JĀNIS VASARIETIS
Ķīmiķis, vēlāk 25 gadus skolotājs,
sīpolpuķu audzēšanas speciālists, liliju selekcionārs 35 gadus,
pazīstams arī pasaulē, daudzu publikāciju autors;
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1999.)
Dzimis 1922. g. 3.augustā Ozolniekos, Jelgavas apriņķī.
Līdz sešu gadu vecumam bērnība pagāja tēva mājās Ozolniekos. Iecavas upes krastā
bija tēva Lāčplēša ordeņa kavaliera Fridriha
Zommera (1881 -1972; pēc 1940.g. uzvārds Vasarietis), pārvaldītā ķieģeļu
fabrika (tajā ražotie ķieģeļi iemūrēti arī Somijas parlamenta ēkā). Bērnībā
Jānim mājās bija harmonijs. Zēns lasīja H. Heines dzejoļus un, būdams muzikāli
apdāvināts, dzejoļiem mēģināja piemeklēt melodiju. No 7 līdz 14 gadu vecumam
Jānis dzīvoja kopā ar ģimeni ārzemēs – Londonā, Maskavā, Kauņā, kur tēvs bija
Latvijas sūtniecības atašejs. Jānis apguva svešvalodas: vācu valodu ģimenē,
franču valodu - guvernantes vadībā, krievu sarunu valodu - spēlējoties ar
sētnieka 4 bērniem Maskavā, angļu valodu - vidusskolā.
Jānis
Vasarietis stāsta:
– 1936.g. iestājos Rīgas 2. valsts ģimnāzijā, tagadējā Āgenskalna ģimnāzijā.
Dzīvoju skolas internātā. Ģimnāziju beidzu 1941.g. - divas nedēļas pirms kara
sākuma.
Daudzi klases biedri krita leģionā. Lai izvairītos no mobilizācijas vācu armijā,
es gadu nokalpoju darba dienestā Vācijā. Atvaļinājuma laikā 1943. g. Jāņos
Vecumnieku baznīcā salaulājos ar Violetu Inni. Tomēr 1943.g. beigās, tikko
atgriezos no darba dienesta, mani iesauca vācu armijas izveidotajā latviešu
lidotāju pulkā pie Grobiņas. Pēc neilga laika mani, ņemot vērā valodu prasmi,
norīkoja strādāt rotas kancelejā. 1944.g. oktobrī pāri Kuršu kāpām vienību
evakuēja uz Kēnigsbergu (Karalaučiem = Kaļiņingrada). Tilzītē (Klaipēdā) priekšā
jau izrādījās krievu tanki. Kēnigsbergā benzīna trūkuma dēļ mums lidmašīnas
atņēma un pievienoja pie zenītartilērijas vienības. Tur bijām līdz 4.aprīlim –
sabiedroto lieluzbrukumam, kad gaiss bija pilns ar sabiedroto lidmašīnām. Bumbu
virtenes krita tieši virsū. Sagrauts bunkurs. Pleca kontūzija. Ceļā uz slimnīcu
netālu sprāgstošas granātas šķemba, par laimi, tikai viegli ievainoja kāju.
Krievi sabombordēja arī slimnīcu, kur mani aizveda. Līdzās bojā gāja daudzi
ievainotie. Es izglābos, bet nokļuvu krievu gūstā. Gūstekņus lopu vagonos
aizveda rakt Maskavas - Saratovas gāzes vada trasi.
Dzimtenē Jānis atgriezās 1946.g. bez tiesībām pierakstīties Rīgā. Pateicoties
tēva draugiem, 1947.g. iestājās LU Ķīmijas fakultātē. Materiālie apstākļi bija
smagi. Vienīgā pelnītāja bija māsa. Tēvs baidījās sabiedrībā rādīties, kur nu
vēl meklēt darbu, bet māte Marta Zommere (dzim. Zāmuele, kopš 1940.g. Vasariete;
1890.gada 25.marts - 1976.gada 1.augusts) kopš precēšanās nebija strādājusi
specialitātē (ekonomiste, beigusi Olava komercskolu). Tā kā tolaik universitātē
varēja kārtot eksāmenus „uz priekšu”, Jānis piecarpus gadu kursu beidza
četrarpus gados (1951). Studiju laikā viņš piepelnījās:
–
Mēs ar Pēteri Paukšu, vēlāko ķīmijas profesoru, braukājām uz laukiem, kur ziepju
zāles un petroleju mainījām pret pārtiku. Uz Lieldienām acetonā izšķīdinājām
celuloīdu, un izveidojām laku. Tai pievienojām anilīna drēbju krāsas un
sapildījām mazās pudelītēs. Pārdevām Centrāltirgū. Ziemassvētkiem izgatavojām
brīnumsvecītes. Par ikdienas darbu izvērtās asins apturēšanas „zīmuļu” ražošana,
kam labs noiets bija frizētavās.
