ANITA TĒRAUDA
Amerikas Latviešu apvienības (ALA)
ģenerālsekretāre (1974 - 1998)
Dzimusi 1933. g. 14. novembrī Balvos. Tēvs Augusts Caune
strādājis par skolas pārzini Balvu pag. Sitas pamatskolā, mazpulku vadītāju.
Līdz pat 1940. g. beigām bijis arī skolotājs Balvu ģimnāzijā. Māte Milda Caune
(dz. Skudra) bijusi mazpulku vadītāja un skolotāja Sitas pamatskolā, Balvu
ģimnāzijā un no 1941. g. rudens līdz 1944. g. pavasarim Balvu stacijas
pamatskolā.
Krievu karaspēkam tuvojoties, 1944. g. 27. jūlijā kopā ar mātes radiem Caunu
ģimene atstāja “Silaveršas” pie Jaunannas. Vispirms viņi devās uz Ērgļiem pie
tēva vecākiem, tad cauri Limbažiem uz Rīgu. Visa mantība 6 personām bijusi tik,
cik sagājusi ratos, lai zirgs tos varētu pavilkt. Vienīgi mazā Anita, tolaik 11
veca, bijusi pietiekami viegla, lai drīkstētu sēdēt uz vezuma, kad nogurušas
kājas.
Rīgu Caunes atstāja 1944. g. 3. oktobrī, ar bēgļu kuģi dodoties uz Vāciju. Pēc
divām dienām ģimene ieradās Gottenhafenas ostā (tagad Gdaņska Polijā), kur viņus
sagaidīja latviešu karavīri ar saucienu: “Sveiki, latvieši!” Tālāk Caunes devās
ar vilcienu uz Dachavas bēgļu nometni. Līdz 2. pasaules kara beigām (1945.g.
8.maijā) Anita sabija vairākās nometnēs. Ar amerikāņu armijas palīdzību nokļuva
t.s. amerikāņu zonā - vispirms Ašafenburgas, tad Hanavas, Eslingenas, Švābu
Gmindes un visbeidzot tranzītnometnē Ziemeļvācijā, lai ar kuģi dotos uz Ameriku.
Cauņu
ģimenē (3 personas) oficiāli darbspējīga bija tikai māte, jo tēvu 1940. g. ziemā
pēc pārrunām ar okupantu iestāžu pārstāvjiem piemeklēja smadzeņu trieka. Viņš tā
arī nekad neatguva spēju lietot labo roku un brīvi sarunāties. Šī iemesla dēļ
izredzes izkļūt no Vācijas uz ASV (citas valstis invalīdus toreiz vēl nepieņēma)
bija tikai tādā gadījumā, ja būtu galvotājs, kurš uzņemtos atbildību, ka persona
nekļūs par apgrūtinājumu ASV. Anitas ģimenei galvojumu sniedza Pasaules baptistu
apvienība.
1951. g. janvārī viņi ieradās ASV galvaspilsētā Vašingtonā. Tēvs dabūja darbu
Corcoran mākslas galerijā kā sargs; mamma pārzināja dzīvojamo namu - izīrēja
dzīvokļus, gādāja par tīrību. Anita sāka mācīties vidusskolā un vakaros strādāja
birojā. 1959. g. viņa ieguva BA grādu psiholoģijā Džordža Vašingtona
universitātē Vašingtonā. Pēc augstskolas beigšanas strādāja gan privātā
organizācijā, gan Amerikāņu Universitātē Vašingtonā kā informācijas apkopotāja
un apstrādātāja. Galvenie temati - “Kā vislabāk darbojas mazas grupas” un
“Sabiedriski - kulturālās atšķirības dažādās Tālo Austrumu zemēs” (piem.,
Korejā, Vjetnamā, Filipīnās u.tml.). Šo pētījumu rezultātā kopā ar citiem
autoriem tika radītas vairākas publikācijas angļu valodā.
Jau
kopš ierašanās Vašingtonā Anita darbojās latviešu sabiedrībā: vispirms
Vašingtonas latviešu jaunatnes pulciņā, gan vadot meiteņu vokālo ansambli, gan
spēlējot klavieru, akordeona vai citu pavadījumu tautas deju grupai. Vašingtonas
ev. lut. draudzes svētdienas skolā A. Tērauda 8 gadus mācījusi latviešu valodu
un ģeogrāfiju 2. un 3.klasēs, kā arī reizēm aizstājusi ērģelnieku. Draudzes korī
dziedājusi vismaz 30 gadus.
1974. g. A. Tērauda pārņēma Amerikas Latviešu apvienības (ALA) biroja vadību kā
ALA ģenerālsekretāre. (ALA - latviešu centrālā organizācija ASV - dibināta
1951.g. Tās locekļi ir organizācijas un individuāli biedri. ALA augstākā vadība
ir kongress un tajā ievēlēta valde. Ikdienas darba veikšanai ir izveidots
ģenerālsekretariāts, kam ir algoti darbinieki – ģenerālsekretārs, grāmatveži
u.tml. ALA galvenie mērķi – Latvijas valsts atjaunošana, tautas brīvības un
neatkarības atgūšana, latviešu kultūras un izglītības kopšana un sargāšana).
25 gadu laikā, kad A.Tērauda vadīja biroja darbu, noticis visintensīvākais darbs
saistībā ar latviskuma saglabāšanu. ALA birojs regulāri sadarbojies kā ar apm.
