkopības institūtā. Studēja neklātienē
Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. 1957. gadā beidza akadēmiju. Strādāja
Priekuļu selekcijas stacijā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci, pēc tam arī
citās vietās. 80.gados strādāja Lēdurgas pamatskolā par skolotāju.
Viņa līdzdarbojās Tautas frontē un piedalījās demonstrācijā „Baltijas ceļš”. Par
Baltijas ceļu – Baltijas valstu tautu protesta akciju Ribentropa -Molotova pakta
50.gadskārtā, kas norisinājās 1989.gada 23.augustā, Eda Vilciņa stāsta: “Tas
bija skaists notikums. Mūsu pievienošanās cilvēku ķēdei notika Rūjienas
apkārtnē. Visas ceļmalas bija rotātas sarkanām un baltām dālijām. Noslēguma
mītiņš notika uz Latvijas un Igaunijas robežas. Runāja abu valstu pārstāvji.
Bija sabraukušas daudzas un dažādas mašīnas kā no Latvijas, tā Igaunijas. Tikai
naktī šķīrāmies. Satiksmes regulētāju uz ceļa nebija, bet visi tika mājās bez
sadursmēm.”
Tagad
Eda ir pensionāre, dzīvo Jumpravas pagasta „Timsēnos”, atgūtajās tēva mājās.
Palīdz savam vienīgajam dēlam Mārim Vilciņam un viņa sievai Taigai Vilciņai
audzināt viņu trīs meitas. Dēls strādā Valsts Tehniskās uzraudzības aģentūrā
Ogrē, viņam ir vidējā speciālā izglītība, vedekla – Jumpravas PII „Zvaniņš” par
audzinātāju, viņai ir augstākā izglītība. Mazmeitas mācās Jumpravas vidusskolā:
Annija – 9. klasē, Zane – 7. klasē, Kristīne – 3. klasē.
Brīvajos brīžos Eda Vilciņa raksta nostāstus par cilvēku dzīvi un darbu.
Uzrakstīti – „Meža Anna”, „Pasaules viltus un jaukums”, „Taupība nav skopums”,
„Meža valdnieks”, „Naudas lauks”.
Kad Jumprava atzīmēja 745 gadu jubileju, Eda Vilciņa novēlēja, lai Jumprava
nostiprinās, lai būtu kopti meži, kopti tīrumi, lai būtu prieks paskatīties.
“Te ir mana dzimtā puse, un es atceros, kādi tīrumi bija manā jaunībā. Es jau
varu dzīvot arī ar atmiņām... Bet nākotnei ir svarīgi, lai būtu zemniekiem
ienākumi, lai viņi nostabilizētos, lai dzīvotu atkal paaudžu paaudzēm, lai
nebūtu tā, ka nāk un iet. Novēlu, lai, līdzīgi maniem senčiem, Jumpravā cilvēki
dzīvo vēl nākamās desmit un četrpadsmit paaudzēs!”
Attēli:
1. E. Vilciņa Zinātņu Akadēmijas Zemkopības institūtā (1957.g.)
2. Priekuļu Selekcijas un izmēģinājumu stacijā (1959.g.)
3. E.Vilciņa Lēdurgas pamatskolā ar savu audzināmo klasi (1986.g.)
Jumpravas vidusskola
Publikāciju sagatavoja Zane Vilciņa, 7. klase
Konsultante skolotāja Lidija Griķe
Kontakttelefons - E.Vilciņa 5057707
15.03.2007.