Marģers Līdaks, kas vēlāk kļuva akadēmiķis, bija dabūjis recepti ķīmiskajiem
ilgviļņiem. Taču neviens frizieris neriskēja ar to eksperimentēt uz cilvēka
galvas. Prove tika pūdelim. Izmēģinājuma rezultāts bija labs. Arī šī lieta
aizgāja!
Jānis turpina stāstījumu:
– Es biju viens no ķīmijas fakultātes arodbiedrības „bosiem”. Sevi biju
pierādījis kā centīgu mācībās un pieteicos uz aspirantūru. Mani atraidīja.
Nopietnam zinātniskam darbam nederēju „nepareizās” biogrāfijas dēļ.
Tomēr man piedāvāja augstu amatu – Popova radio rūpnīcas galvaniskā ceha
vadītāja vietnieka posteni. Ceha vadītājs bija vecs vīrs, bet viņu neatlaida
pensijā, jo nevarēja atrast citu speciālistu elektroķīmijā. Es iesniedzu
dokumentus. Kad ierados, kadru daļas priekšnieks ar nožēlu teica, ka pieņēmuši
citu. Vēlāk uzzināju, ka vēl pāris mēnešus viņi meklējuši atbilstošu
elektroķīmiķi. Vainīga atkal bija mana „nepareizā” biogrāfija. Postenis
izrādījās pārāk atbildīgs „fašistu pakalpiņam.”
No
1954.g. līdz 1958.g. strādāju dažādos arteļos. Dažreiz strādāju pat trijās darba
vietās, cinkojot, alvojot un niķelējot metāla detaļas. Nopelnīju labi. Biju arī
racionalizators un saņēmu prēmijas.
1957. g. padzirdēju, ka Rīgas 50. (angļu) vidusskola meklē fizikas skolotāju,
vēlams vīrieti. Cerību uz šo vietu pagātnes dēļ bija maza. Par laimi, skolas
direktorei bija pazīšanās „augstākajos plauktiņos” un mani darbā pieņēma. Sieva
strādāja par latviešu valodas skolotāju citā skolā, dzīvoklītis bija šaurs,
iztika ar diviem bērniem knapa. Atsaucāmies uz skolotāju vietu piedāvājumu
jaundibinātajā Iecavas internātskolā. Brīvas skolotāju vietas bija arī Iecavas
vidusskolā, vakarskolā un krievu skolā.
1962. g. mēs strādājām Saldus rajona Jaunlutriņu skolā. Sieva bija mācību daļas
vadītāja, bet es „universāls” skolotājs: matemātika, fizika, ķīmija, vācu
valoda. Lai izdzīvotu, turējām govi, divus sivēnus, zosis, trušus. 1963. g.
decembrī „atskrēja” mūsu pastarīte Kristīne. Tolaik gladiolu
sīpolus ar pasta starpniecību pārdevu uz Padomju Savienību, un pamazām
iekrāju naudu. Bija jāskolo bērni. Tajā laikā Saldus rajonā ļoti pazīstams bija
Pampāļu skolas direktors Valdis Strazdovskis – liels dārzkopības entuziasts. Ar
viņa gādību ap skolu bija izveidota plaša augļu koku un ogulāju kolekcija. Viņš
meklēja ķīmijas, fizikas, matemātikas un latviešu valodas skolotāju. Sarunājām
un pārvācāmies uz turieni ar visu govi. Es viņu interesēju arī kā gladiolu
audzētājs, retu un skaistu šķirņu izplatītājs. Bet notika nelaime – direktors
nomira. Pēc kāda laika mani izsauca Saldus rajona partijas sekretārs Upenieks,
kurš man ieteica uzrakstīt atlūgumu, jo kļuvis zināms, ka es nodarbojos ar puķu
sīpolu tirdzniecību, kas skolotāja amatam nav atbilstoša. Lai mani neatlaistu ar
„pantu”, devos laimi meklē uz Rīgu. Apmetos pie vecākiem. Darbu sarunāju
toreizējā 4. vidusskolā (ar angļu valodas novirzienu).
