ULDIS TRANKALIS
Autovadītājs, atslēdznieks – metinātājs
Brīvo laiku ziedo sportam un medībām
Barikāžu dalībnieks
Uldis Trankalis dzimis 1962.gada 10.jūnijā Liepājas rajona
Priekulē.
1969.gada 1.septembrī sāk mācīties Priekules vidusskolas 1.klasē, kur mācās līdz
1977. gadam.
Pēc astotās klases apgūst atslēdznieka profesiju Latvijas lauksaimniecības
tehnikas Priekules nodaļā. Pēc tam vairākus gadus nostrādā suvenīru ražošanas
uzņēmuma “Daiļrade” Vaiņodes cehā, kā arī Grobiņas mežniecībā.
Tad seko iesaukums PSRS armijā. Ģimenei tie bija divi raižu pilni gadi, jo
dienests sakrita ar Afganistānas kara laiku. Taču Uldis visu armijas laiku
pavadīja Ļeņingradas (tagad Pēterburgas) apgabala Gatčinā. No armijas atgriežas
kā vecākais seržants.
Pēc armijas atsāka strādāt p/s “Priekule” par atslēdznieku, metinātāju,
traktoristu. Paralēli mācījās autoskolā un ieguva autovadītāja apliecību. Tad
sekoja darbs Priekules autotransporta uzņēmumā (ATU) par šoferi.
Šajā laikā radās aizraušanās ar autosportu. Kopā ar brāli Aivaru un tēvu viņš
sagatavoja automašīnu GAZ-51, ar kuru piedalījās autosacīkstēs. Iegūtās muguras
traumas dēļ viņam nācās pārtraukt piedalīšanos sacensībās, taču tas netraucēja
palikt sportā - viņš palīdzēja sagatavot sacīkšu mašīnas saviem draugiem. Kad
likvidējās ATU, Uldis Trankalis sāk strādāt SIA “Priekules pakalpojumos” par
atslēdznieku - metinātāju, kur turpina strādāt vēl joprojām.
Tagad lielāko brīvā laika daļu aizņem novuss, kuru spēlē kopā ar brāli Aivaru un
ar labiem panākumiem piedalās Priekules un arī Liepājas rajona sacensībās. Vēl
viena liela aizraušanās ir medības. Jau no bērnības kopā ar tēvu gāja medībās,
toreiz bija dzinējs, bet tagad jau kā mednieks.
1985.gadā U.Trankalis nodibināja ģimeni. 1985.gada oktobrī Ulda un Ineses ģimenē
piedzimst meita Kitija un 1989.gada martā dēls Elmārs.
Atmiņā kā liels dzīves notikums palicis barikāžu laiks. Viņš par barikādēm
stāsta: ”1991.gada janvārī pienāca informācija no Grobiņas, ka jādodas uz
barikādēm, un tā 19.janvārī no Liepājas rajona “Lauktehnikas” ATU-1014 Priekules
filiāles tika nosūtīta smagā tehnika – sešas smagās mašīnas ar kombinēto
lopbarību. Šīs mašīnas tika novietotas uz Vanšu tilta Rīgā.
Ar iestādes autobusu, kurā bija 21 vieta, tik, cik vieta atļāva, sakāpa vīrieši
un brauca uz Rīgu. Rīgā nonācām pie Iekšlietu ministrijas. Viņus norīkoja uz
štābu, kas bija pretī Saeimas namam. Visi tika piereģistrēti un nosūtīti uz
Komjaunatnes krastmalu. Krastmala bija pilna ar smagajām mašīnām. Visas bija
piekrautas būvgružiem, baļķiem, būvmateriāliem, pat ar mēsliem, kas nu kurā, jo
tām vajadzēja būt iespējami smagām.
Sakūrām ugunskuru un sākām iepazīties ar barikāžu Rīgu.
Pa radio nepārtraukti tika raidīta informācija, pilsētā skanēja brīdinājuma
signāli par omoniešu kustību. Bija arī dots rīkojums omoniešiem nepievērst
uzmanību un speciāli viņus neizaicināt, tikai neuzkrītoši novērot. Uz Vanšu
tilta aizdomīgām mašīnām tika bloķēts ceļš. Tikai pēc pārbaudes tās laida braukt
tālāk. Starp barikāžu dalībniekiem arī bija daudz krievu tautības cilvēku, kas
stāvēja par Latvijas brīvību.
Virs barikāžu dalībnieku galvām helikopterā lidoja A.Rubiks un aicināja uz savu
mītiņu. Doma laukumā bija eglīte, kuru pušķoja ar PSRS pasēm, kuras sakāra tie,
kuri demonstratīvi no tām atteicās.
Ik uz soļa varēja dabūt siltu tēju un maizītes. Arī jebkurā kafejnīcā tāpat par
velti varēja ieiet un paēst. Bet bija arī kāds pārpratums ar pārtiku. Tika
izplatīts brīdinājums, ka nedrīkst ņemt ēdienus no krievu tautības
iedzīvotājiem, jo tie var būt saindēti. Tā kāds krievu valodā runājošs vīrs
apvainojās, jo vīri nav ēduši viņa atnesto zupu, kuru no tīras sirds
piedāvājis.”
U.Trankalis atceras arī, ka starp barikāžu dalībniekiem bijusi sieviete,
A.Rubika skolotāja, kura nav spējusi slēpt savu sašutumu. Viņai bijis sāpīgi
redzēt, ka viņas bijušais skolnieks ir pret Latvijas brīvības atgūšanu.
Barikādēs Uldis Trankalis pavadīja trīs dienas bez pārtraukuma. Viņš atceras
arī, ka “Doma laukumā muzicēja populāri un arī ne tik populāri mūziķi. Un tā,
pa naktīm klausoties koncertus, pa dienu piepalīdzot sētniekiem, pagāja trīs
dienas, kuras, paldies Dievam, bija mierīgas, un tad mūs nomainīja.”
Tā pagāja šis saspringtais laiks Uldim Trankalim.
Varu tikai apbrīnot savu mātes brāli par uzņēmību un šādu attieksmi pret savu
valsti.
2004.gada aprīlis
Attēlā: U.Trankalis ar ģimeni
Siguldas Valsts ģimnāzija
Sagatavoja Sigita Platā, 10.d klases skolniece
Konsultants – vēstures skolotājs Edgars Ceske
LIIS izstrādne