ALBĪNA ŠVEDE
Daugavpils rajona Višķu slimnīcas rentgena laborante un
feldšere,
tagad pensionāre;
Atmodas laikā - LTF Višķu nodaļas dalībniece
Traģisma pilns ir Albīnas Švedes dzimtas likteņstāsts.
Albīna Švede (Mendele) dzimusi 1937.gada 12.decembrī Kalupes pagasta „Logockos”.
Tēvs Jāzeps Mendelis bija zemnieks, bet māte Tekla - mājsaimniece. Nekādas
izglītības viņas vecākiem praktiski nebija: māte skolojusies tikai vienu gadu,
bet tēvs vispār nav mācījies. Albīnas vecmammai Teklai Somei (no mātes puses)
bijuši 13 bērni, un, kad sadalīja saimniecību starp bērniem, nekas daudz
nepalika. Tēvs bijis bārenis, kuram vispār nekā nebija. Albīna izauga četru
bērnu ģimenē. Jaunākais brālis divu gadu vecumā saslima ar plaušu karsoni un
nomira. Mendeļu ģimene bijusi ļoti nabadzīga, palīdzību tai sniedza pagasts.
Albīna atceras, ka liels prieks bērniem bijis, kad vectēvs atnesis veselu šķīvi
ar smaržīgu medu, un viņi to ēduši ar maizi. Kad Latvijā ienāca krievu
karaspēks, vectēvam piederošā bišu drava tika nodedzināta. Drīz sākās karš.
Albīnes
tante Helēna kļuva aizsardze, bet abi brāļi Viktors un Stanislavs iesaukti vācu
armijā. Viktors pēc tam nokļuvis krievu armijas gūstā, izbēdzis, Latvijā
aizgājis cīnīties nacionālajos partizāņos. Par viņa likteni ilgi neviens neko
nav zinājis. Kad uzzināja no Stanislava, ka Viktors ir dzīvs, Albīne
neuzdrošinājās brāli apciemot, jo baidījās ka netīši varētu viņu nodot. Viktors
dzīvojis Cēsu pusē Veselavas pagastā, uz dzimteni nekad nebrauca. Ar Albīni
satikās tikai 60.gados, taču par savu dzīvi neko nestāstīja. 1944.gadā Albīnas
mātes vecāki un māsa Helēna devās bēgļu gaitās un atstāja
Latviju. Māte atteicās bēgt kopā ar viņiem un pat sastrīdējās ar savu māti, jo
negribēja pamest savus bērnus.
Albīnes tēvs kara laikā pagastā bija iesaukts vācu dienestā – bija ziņnesis
(„desmitnieks”): iznēsāja pavēstes, kad kam jāierodas uz pagastu, kam kas
jāsamaksā. Viņi tādi bija 5- divi Stūrišķu Jāņi, Ivbuļu Viktors, Pēteris Kuklis
un Jāzeps Mendelis. Nostrādāja tikai desmit dienas. Pēc padomju varas
atgriešanās viņus izsūtīja, (no lēģeriem atgiezās četri: Pēteris Kuklis vilcienā
tika nogalināts un izmests pa logu). Albīnes tēvs tika arestēts 1944.gada
15.augustā un notiesāts: viņu apvainoja ieroču turēšanā un cilvēku nošaušanā. Uz
mājām atnāca milicis un aizveda sev līdzi uz iecirkni, vēlāk māte uzzināja, ka
tēvs ir Daugavpilī, cietumā. Tikai pēc pusgada viņi saņēma ziņas - pirmo vēstuli
no Astrahaņas, vēlāk no Ufas un citām pilsētām. Māte tēvu visu laiku meklēja.
Kad māte griezās NKVD nodaļā, viens no darbiniekiem pateica, ka jāraksta
Staļinam, bet nebija tādu speciālistu, kuri varētu uzrakstīt vēstuli pareizā
formā. Arestēto sievas sameta naudu, cik varēja, un Baltmuižas vecticībnieku
garīdznieks piekrita uzrakstīt šo vēstuli. Tā tika rakstīta lūgšanu namā, naktī,
sveces gaismā, lielā slepenībā un nosūtīta Staļinam. Pēc kāda pusgada atnāca
atbilde, ka visus apcietinātos tiesās tautas tiesa. Pēc 4 gadiem un 8 mēnešiem
tēvs tika attaisnots un reabilitēts. Kad tēvs atbrauca mājās, Albīna jau mācījās
3.klasē. Meitene bēga no viņa pa gabalu - tēvu nevarēja pazīt. Viņš stāstīja, ka
nometnēs ēdis visu, kas bija dabūjams, pat vardes. Viņam paveicies - pēc kāda
laika viņu ielika virtuvē par strādnieku. Tur ēda kartupeļu mizas, tas palīdzēja
izdzīvot. Tēvu negribēja ņemt kolhozā, jo viņš bija tiesāts, kaut arī
reabilitēts. Vēlāk tomēr pieņēma, jo tā nolēma kolhoza kopsapulce. Viņš nomira
Atmodas laikā.