Rīgas
4. vidusskolā vieta atradās arī sievai un bērniem – skolniekiem. Mājas būve un
dārza iekopšana Mārupē turpinājās vairākus gadus, kamēr apprecējās vecākā meita
(dzim. 1953.g.), tad darbus turpināja znots. Padomju laikā skolotāji varēja iet
izdienas pensijā, ja šajā darbā nostrādājuši 25 gadus. Mums šis termiņš pienāca
1976. gadā. Māju atstājām vecākās meitas Gundegas ģimenei. Paši nopirkām mājiņu
Vecumniekos. Saņēmām 52 rubļus pensijas un sākām intensīvi nodarboties ar
sīpolpuķu audzēšanu.
Trešās Atmodas laikā tika izdota avīze „Atmoda”. Radino ASV atveda mums modernu
„McIntosh Apple” kompjūteru, it kā Ārstu biedrībai. Tajā laikā Latvijā datoru
praktiski nebija. Tūlīt tam gadījās pircējs par 55000 rubļu. Es jau noskatīju
Ikšķilē divstāvu māju ar siltumnīcu par 50000 rubļu, bet aiz savas pļāpības par
kompjuteru izstāstīju kādam no „Atmodas” redaktoriem. Viņi lūdza datoru izīrēt
par zināmu nomas maksu. Es, kā Latvijas patriots, maksu neņēmu. Tā tas arī
palika, kamēr „Atmoda” (vēlāk ar citu nosaukumu) bankrotēja, bet redaktore
E.Veidemane ziņoja, ka vienu nakti visi kompjūteri nozagti. Kad par nopelniem
Latvijas labā 1999.g. saņēmu no Prezidentes rokām Triju Zvaigžņu ordeni,
pieskaitīju Latvijas labā arī šo kompjūteru.
Jānis
Vasarietis mīt vecākā dēla īpašumā ”Mintautos” netālu no Staburaga, pie
Jēkabpils rajona robežas. Kopš 2003.gada palicis atraitņos. Savu dzīvi viņš vada
gaiši. Neizsīkstošais optimisms strāvo no paša dzejotajiem pantiem, kuriem
autors bieži atrod meldiņu. Sarunājoties ar cilvēkiem, J.Vasarieša acis mirdz
priekā un cilvēkmīlestībā: nenodarīt nevienam pāri, neapgrūtināt citus. Iejūtība
un smalkjūtība.
Pārsteidz Jāņa ārkārtīgās darba spējas, uzņēmība paveikt iecerēto. Kopā ar
domubiedriem selekcionārs ir sācis veidot pirmo dienliliju parku Latvijā –
Daugavas krastā pie Staburaga.
2007.g. gadā Jānis kopā ar Staburaga pagasta priekšsēdētāju Ainu Ķīsi
noorganizēja eksprezidentes Vairas Vīķes – Freibergas un viņas kunga Imanta
viesošanos un ozoliņa iestādīšanu līdzās Gunta Ulmaņa un Valda Zatlera
stādītajiem ozoliņiem 2007.g. 8.septembrī. Pagasta svētku dienā Silvija Silava
prezentēja Jāņa Vasarieša sacerēto dziesmu „Staburags”, koncertu sniedza kori
„Staburags”, Ikšķiles apvienotais koris un sieviešu koris „Stradiņi”. 2007.g.
18. novembrī dziesmu atskaņoja jau kā Staburaga pagasta himnu.
Saglabājot tēva Lācplēša ordeņa kavaliera Fridriha Zommera-Vasarieša piemiņu,
Jānis joprojām viesojas skolās, lai stāstītu par Latvijas atbrīvošanās cīņām.
Jānis smaida, ka ir audžutēvs Latvijas mazpulku priekšsēdētājai Ilzei Kļavai,
jo, strādājot Kurzemes pusē, bija labi pazīstams ar Ilzes tēti, kurš nomira
meitenei mazai esot. Pateicoties šai draudzībai, liliju selekcionāri Jānis
Vasarietis un Guntis Grants 2007.g. jūlijā Rīgas rajona Daugmalē, z/s Akeri
dalījās pieredzē ar vairāk kā 70 mazpulcēniem, viņu vecākiem un mazpulku
vadītājiem liliju audzēšanas noslēpumos. Visās Latvijas malās mazpulcēni dārzos
audzē J.Vasarieša sarūpētās lilijas, kas Mazpulku forumos saņemtas kā pateicības
balvas par centīgi veiktajiem projektu darbiem.
