ILZE TENISONE

Jauniešu kamerkora Vecrīga dibinātāja,
vadītāja un ilggadēja diriģente

In memoriam

1974. –1977.g. aktrise un pianiste Valmieras Drāmas teātrī.
1977. – 1980.g. skaņu režisore Latvijas Valsts televīzijā.
1978. – 1980.g. režisora asistente Latvijas Nacionālajā Operā.
1983. – 1997.g. kamerkora “Vecrīga” vadītāja un diriģente, vienlaicīgi SIA “ARS” direktore (no 1995.)

Ilzes rakstura kalve

Ilze Tenisone (1954. – 1997.), kora „Vecrīga” dibinātāja un vadītāja, ir dzimusi 1954. gada rudenī Trikātas pusē. Viņa nākusi pasaulē kā pastarīte deviņu bērnu ģimenē (Dzimtas koks). Savu bērnību Ilze pavadījusi „Podnieku” mājās, ko savām rokām uzcēla viņas tēvs Jānis Grīnbergs.

Eduards Kuzņecovs un Olga Emīlija Kuzņecova ar meitām Johannu Amāliju un Mariju. Pēc meitu liecības tēva uzvārds Svīķis Krievijā mainīts pret Kuzņecovs atbilstoši viņa amatam – kalējs.

Kuplo saimi audzināja un vadīja Ilzes mamma Johanna Amālija – sirdsskaidrs, labestīgs cilvēks, apveltīta ar lielu mūzikas mīlestību, neizsmeļamu enerģiju un neizsīkstošām darba spējām. Ilzi un viņas mammu vienoja ļoti ciešas saites, cik ciešas vien var starp māti un meitu būt. Māte iedēstīja meitā lielu mīlestību, ko Ilze nesa tālāk dzīvē, ar ko apveltīja sev tuvos cilvēkus. Ilzes bērnības mājās valdījis dzīvesprieks un labestība, darbs allaž tika darīts dziedot, tā bija labākā dzīves skola. Dziesma, mūzika bija ierakstīta Johannas Amālijas būtībā, tā skanēja no viņas sirds. Šo aizrautību un mūziķes talantu no viņas mantoja arī Ilze – vienīgā no visiem Grīnbergu pāra bērniem. Ilzes māte turēja augstā godā ticību ģimenes svētumam, sargāja uguni ģimenes pavardā un nodeva šo sarežģīto dzīves gudrību tālāk saviem bērniem. Pēckara gadu trūkums ģimenei nekļuva par iemeslu nolaist rokas, gluži pretēji – veicināja goda uzturēšanu un darba varēšanu. Kad Ilzei bija trīspadsmit gadi, nomira viņas tēvs Jānis, un māte apgādāja lielo ģimeni (astoņas māsas un brālis). Viņa bijusi izslavēta kā prasmīga dižsaimniece, kuru allaž aicināja klāt galdus lielos godos.

Pastarīte Ilze ar savām māsām un brāli

Liela ģimene nozīmē daudz pienākumu, un Ilze jau agri iemācījās ar prieku paveikt darbu, iemantoja zemes mīlestību, vajadzību. Gleznainā Trikātas daba, seno latgaļu Beverīnas pils leģendās virmojošais gaiss, mammas dziedātās dziesmas atstāja paliekošas pēdas Ilzes dvēselē. Lai kļūtu par mākslinieku, ir svarīgi piedzimt ar talantu šūpulī, taču ar to vien ir par maz. Talantam, it sevišķi jaunības gados, ir nepieciešams ietvars, lai tas varētu augt un pieņemt savu patieso veidolu. Tam vajadzīga sava daļa brīnuma un smaga darba, sava daļa sapņu un piezemētas realitātes. Ilzes bērnības vietas, šķiet, ir bijušas lielisks talanta šūpulis, kur smelties iedvesmu, lai vēlāk dzīvē viņa spētu realizēt sevi un savus sapņus, radot kaut ko tik brīnišķīgu un paliekošu kā dziedāšanas prieku citos.

Vēlāk Ilze smēlās enerģiju savā izraudzītajā darbā – korī „Vecrīga”, un viņas lielās darba spējas palīdzēja atraisīt jaunus iekšējā spēka avotus. Ilze bija ļoti patstāvīga, skaidri zināja, ko vēlas un arī spēja to paveikt pati bez citu palīdzības. Vecāku dotā labestība, spēja dot, iekšējais skaistums darīja Ilzi par ļoti īpašu cilvēku. Viņa kā magnēts pievilka citus, cilvēki viņai uzticējās, nāca pie viņas grūtā brīdī, jo zināja, ka saņems atbalstu un dziedējošu siltuma devu.

Vairāk tā kā darba biogrāfija

Skolas gaitas Ilze uzsāka senām tradīcijām bagātajā Trikātas pamatskolā, (dibināta 1860.gadā Gaismaskalnā). Līdztekus viņa apmeklēja arī Valmieras bērnu mūzikas skolu, kur sāka apgūt klavierspēli, pēc tam mācības turpināja Cēsu mūzikas skolas kordiriģentu nodaļā. Savu ceļu mūzikā Ilze izvēlējās apzināti un agrā vecumā, taču neatstāja novārtā citas skolā apgūstamās zinības – Ilzes skolotāji vēl tagad atceras viņu kā apdāvinātu, gudru meiteni, labāko skolnieci klasē. Pirmie lielākie panākumi mūzikas ceļā Ilzei bija laureāta gods Em. Melngaiļa kordiriģentu konkursā. Vajadzētu sekot likumsakarīgām studijām Konservatorijā, un Ilze arī kārto iestājeksāmenus šai augstskolā, bet – teātra nodaļā. Un – neveiksme...

70.gadu beigās Ilzes ceļā atšķiras jauna lapa – skaņu režisores darbs Rīgas kinostudijā. Ilze piedalījās filmu „Jānis Zābers”, „Pētera Martinsona ekspromti”, „Spēlē Gunta Laukmane” radīšanā, un paralēli tam bija režisora palīdze Operā.
Beidzot – septiņus gadus pēc pirmā mēģinājuma – Ilze uzsāk studijas Konservatorijas kordiriģentu nodaļā pie profesora J. Dūmiņa. Un drīz vien rada savu mūža auklējumu – kori „Vecrīga”.
Repertuārā plaši pārstāvēta rūpīgi izvēlēta Rietumeiropas kora mūzika, kā arī latviešu orģinālmūzika. Ilze radoši sadarbojās ar latviešu komponistiem, iestudējot viņu darbu pirmatskaņojumus (Riharda Dubras Missa Sinceritatis, Armanda Strazda rokoratorija Vēstules tālajai zvaigznei un oratorija Upurdziesma

UPURDZIESMA
Muzikālās tēmas grafisks attēls

2003.gada maijs