HAMILKĀRS SVIĶIS
Inženieris, ceļu darbinieks, pedagogs,
ceļu muzeja izveidotājs,
apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Dzimis 1927.gadā Rīgā. Ceļinieka specialitāti izvēlējies,
iestādamies Rīgas Celtniecības tehnikumā (vēlāk, būdams
RPI docents, ilgus gadus bija tehnikuma Valsts eksaminācijas
komisijas priekšsēdētājs). 1948.gada septembrī kā
teicamnieks bez iestāju pārbaudījumiem uzņemts Latvijas
Valsts universitātes Inženierzinātņu fakultātē.
Studiju laikā strādāja par ceļu meistaru, sekmīgi
savienodams studijas ar darbu un sportu (bija futbolists).
Pēc 4.kursa no LVU izstājās, lai viņu nepiemeklētu tolaik
parastais jauno speciālistu liktenis - nosūtīšana darbā uz
Padomju savienību. Studijas turpināja neklātienē Ļeņingradas
Celtniecības institūtā, vienlaikus strādāja Rīgas Labiekārtošanas
pārvaldē, kur bija atbildīgs par ceļu un ielu uzturēšanu.
Ar viņa gādību tika uzcelta jauna asfaltbetona rūpnīca.
1959.gadā saņēma diplomu par institūta beigšanu. 1961.gadā
sāka strādāt Rīgas Politehniskajā institūtā kā Ceļu un
tiltu katedras docents. Sekmēja ceļu inženieru specialitātes
paplašināšanu, kvalitatīvu inženieru sagatavošanu un
specialitātes popularitāti jaunatnes vidū.
Pēc četriem gadiem uzaicināts darbā uz Autotransporta un šoseju
ministriju par ministra vietnieku, ilgāku laiku vienlaicīgi strādāja
arī kā Ceļu pārvaldes priekšnieks. Gādāja ne tikai par ceļu
stāvokli, bet arī par ceļu darbiniekiem. Ieguva popularitāti
un autoritāti speciālistu vidū.
1974.gadā sāk strādāt par Latvijas specializētā ceļu
un tiltu būvniecības tresta pārvaldnieku. Šajā laikā
notika plaša ceļu būve un dzīvokļu celtniecība ceļiniekiem.
Tas bija arī laiks, kad Latvijas speciālisti tika sūtīti
veikt valsts pasūtījumu - ceļu būvniecības darbus Rietumsibīrijas
naftiniekiem. Atsevišķos laikposmos trestā strādājošo
skaits pārsniedza 10 tūkstošus. Darbinieku gatavošanai
Smiltenē uzcēla ceļu tehnikas speciālistu skolu, kas pulcēja
audzēkņus no visas Latvijas. Nozarē tika augstu vērtēta
darba kvalitāte, tika veidotas profesijas tradīcijas, kopības
apziņa un latviska gaisotne.
Sviķa skola, Sviķa audzināšana, Sviķa ietekme - šos vārdus
lieto visi, kas pārzina ceļinieku dzīvi 70.-80.gados.
Notika 7 ceļinieku sporta spartakiādes, ļoti aktīvi ceļinieku
dziedātāji, dejotāji un orķestri piedalījās gan savas
nozares, gan valsts Dziesmu svētku un deju svētku pasākumos.
Talkās tika projektēta un būvēta Biķernieku mototrase Rīgā,
kur autorallijos startēja arī H.Sviķis. Viņa darbības laikā
iedibinātie ceļinieku tūrisma salidojumi notikuši 30 gadus,
pulcējot vairākus tūkstošus dalībnieku.
Ceļinieki apzinājās savu kopību un veselumu, kas izpaudās arī
Tautas frontes un barikāžu laikā. Kādu laiku ceļinieku telpās
bija Tautas frontes mājvieta. Uz barikādēm Rīgā ieradās ceļinieki,
kurus vadīja kādreizējie H.Sviķa studenti.
Pēc Latvijas Kultūras fonda atjaunošanas H.Sviķis bija Kultūras
fonda pirmās padomes loceklis.
Ceļu nozare ir pārveidojusies, tā turpina attīstīties.
Tagad Latvijas ceļu nozare atskatās uz 80 pastāvēšanas
gadiem. H.Sviķis Ogrē ir izveidojis ceļu muzeju, ceļu vēstures
pētniecība tagad ir viņa pamatdarbs. Pie Tukuma, Šlokenbekas
muižā, ar viņa aktīvu līdzdalību top muzeja telpas un jauna
ekspozīcija, kas būs plašāka nekā Ogrē.
1997. 17.novembrī gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
ATTĒLĀ:
H.Sviķis ģimenes vidū ordeņa saņemšanas dienā:
No labās puses - H.Sviķis ar kundzi Mirdzu, dēlu Juri, vedeklu
Valdu, mazmeitām Mariku un Katrīnu.
1999.gada oktobrī
LIIS izstrādne