180 dažādām latviešu organizācijām ASV, tā ar latviešiem Kanādā, Austrālijā,
Zviedrijā un Vācijā. Gadu gājumā sakrājušies ap 50 līdz 60 A. Tēraudas publicētu
rakstu - gan laikrakstā “Laiks”, gan Vašingtonas draudzes biļetenā, ALA žurnālā
“Latvian Dimensions”, krājumā “Latvijas Arhīvi” u.c. publikācijās. No darba ALA
birojā Anita pensionējās 1998. g. 30. jūnijā. Sadarbībā ar Irēnu Karuli
publicēta ALA darbības apskats par 15 gadiem - “ALA 1986 - 2000”; izdota Rīgā,
2001).
Anita ir precējusies ar Jāni Tēraudu. Meitas: Valda dzīvo Jaunmeksikas pavalstī
ASV, Vita - Rīgā un Gunta - Merilendas pavalstī ASV. Ir četri mazbērni : Pauls,
Dāvids, Andris un Nora.
Vēl
tagad viņa ir draudzes un studenšu korporācijas “Dzintra” locekle.
A. Tērauda iecienījusi dažādu latviešu literatūru. Anitai bērnībā mīļākās
grāmatas bija Jāņa Šīrmaņa “Pīkstīte”, Jura Kronberga “Gadatirgus
Sprunguļmuižā”, kā arī Kerola “Alise Brīnumzemē”. Kā lieliskus viņa raksturo arī
Anšlava Eglīša, Gunara Janovska, Valdemāra Kārkliņa u.c. latviešu rakstnieku
darbus.
Informācija par okupēto Latviju un kontakti ar cilvēkiem Dzimtenē 50.-60.gados
ASV esot bijuši niecīgi: pienākušas dažas vēstules no radiem. 70.gados sākušies
arī apciemojumi no Latvijas – padomju iestāžu izraudzītie mākslinieki,
zinātnieki u.tml., kas ieradās saziņā ar Valsts Drošības komitejas uzraudzībā
esošo Kultūras sakaru komiteju. Tad ”kā uzjautrinājums” ticis lasīts arī viens
otrs šīs komitejas laikraksta “Dzimtenes Balss” numurs, jo tajā bijis daudz
dezinformācijas.
Jautāta par Atmodas sākumu un Latvijas neatkarības atgūšanu, Anita Tērauda saka:
“Manuprāt, izšķirošais moments bija 1986. g. septembrī Satakvas konferencē
Jūrmalā, kur Džeks Metloks (Jack Matlock), bijušais ASV vēstnieks Maskavā,
latviski paziņoja, ka ASV nekad nav atzinusi un neatzīs padomju okupāciju
Baltijas valstīs. Tā bija pirmā reize, kad kāds oficiāls ASV pārstāvis to
paziņoja publiski - un vēl uz okupētās Latvijas zemes! Toreiz latviešu
delegāciju konferencē vadīja tagadējais Latvijas Institūta direktors
Ojārs Kalniņš, viens no maniem toreizējiem
kolēģiem.”
Anita spilgti atceras visas turpmākajos gados sekojušās norises sabiedrībā un
ALA birojā: “Atmodas laikā, it sevišķi 1991. g. janvāra dienās, ALA birojs
gandrīz 3 nedēļas nepārtraukti dežūrēja 24 stundas dienā. Sekmes? Apmēram 15
minūtes pēc pirmā telefona zvana, kas pienāca birojam no Rīgas 1991. g.
20.janvārī un informēja par šāvieniem, kritušajiem un ievainotajiem, mūsu
dežurants par to paziņoja ASV Ārlietu ministrijai, kur, sekojot ALA piemēram,
arī bija nozīmēti dežuranti.”
Gandrīz
25 gadi pavadīti, diendienā piedaloties procesos, kas tuvināja katra trimdas
latvieša sapņa īstenošanu – valsts un tautas brīvības atgūšanu. Tagad Anitas
meita Vita Tērauda jau vairāk kā 10 gadus piedalās Latvijas valsts veidošanas
darbā.
Sabiedriskās darbinieces Anitas Tēraudas uzmanība joprojām pievērsta Latvijai.
Viņa dzīvo līdzi visām politiskajiem notikumiem Latvijā. Šodien mūsu kopējais
vadmotīvs attieksmē pret Dzimteni ir izteikts Anitas kundzes spilgtajā citātā:
“Tagad lai nu tikai visi kopējiem spēkiem mācētu nosargāt pašreizējo
sasniegumu - Latviju NATO un Eiropas Savienībā - un nepakļautos personīgu vēlmju
un labuma meklēšanai...”
ATTĒLI:
1. ALA kongresā Sanfrancisko 1998.g. maijā. No kreisās: Viesturs Timrots,
Andrejs Muzikants, Arvīds Bolšteins, Anita Tērauda, Jānis Kukainis, Emīls
Elstiņš, Aivars Osvalds. (Emīla Elstiņa foto).
2. Anita Tērauda ar vīru un meitu
3. Ar mazdēliņu
4. Anitas Tēraudas un Irēnas Karules grāmata “ALA 1986 - 2000” (izdota Rīgā,
2001).
2004.gada decembrī
Madonas Valsts ģimnāzija
Sagatavoja 10 c klases skolniece Zane Gailīte
Projekta vadītāja skolotāja Ilga Gailuma
LIIS izstrādne