ELITA VEIDEMANE

Žurnāliste un rakstniece, Trešās atmodas aktīviste,
LTF laikraksta „Atmoda” redaktore;
Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un
1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

Elita Veidemane ir spilgta mūsdienu personība, kuras galvenais izteiksmes ierocis ir vārds. Lielākai daļai cilvēku viņas uzvārds galvenokārt saistās ar Latvijas Trešās atmodas laikrakstu „Atmoda”, jo Elita sevi pierādījusi kā drosmīgu cīnītāju par brīvas, neatkarīgas un taisnīgas Latvijas atjaunošanu.
Elita Veidemane dzimusi 1955.gada 9.decembrī Rīgā. Māte – Marija Lisovska un tēvs Viktors Greiža-Lisovskis. Māte un tēvs nākuši no Latgales, māte bija angļu valodas skolotāja Jūrmalas 4.vidusskolā, savukārt tēvs – Jūrmalas komunālās saimniecības vadošs darbinieks. Elitas māsa ir sabiedrībā ļoti iecienīta aktrise Raimonda Vazdika. Skolas gaitas Elita aizvadīja Jūrmalas Majoru pamatskolā un Pumpuru 4.vidusskolā (1963. – 1974.). Vēlāk pabeidza Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultāti (1980.) un kā latviešu valodas un literatūras skolotāja atgriezās savā dzimtajā skolā – Jūrmalas 4.vidusskolā. Par skolotāju Elita strādāja tikai gadu, bet atmiņu pūrā ir daudz jauku liecību un prieks par to, ka viņa tomēr iemācījusi skolēniem saprast Raini. Atmiņā palicis arī tas, kā ar abām devītajām klasēm veselu nedēļu gatavojušies joku dienai – 1.aprīlim. Skolēni savu skolotāju neaizmirst un uz ielas sveicina vēl joprojām.

• skolotāja Elita Veidemane (1980) • Žurnālistes gaitas uzsākot, kopā ar kolēģiem - žurnālistu Alfrēdu Kundziņu (no kreisās) un fotogrāfu Lauri Filicu (1981)

Liktenīgs bija kādas ļoti inteliģentas kundzes aicinājums uzrakstīt kaut ko laikrakstam, vēlāk atklājās, ka kundze ir laikraksta „Padomju Jaunatne” galvenā redaktore Monika Zīle. Šī iespēja bija vilinoša, jo Elitai jau skolas un studiju laikā patika savas pārdomas par dzīvi ietērpt rakstu darbos: tie bija domraksti skolai un jaunrades darbi dzejā un prozā nelielam draugu lokam. Un tā 1981.gadā Elita uzsāka žurnālistes karjeru. Elita rakstīja par jauniešiem aktuālām problēmām, viņa bieži viesojās Latvijas skolās un savās publikācijās uzsāka padomju žurnālistikai netradicionālus tematus. Viņas raksti raisīja diskusijas ne tikai jauniešu, bet arī plašākā sabiedrībā. Monika Zīle ļoti labi zināja, ka Elita būs lielisks ieguvums avīzei un ka cilvēkiem patiks, kā raksta Elita Veidemane. Lai arī „Padomju Jaunatnes ” redakcijā valdīja uzdrīkstēšanās gars un tieši šajā laikrakstā tika aktualizēta iestāšanās pret metro celšanu Rīgā, brīvdomīgo publikāciju dēļ Elitai Veidemanei pēc 7 gadu darba no tolaik ļoti populārā laikraksta bija jāiziet. Iemesls - 1988.gada rudenī Elita Veidemane uzrakstīja rakstu par Raganas kauju, kas notika 1941.gada 4.jūlijā pie Inčukalna – par latviešu virsnieku un kareivju nevienlīdzīgo cīņu pret padomju okupantiem. Raksts izraisīja vētrainu Komunistiskās partijas (KP) centrālkomitejas (CK) reakciju, redakcijai pavēlēja atlaist no darba jauno žurnālisti.
Kad 1988.gadā izveidojās Latvijas Tautas fronte, tās valde nolēma izdot laikrakstu „Atmoda”, taču jauna laikraksta izdošanai bija vajadzīga PSKP CK atļauja no Maskavas. Latvijas KP CK atļāva Atmodu reģistrēt kā informatīvo biļetenu, kam Maskavas atļauja nebija nepieciešama. Par Atmodas redaktori LTF līderis Dainis Īvāns uzaicināja Elitu Veidemani, sākotnēji viņa bija galvenā redaktora vietas izpildītāja, bet LTF 2.kongresā tika apstiprināta par galveno redaktori.

