KONSTANTĪNS SVENTECKIS
Latviešu kultūras un sabiedrisks
darbinieks ASV
Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ALJA) dibinātājs un priekšsēdis
(1954-1956)
Latviešu Sabiedriskā Centra Indianapolē dibinātājs un priekšsēdis (1962-2002)
Latvijas Brīvības Fonda vicepriekšsēdis (1995-2004)
Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni (2004)
Esmu dzimis 1926. gada 21. maijā Makašēnu pagastā pie
Rēzeknes, lauksaimnieka ģimenē, vecākais no četriem bērniem. Vecākiem piederēja
vidēja lieluma saimniecība. Tēvs Jāzeps (1897 – 1982) bijs aktīvs aizsargu
organizācijas loceklis. Māte Katra Piziče (1907 – 2006) palīdzēja vadīt
saimniecību. Pirmajā padomju okupācijas laikā tikai kara sākums paglāba ģimeni
no izsūtīšanas. 1944.gadā tuvojoties frontei, ģimene atstāja iekoptās mājas un
devās bēgļu gaitās. Trijos mēnešos ar pajūgiem, līku loču, izbraucot cauri visai
Latvijai, oktobra beigās nonācām Liepājā.
29. oktobrī ar transporta kuģi „Tanga” iebraucām Dancigā. Vesels vilciena
sastāvs ar latviešu bēgļiem tika novirzīts uz Bitigheimu pie Štutgartes. Kopā ar
lielāku latviešu grupu tikām nozīmēti darbam Akermana tekstilfabrikā pie
Heilbronas. Dzīvojām lāģera telpās, astoņas ģimenes vienā istabā. Tur mēs
sagaidījām amerikāņu armijas ienākšanu un Otrā pasaules kara beigas. Bēgļiem
pulcējoties nometnēs, mūsu ģimene nonāca lielajā latviešu nometnē Eslingenā.
Man ir rūpējis darbs ar jauniešiem un jaunatnes latviskā audzināšana. Latvijā,
skolas gados, darbojos mazpulku organizācijā, kur par dārzāju audzēšanu
izpelnījos godalgas. Nometnē aktīvi iesaistījos skautu organizācijas darbā.
1947. gadā beidzu skautu vadītāju kursus Karlsruē un uzņēmos mazskautu vadīsanu
Aiviekstes skautu vienībā. Uz skautu priekšnieka vad. V. Klētnieka ierosmi, mani
iesaistīja Jersikas skautu apgabala vadības pienākumos. Eslingenas nometnē
četrus gadus strādāju nometnes pārvaldē. Sākoties emigrācijai, mans darbs bija
saistīts ar izceļotājiem vajadzīgo dokumentu sagādi.
1949. gadā, kopā ar vecākiem, brāli Jāni (dz.1930.g.) un māsu Bronislavu
(dz.1928.g.) no Vācijas izceļojām un ASV, Indianas pavalsti. Mans pirmais darbs
bija lielas katoļu skolas sporta arēnas apkopšana. Jūtot morālo pienākumu pret
savu ieceļošanas galvojuma devēju, neskatoties uz niecīgo algu (30 centus
stundā), apkopēja darbu nostrādāju vienu gadu. Tālākā maizes darbā 37 gadus
strādāju J.C.Wilson Engeneering firmā, kas veica detaļu izstrādi gaisa
izplatījuma (Space Shuttle) raķetēm. Par veikto darbu esmu saņēmis NASA
atzinības rakstu.
Amerikā
izklīdušos latviešu emigrantus nopietni satrauca draudošā asimilācija.
Apzinājāmies, ka bez organizētas latviešu sabiedrības, nespēsim saglabāt savu
kultūru, ne arī veikt savu darba daļu Latvijas brīvības atgūšanai. Tāpēc par
manas dzīves nozīmīgu daļu kļuva darbs latviešu sabiedrībā.
Pēc divu mēnešu nodzīvošanas Amerikā, sāku apzināt visus Indianā iebraukušos
latviesus.1949. gada beigās Indianā piedalījos Latviešu Pašpalīdzības fonda
dibināšanā. Pildīju priekšnieka vietnieka un kasiera pienākumus. 1950.g.
nodibinājām tautas deju grupu „Jautrais Pāris”, kuru vadīju un veicu deju
instruktora pienākumus (1950 – 1957). Latviešu jaunatnes darbam sazarojoties,
darbojās dažādu interešu grupas. Grupas apvienojām Indianapoles Latviešu
Jaunatnes Organizāciju Padomē (JLJOP). Biju Padomes priekšsēdis (1952 – 1957).