Vasarietim joprojām ir arī cieši sakari ar savu kādreizējo skolu – Āgenskalna
ģimnāziju.Viņš ierosināja un ar meitas Kristīnes finansiālo palīdzību, skola
tagad var katru gadu ierakstīt vislabākā skolēna vārdu ceļojošajā balvā (mākslas
darbs – pūce ar grāmatu rokā un akadēmisko cepuri galvā).
Vasarietis
uzskata, ka dzimis zem laimīgas zvaigznes: dzīvē svarīgākais ir prast priecāties
par katru dienu, katru stundu, ko Viņš mums sniedz. Jāņa glābiņš kritiskās
situācijās – valodu zināšana. J.Vasarieša atziņa: laimīgu dara tas, ka dzīvē nav
bijis neviena, ko uzskatīt par ienaidnieku. Kā vienu no lielākajām dzīves
vērtībām Jānis atzīst savas attiecības ar bērniem un bērnu bērniem ļoti mīļas,
iepriecinošas un spēcinošas. Jānim ir svētas otra cilvēka izjūtas.
Jāņa Vasariešu dzimtas radošais gars un darba prieks turpinās četros bērnos, 15
mazbērnos un jau 8 mazmazbērnos.
Lai Staburags celtos
un spēku mēs smeltos,
ir pašiem reiz jāceļas mums,
un jāstāv kā klintij,
kā sentēvu ģintij,
kam pāri bargs debesu jums.
/No Staburaga himnas/
Jāņa Vasarieša dzīve ir romāna vērta. Par viņu var arī
lasīt:
Atmiņu krājumā „Latviešu lidotāji 2.pasaules karā” 4.daļa, izdots 1999.g. skat.
Vecumnieku muzejā.
Žurnālā „Ieva” 2002.g. 7.aug.
Māras Gruntes rakstā „Ar smaidu caur dzīvi”( Žurnālā Praktiskais Latvietis,
2007. 13. augustā)
Lijas Brīdakas rakstā „Dzīves uzziedināšana”, (Žurnālā Mistērija, 2007.g.
novembra)
Jēkabpils BJC mazpulka apkopotajā Jāņa Vasarieša biogrāfijas aprakstā
http://jays.eclub.lv/tevs.html
Aivara Siliņa dzimtas koks
ATTĒLI:
1. Jānis Vasarietis (ap 2000.g.) Foto Anda Krauze.
2. Jānis bērnībā kopā ar māsu un vecākiem.
3. Violeta un Jānis Vasarieši kopā ar bērniem Visvaldi, Jāni un Gundegu
Vecumniekos (1960.g.).
4. Violeta un Jānis Vasarieši kopā ar Ilzi Kļavu Vecumniekos 2002.
5. No kreisās Rihards Melgailis, Ivars Zilgalvis, Jānis Vasarietis, Vecumnieku
ģerboņa māksliniece Ilze Lībiete un Vecumnieku pagasta muzeja darbiniece Aloida
Baķe. (2002.g.)
6. Jānis Vasarietis „Mintautos”.kopā ar Silviju Silavu un Egilu Baldzēnu
(2005.g. rudenī)
7. Latviešu biedrības nama Puķu ballē (2007.g. jūlijā) Jānis Vasarietis aicina
Vairu Vīķi-Freibergu un Imantu Freibergu uz Prezidenta ozoliņu iestādīšanu
Staburagā.
8. Staburaga pagasta „Mintautos” Jēkabpils BJC mazpulka priekšnieks Jānis
Utināns sveic Jāni Vasarieti 85 gadu jubilejā. No labās: mazpulku vecbiedre
Lonija Jansone, centrā liliju audzētāja Broņislava Žilvinska, Sūnu mazpulka
vadītāja Ilze Lielause (2007.g. augustā). Foto Spodra Purviņa
2008. gada februāris
Jēkabpils BJC
Materiālu sagatavoja mazpulka dalībnieki Jānis Utināns un Maigurs Skurjats.
Konsultē: Spodra Purviņa un Lūcija Ķuzāne
Ievietots ar PBLA atbalstu