1988.gada 16.decembrī iznāca LTF informatīva biļetena „Atmoda” pirmais numurs. Elitas atmiņās šis laiks esot bijis gan sarežģīts, gan notikumiem bagāts, gan pilns ar brīžiem, kad sajūtas ir kā „klusumā pirms vētras”. Elita kopā ar saviem kolēģiem „Atmodā” rakstīja par aktualitātēm Latvijā. Tie bija stāsti par cilvēkiem, ārzemju reportāžas, politikā notiekošais, ar šīm publikācijām bieži vien tika novesti strupceļā augstos krēslos sēdošie padomju ideologi un politiķi. Biļetens ieguva aizvien lielāku popularitāti lasītāju vidū, pateicoties lieliskajai komandai un visu žurnālistu un redaktores drosmei nosaukt lietas īstajos vārdos. Mērķis bija viens - lai cilvēki Latvijā izprot patieso situāciju. Nepagāja ilgs laiks, kad „Atmoda” guva milzīgu popularitāti un kļuva par pilntiesīgu avīzi. Redaktore bija sapulcinājusi ap sevi talantīgu žurnālistu komandu. Mūsdienās avīzes numuru izdod apmēram 25 000 – 30 000 eksemplāros, bet „Atmodas” tirāža sasniedza 250 000 eksemplāru. Raksti un reportāžas bija pietiekami iespaidīgas, lai katru numuru cilvēki gaidītu ar nepacietību. Atmoda rakstīja taisnību par visiem: gan komunistiski noskaņotajiem, gan pašiem tautfrontiešiem. „Atmoda” bija spēcīga avīze un spēja ietekmēt daudzus procesus, arī protestu mītiņus un manifestācijas visā Latvijā.

• LR pastmarka ar LTF laikraksta „Atmoda” aicinājumu Visiem Latvijas iedzīvotājiem (izdota Trešās atmodas 20. gadskārtā) • E.Veidemane (no kreisās) un S.Ēlerte „Baltijas ceļa” 20 gadu atceres pasākumā 2009.g.augustā

1990.gada aprīļa beigās, Elitai bija iespēja doties uz Amerikas latviešu apvienības (ALA) kongresu, kas norisinājās Sanfrancisko, ASV. Elita devās negribīgi, jo neziņas pilnajā laikā bija sajūta, ka jebkurā brīdī var notikt kas izšķirošs. Un tā 1990.gada 4.maiju Elita Veidemane sagaidīja ASV. ALA kongress uz brīdi tika pārtraukts, lai paziņotu: Latvijā pieņemta Neatkarības deklarācija. Elita Veidemane nespēja slēpt savu sajūsmu, tā sasniedza debesu augstumus, jo Atmodas sapnis bija piepildījies. Viņa stāsta: “Amerikas Latviešu kongresā, kura darbā piedalījos, mēs nemitīgi centāmies sazināties ar Latviju: dzimtenē bija atnācis 4.maijs, un mēs zinājām, ka tūdaļ tiks pieņemta Neatkarības deklarācija. Vismaz mēs ļoti cerējām, ka tā tiks pieņemta. Kādas Sanfrancisko viesnīcas konferenču zālē kongress ritēja savā gaitā, un ik pa brīdim pie Ojāra Kalniņa, kas bija galvenais runātājs, pienāca kāds vīrs un ziņoja, ka ar Latviju joprojām nav sakaru. Sēdēju kā uz adatām. Un tad beidzot! Ojārs Kalniņš piecēlās un svinīgi paziņoja, ka Latvijā pieņemta Neatkarības deklarācija. Es nevarēju piecelties kājās – tik saviļņota es biju, kājas kā vates stabi, man bira prieka asaras. Visi pagriezās pret mani – it kā es būtu “vainīga” šīs deklarācijas pieņemšanā. Un aplausi tika man kā Latvijas pārstāvei, kā Latvijas Tautas frontes un “Atmodas” pārstāvei. Kā latvietei no Latvijas.” Tā savā grāmatā „Atmoda. Mani dārgumi” raksta Elita Veidemane. Kongresa dalībnieki pēc tam turpināja savas diskusijas, bet Elita Veidemane izjuta visu Atmodas cīnītāju uzvaras gaviles.