Biju latviešu skautu vienības „Sidrabene” priekšnieks (1952 – 1957). Ar latviešu
skautu nodarbībām, nometnēm, šķēršļu gājieniem un ugunskuriem, centāmies
audzināt un iesaistīt jauniešus latviskā vidē.
Latviešu sabiedriskās un kultūras dzīves sekmēšanai 1962. gadā ierosināju
Inianapolē uzbūvēt latviešu namu. Nodibinājām Latviešu Sabiedrisko Centru (LSC)
ar mērķi uzbūvēt namu ar pašu brīvprātīgo darbaspēku, bez jebkādiem līdzekļu
aizņēmumiem. Strādājot tikai no maizes darba brīvajā laikā – sestdienās un
svētdienās, mērķi sasniedzām piecos gados. Indianapolē ir vienīgais latviešu
nams Ziemeļamerikā, kas uzbūvēts bez parādiem, tikai ar vietējās latviešu
sabiedrības ziedotiem līdzekļiem un pašu brīvprātīgu darbaspēku. Par Centra
priekšsēdi tiku atkārtoti ievēlēts četrdesmit gadus (1962 – 2002). Namā notikuši
latviešu centrālo organizāciju kongresi, Latvijas mākslinieku koncerti, teātra
izrādes un visa vietējo latviešu sabiedriskā dzīve.
Piecdesmito gadu sākumā piedalījos Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienības (ALJA)
dibināšanā. Biju ALJA priekšsēdis (1954 – 1956). Kopā ar
Valdi Muižnieku un
Valteru Nollendorfu, noorganizējam
vadītāju kursus. Gaitas sāka bērnu žurnāls „Mazputniņs” un „Jaunā Gaita”.
1955.gadā ALJA noorganizēja plašu parakstu vākšanu, protestējot pret
izskanējušām ziņām par Austrijā dzīvojošo latviešu piespiedu izdošanu Padomju
Savienībai.
Beidzoties darbam ALJA, kur biju sasniedzis jauniešiem paredzēto maksimālo
vecumu, 1956.gadā tieku ievēlēts Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) valdē,
priekšsēža vietnieka amatā. Līdz ar ievēlēšanu ALA valdē, līdzi nāca arī citi
pienākumi. Pildīju valdes locekļa pienākumus Brīvo Pasaules Latviešu Apvienībā
(PBLA) un Apspiesto Tautu Asamblejā (Assembly of Captive European Nations –
ACEN). Pēdējā risinājās darbs Eiropas apspiesto tautu tiesību aizstāvēšanai,
lai sekmētu savu tautu atbrīvošanu no komunistu jūga. ALA valdē ar pārtraukumiem
darbojos trīs posmos: 1956 – 1959, 1980 – 1984 un 1989 – 1994. Pēdējos divos
posmos vadīju Kultūras nozari, biju ALA un PBLA Kultūras fondu vicepriekšsēdis
un Stipendiju komisijas priekšsēdis. Kopš 1996.gada darbojos Baltiešu Brīvības
līgā (Baltic Americam Freedom Leauge) kā vicepriekšsēdis.
1970
– 1972. gadā biju ievēlēts par Amerikas Latviešu Katoļu Apvienības priekšsēdi.
Piedalījos Latvijas valstsvīra un garīgā vadītāja bīskapa Jāzepa Rancāna
piemiņas fonda dibināšanā un pildīju Fonda priekšsēža pienākumus (1970 – 1972).
Pašlaik esmu Latviešu Katoļu studentu un akadēmiķu organizācijas „Dzintars” goda
biedrs.
1960. un 1988. gadā vadīju latviešu Dziesmu svētku rīcības komiteju Indianapolē
notikušiem Dziesmu svētkiem. (2007.gada dziesmu svētkos Indianapolē biju goda
priekšsēdis.) 1988. gadā svētki notika laikā, kad padomju okupētās zemēs
parādījās pirmās brīvības vēsmas. Tie bija pirmie, kuros ieradās lielāks skaits
ciemiņu no Latvijas. Svētku atklāšanas uzrunā teicu: „Mēs jaušam tuvojamies
jaunu saules lēktu. Bet līdz brīvības saule varēs atspīdēt visā spožumā, mums
vēl vajadzēs daudz spēka, daudz vienota darba tumšo mākoņu izkliedēšanai.”
