MODRIS TENISONS

Režisors un scenogrāfs,
dizaina mākslinieks,
profesionāla pantomīmas teātra izveidotājs Kauņā

Dzimis Rīgā 1945. gada 19. martā. Ļoti agri Modris zaudēja tēvu, un jau bērnībā viņam nācās apgūt patstāvības māku. Skolas gaitas uzsācis Rīgas 6. vidusskolā. Pirmo iziešanu pasaulē, iekšējo atvēršanos Modris piedzīvo Koknesē, kur gadu apmeklē skolu. Dzīve tur atšķiras no ierastā Rīgas ritma – pirmās zaļumballes, jauni draugi, meitenes. Arī skolas avīzes vadīšana, kas atnes pirmos laurus – Modra veikums tiek atzinīgi novērtēts vietējā laikrakstā. Tas palīdz atklāt un atraisīt Modra Tenisona talantus – seko mācības Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. No 1959. gada bijis mīms Roberta Ligera „Rīgas pantomīmas” ansamblī.

Nākamais lielais posms – Lietuva, kur Modra talants un radošās spējas atplauka pilnībā un ieguva viņam raksturīgo īpašo skanējumu.
Kauņā (no 1966. līdz 1971.gadam) Modris Tenisons dibināja un vadīja profesionālu pantomīmas teātri un radīja izrādes „Ecce homo” (1967.), „Sapņu sapņi” (1968.), Sargājiet tauriņu” (1969.), „XX gadsimta Capricio” (1970.), „Kolāža” (1971.).

1972. gadā Modris Tenisons atgriezās Latvijā, kur uzsāka intensīvu, radošu un produktīvu režisora, scenogrāfa un kustību konsultanta darbu Rīgas, Valmieras un Liepājas teātros.

“Septītais”; pirmizrādes foto: no kreisās puses Ivars Mailītis, Jānis Deinats, Modris Tenisons,
Lauris Gundars, Ivars Puga, Imants Vekmanis, Einārs Jaunbrālis, Uģis Polis, Romāns Baumanis.

Viņš piedalījies daudzu izrāžu tapšanā – kā kustību konsultants A. Dripes „Pēdējā barjera” (1974.), H. Ibsena „Brands” (1975., abas Dailes teātrī), I. Ziedoņa „Kas kuram blēņas, kas kuram pasakas” (1975.), H. Ibsena „Pērs Gints” (1979., abas Jaunatnes teātrī), Ž. Rasina ”Ferda” (1975., Drāmas teātrī). V. Šekspīra „Makbets” izrādei (1977.g., Liepājas teātrī) Modris bija režisors un scenogrāfs. Īpaši nozīmīgs darbs bija pie G. Kuprijaviča rokoperas „Uguns medības ar dzinējiem” (1975.g., Valmieras Drāmas teātrī), kurā izrādes filozofisko zemtekstu atklāja funkcionāla scenogrāfija, dinamiskas gaismu un kustību ritmu maiņas.

1973. un 1977. gadā piedalījās Baltijas valstu scenogrāfijas triennālēs Rīgā un Viļņā. Modra Tenisona personālizstādes bijušas Rīgā („XX gadsimta Capricio”, 1977., kopā ar I. Zemzaru; „Sajūtu izrādes”, 1999.), Pedvālē („Procesi”, 1996., kopā ar A. Strazdu) un Daugavpilī. Pētījis ornamentu, īpaši Nīcas jostu kā personiskas un kosmogoniskas informācijas nesēju, tā ietekmē radīts žurnāla „Teātra Vēstnesis” dizains (1989.-1992.) un kopā A. Strazdu izveidota datorprogramma un pasākumu komplekss projekts „Josta 2000” Latvijas ekspozīcijā starptautiskajā izstādē Hannoverē, Vācijā (http://www.zime.de). Viņš ir arī Rīgas Domes ēkas izgaismes projekta autors (1979.). Modris Tenisons ir apbalvots ar Lietuvas dižā kunigaiša Gedimina ordeņa Bruņinieka krustu (2003.).
Savu nākamo sievu Ilzi Tenisoni (1954.–1997.; kordiriģente, kora „Vecrīga” dibinātāja un vadītāja), Modris satika Valmieras Drāmas teātrī. Viņu kopdzīvē radušies trīs bērni – Juveris, Ilze un Pēteris. Ģimene kļuva par Modra dzīves nozīmīgāko „projektu”, tajā ir ieguldīta viņa vislielākā mīlestība un rūpes.

2003.gada maijs