Pēc 4.maija deklarācijas politiskā situācija Latvijā un visā Baltijā bija ļoti nokaitēta. Latvijā bija daudz neatkarības pretinieku, šeit joprojām bija PSRS armija un kompartijas sargsuņi – OMON vienība. Pienāca 1991.gada janvāra notikumi Viļņā, pēc tam Barikāžu laiks Latvijā, kad cilvēkiem barikādēs Doma laukumā un visur citviet Latvijā „Atmoda” sniedza informāciju par notiekošo valstī un visā PSRS. Pēc nevardarbīgās pretošanās janvārī iestājās it kā atelpas brīdis, ko pārtrauca 1991.gada augusta puča notikumi.

• E.Veidemane žurnālistes darbā (20.gs. 90.gadi) • Kopā ar dzīvesbiedru A. Brīzi Itālijas Alpos 2008.gadā

Puča rītā Elita peldēja ar kuģi mājup no Zviedrijas. No E. Veidemanes atmiņām: „Bija sācies 19.augusta rīts. Visi pasažieri kā sastinguši skatījās teleekrānā. Televīzijas ekrānā pelnu pelēka diktore satraukumā lūkojās uz mums un runāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu. Fonā skanēja sērīga mūzika. Diktores teiktā jēga bija tāda: uztraukumam nav pamata, darbu ir sākusi valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja (VĀSK) utt., u.t.jpr. Tad ekrānā parādījās rindā sēdoši seši (septiņi? astoņi?) no PSRS augstākajiem valdītājiem, dažus no viņiem pazinu: tur bija PSRS aizsardzības ministrs Jazovs un Pugo. Pugo! Kādreizējais LKP CK pirmais sekretārs! PSRS Iekšlietu ministrs! Ideja bija tāda, ka šie – tobrīd visai nošņurkušie un no savas drosmes nobijušies – vīreļi uzņemas varu, kamēr M. Gorbačovs, tā sakot, ir slims. Un slims viņš būšot visai ilgi. Maskavā acīmredzami bija noticis pučs. Klusēdami mēs kāpām no prāmīša Rīgas pasažieru ostā. Muitā un robežkontrolē nekas nebija mainījies: mums tika pārbaudīti dokumenti un mantas. Bet visa osta bija kaut kāda... baismīgi klusa. Rīga izskatījās pelēka, it kā tai pāri būtu pārlikts svina vāks.”
Redakcijā bija skaidrs, ka tuvākajā laikā avīzes drukāšana nesanāks: ja pučs ir nopietns, tiks ieņemtas visas spiestuves, radio, TV, telegrāfs... Redakcijas datori drošības labad tika paslēpti.
„Ap pusdienlaiku ieraudzījām pa Basteja bulvāri braucot bruņutransportierus. Daudzus. Tajos bija saspraudīti viļņotie Latvijas PSR karogi. Es ieteicos, ka nebūtu slikti saliet pudelēs degšķidrumu un mest lejā uz bruņutransportieriem. Fotogrāfs Ints Kalniņš gan piebremzēja manu cīņas kāri: tādas pudeles diez vai nodarīs kādus ievērojamus bojājumus krievu mašīnām, savukārt “mašīnītes” var atklāt atbildes uguni pret redakcijas logiem.”
Puča laikā sabruka PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība), jo Baltijas valstis jau bija pasludinājušas savu neatkarību un tūlīt pēc puča paziņoja par izstāšanos no PSRS. PSRS Valsts dome pieņēma atbilstošu lēmumu 1991.gada 6.septembrī. Latvija īsteni kļuva brīva un neatkarīga. Atmodiešu sapnis bija piepildījies!