Un tiešām, pāris gadus vēlāk, šīs nojautas piepildījās.
Trešās Latvijas atmodas priekšvakarā iesaistījos darbā ar Latvijas skolām. No
1989. līdz 1992. gadam noorganizēju vairāk kā 20 Latvijas skolām bērnu žurnāla
„Mazputniņs” sūtījumus. 1995. – 2004. g. biju ALA Latvijas Brīvības Fonda
vicepriekšsēdis. Mans galvenais uzdevums bija darbs komisijā, kas izvērtēja
vajadzības un rūpējās par līdzekļu piešķīrumiem Latvijas pašvaldībām skolu un
vietējās infrastruktūras uzlabošanai.
1991.gadā tika uzsākta Latgales atbrīvošanas pieminekļa atjaunošana Rēzeknē.
Pieminekļa atjaunotājiem trūka līdzekļu. Kopā ar rakstnieku
Jāni Klīdzēju un Dr. Zigfrīdu Zadvinsku,
izveidoju līdzekļu vākšanu ārzemēs. Ar plašu ārzemju latviešu atsaucību
palīdzējām segt pieminekļa atjaunošanas izdevumus, kas atzīmēts arī grāmatā
„Piemineklis un Laiks” (1992).
Latviešu un amerikāņu grāmatu sūtījumus esmu izkārtojis Rēzeknes valsts
augstskolai, Rēzeknes centrālai bibliotēkai, Katoļu studentu apvienībai DZINTARS
Rīgā un Makašēnu un Preiļu vidusskolām.
Sekojot Latvijas vēstniecības aicinājumam 1992.gadā vadīju Latvijas pilsoņu
reģistrāciju Indianā.
Esmu
precējies ar bijušo latviešu skolas skolotāju Francisku Tarbunass. Esam
izaudzinājuši un izskolojusi divas meitas: Māra (dz.1958.g) ir ieguvusi B.S.
grādu grāmatvedībā un Ruta (dz.1960.g.) B.S.grādu - fizikālā terapijā. Abām ir
latviskas ģimenes. No mūsu pieciem mazbērniem, četri jau turpina izglītību
universitātēs (visi ir beiguši Garezera vasaras vidusskolu un pilnīgi pārvalda
latviešu valodu).
Par darbu latviešu kultūras un sabiedriskā laukā esmu saņēmis ALA Kultūras fonda
goda rakstu (1971), NASA (National Aeronautics and Space Administration)
atzinības rakstu (1981), Latvijas Brīvības fonda pateicības rakstu (1982),
Daugavas Vanagu goda rakstu (1991), ALA atzinības rakstu (1998), kā arī Latviešu
Sabiedriskā Centra goda rakstu (2002). Par nopelniem Latvijas labā apbalvots ar
Triju Zvaigžņu ordeni (2004).
Brīvajā laikā esmu uzrakstījis piecas grāmatas: „Uz dzīves rata” (par bēgļu
gaitām), „Latviešu Nams Indianapolē” (nama būve), „Zeltiņi” ( tēva sētas
atmiņas), „Dīpīša piedzīvojumi” (Vācijas nometņu laiks) un „Gaitas Amerikā” –
(par dzīvi jaunajā krastā). Par pēdējo esmu saņēmis ģenerāļa Kārļa Goppera fonda
balvu (2008).
ATTĒLI:
1. Konstantīns Sventeckis
2. Konstantīns ar dzīves biedri Francisku
3. Konstantīns ar bīskapu Jāni Buli pie Indianapoles latviešu nama vārtiem
4. Konstantīns un Franciska ar bērniem un mazbērniem: No kreisās mazbērni –
Larisa, Andris un Sandra. Vidū Franciska un Konstantīns. Stāv: meita Ruta,
mazmeita Inta, znots Kārlis, meita Māra, mazdēls Kārlis un znots Roberts
2008.gada augustā
Ievietots ar PBLA atbalstu