Savukārt Elita Veidemane ar domubiedriem 1991.gada aprīlī sāka izdot „Atmodu Atpūtai”. Laika gaitā starp LTF valdi un „Atmodu” sāka veidoties plaisa. LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns bija neapmierināts ar pārāk patstāvīgo un radikālo avīzes viedokli. Arvien biežāk „Atmoda” tika nolikta pēdējā plānā, nepalīdzot ne ar jaunām telpām, ne līdzekļiem attīstībai, lai gan „Atmoda” bija LTF avīze. Kad nomainījās LTF priekšsēdētāji, 1992.gada 7.aprīlī iznāca pēdējais „Atmodas” numurs: redakcijai nebija izdevies vienoties ar LTF vadību par to, lai uzņēmums „Atmoda” tiek pārreģistrēts atbilstoši likumdošanai, līdz ar to laikrakstu varēja slēgt. Redzot, ka LTF vadību „Atmodas” liktenis neinteresē, redakcija nolēma izdot pati savu laikrakstu – „Atmoda Atpūtai”. Skarbas konkurences apstākļos šis izdevums tika slēgts 1996. gadā.
Elitas Veidemanes tālākās darba gaitas saistītas ar izdevniecību „Artava”, žurnālu „Melnā Pantera”, laikrakstu „Vakara Ziņas”, portālu Apollo, žurnālu „7”.
2007.gada Elita Veidemane kļuva par „Vakara Ziņu” galveno redaktori, savukārt 2009.gadā - par laikraksta „Neatkarīgā Rīta Avīze” galvenās redaktores vietnieci.

• E.Veidemanes atmiņu grāmata • E.Veidemanes grāmata par R.Paulu

Elita Veidemane ir sarakstījusi 6 grāmatas: „Latvietis vējā” (Jumava, 2004), „Zemdegas gruzd”, (Jumava, 2008), „Vīrieši manā mūžā” (Jumava, 2001) „Raimonds Pauls. Leģenda rudenī” (Jumava, 2002), „Atmoda. Mani dārgumi” (Jumava, 2003), „Prāts vai instinkts” (Zvaigzne ABC).
Viņa ir scenārija autore diviem TV seriāliem – „Sieviete spogulī’’(2002) un „Prāts un instinkts’’ (kopā Ž.Cinovsku, 2006.-2007.), kā arī ir filmai – „Silvestrs” (2003).
Elita Veidemane ir pierādījusi, ka ar saviem darbiem spēj aizraut lasītājus, bet Elitai ir vēl kādi dotumi. Viņa spēj lieliski dziedāt. Pirms apmēram 10 gadiem (~1999.g) Elita kopā ar dzīvesdraugu Aivaru Brīzi uzdziedāja kādā pasākumā. Vēlāk abus sev pievienoties uzaicināja aktieris Eduards Pāvuls. Pēc tam pievienojās arī Elitas māsa Raimonda Vazdika. Koncertējot pa Latviju, pagāja seši neaizmirstami gadi. Viena no populārākajām dziesmām ir Elitas Veidemanes un Aivara Brīzes dziedātā Nesaki nevienam.

Elita Veidemane grāmatā „Atmoda. Mani dārgumi” par savā dzīvē nozīmīgo valsts neatkarības atjaunošanas laiku saka:
„Toreiz mēs visi bijām cilvēciski vienoti un tīri, toreiz mēs pat iedomāties nespējām, ka jelkāds mūsu līdzgaitnieks spētu nodot izlolotos Atmodas ideālus. Un, ja šodien redzam, ka spēja gan, tad... Tad Atmodas ideāli no šīm — lielākām vai sīkākām — nodevībām nekļūst netīrāki, naivāki vai nesaprotamāki. Tie paliek tādi paši. Tie vienmēr būs tādi paši. Atmodu nevar vainot par šodienas nelietībām, nodevībām, zaglīgumu un muļķību. Varbūt īstā Atmodas skaidrība un vērte atklāsies tikai nākotnē? Varbūt. Spožs, ilgstošs gaismas plaiksnījums, reiz pāršķēlis nakti, ielaužas rītdienā. Mums uz to jātiecas.”
Elita Veidemane kā žurnāliste neapšaubāmi ir sekmējusi Latvijas neatkarības atgūšanu, tāpēc viņa ir saņēmusi valsts apbalvojumus - Triju zvaigžņu ordeni (ordeņa virsniece; 2000) un 1991.gada Barikāžu piemiņas medaļu (1996) .

2009.gada novembrī
Iecavas vidusskola iecava.skola@aldems.lv
Dzīvesstāstu sagatavoja 11.klases skolniece Beatrise Dzene
Konsultante – skolotāja Dace Greiža

Ievietots ar PBLA atbalstu