Alīnas
bērnība bija ļoti smaga, taču mamma bērnus bija audzinājusi mīlestībā uz darbu
un Dievu. Albīnas vecāki un vecvecāki vienmēr bijuši ticīgi cilvēki, un varbūt
tieši tas palīdzēja pārdzīvot materiālās grūtības.1945.g. Albīna sāka iet
četrgadīgajā Stūrīšu pamatskolā,1949.g - Kalupes septiņgadīgajā pamatskolā. No
1952. līdz 1956.g. mācījās Daugavpils 1.vidusskolā. Uz Daugavpili brauca ar
vilcienu no Vaboles stacijas, uz kuru pirmdienas rītā kājām bija jāiet 6 km.
1957.g. Albīna iestājās Rīgas 2. medicīnas skolā feldšeru un laborantu nodaļā un
pēc tam uzsāka darba gaitas Daugavpils rajona Višķu ciema slimnīcā. 1960.g.
beidza rentgenlaborantu kursus, strādāja par rentgenlaboranti un feldšeri. Višķu
slimnīcā pagājuši visi Albīnes darba gadi. Pensijā aizgāja 55 gadu vecumā.
Visu mūžu A.Švede izjuta čekas spiedienu. Padomju laikā viņai neļāva iet uz
baznīcu, laulāties, kristīt bērnus, draudēja par to atlaist no darba. Viss bija
jādara slepus. Kad bija izsaukums uz Ameriku, lai apciemotu vecvecākus un tanti,
taču nezināmu iemeslu dēļ viņai to neļāva. Albīna aktīvi darbojās Sarkanā Krusta
biedrībā un kā balvu saņēma ceļazīmi uz Čehoslovākiju, taču drošības dienests
neatļāva izbraukt no valsts. Lai dabūtu atļauju, bija jāsaņem raksturojums no
darba vietas, tad lietu izskatīja Komunistiskās partijas pirmorganizācijas
birojs, kas nobalsoja pret viņas izbraukšanu no valsts. Albīna devās uz
Daugavpili, kur Valsts drošības komitejā viņai atļāva braukt, taču partijas
komitejā viņai atteica, sakot, ka ir labāki cilvēki, kas pelnījuši šo braucienu.
Atmoda atnāca klusām, no sākuma runāja pa kaktiem un klusībā, tad Višķos sāka
veidoties Tautas fronte. Visa dzīve Albīnei bija saistīta ar domām par brīvo
Latviju. Rosoties virtuvē, mamma klusiņām dziedājusi „Dievs, svētī Latviju!” un
iemācījusi to saviem bērniem. Viņa atceras, ka mamma bija slēpusi Latvijas
karogu salmu matracī. Nevienam nekad par to nestāstīja, pat bērniem. Žēl, ka
nosargāt to neizdevās - peles un laiks izdarīja savu.
Atmodas laikā Albīna nešauboties iestājās Višķu slimnīcas Tautas frontes grupā,
ko vadīja dakteris Andris Saulītis. Viņu grupu veidoja Jānis Prusaks, Marjans
Borščevskis, Vilis un Ilga Kataji, Regīna Vērdiņa, Marta Bicāne un Aleksandra
Miglāne.
A.Švede kopā ar citiem Tautas frontes dalībniekiem brauca uz tautas
manifestāciju Rīgā Daugavas krastmalā, kur uzstājās LTF līderi. Šis pasākums
dalībniekiem bija sarežģīts un prasīja daudz laika, bet cilvēki gribēja, lai
Latvija kļūst brīva, tāpēc laikam te nebija nozīmes. Ciema iedzīvotāji dzīvoja
līdzi notikumiem, piedalījās manifestācijās, brauca uz mītiņiem un „Baltijas
ceļu”. Atmiņā ļoti labi palikusi ugunskuru dedzināšana Baltijas ceļā, kad LTF
grupa no Višķiem stāvēja Cēsu pusē. Sajūtas bija neaprakstāmas - visi cilvēki
dziedāja tautasdziesmas un lūdza Dievu, lai palīdz Latvijai būt brīvai. Višķu
Tautas frontes grupa apmeklēja arī mītiņu stadionā „Daugava”, kur satikās LTF
dalībnieki, uzstājās līderi – Dainis Īvāns, Mavriks Vulfsons
u.c. Albīna atceras, ka viņi stāstīja par to, kā dzīvo citur pasaulē, ka citās
valstīs cilvēki ir brīvi un nedzīvo bailēs. Stāstīja un pārliecināja, ka arī
Latvijas iedzīvotāji to ir pelnījuši, un šie vārdi radīja kopības sajūtu un
stiprināja ticību brīvībai.
Albīna
Švede bija viena no tiem cilvēkiem, kuri staigāja un vāca parakstus Latvijas
neatkarības atgūšanai. No kolektīva tika ievēlēta ciema padomes deputātes amatā
- strādāja tirdzniecības komisijā. Deficīta laikā bija jāskatās, cik godīgi
cilvēki saņēma produktus. Piedalījās deputātu padomes sesijās, kur bija jālemj
dažādi sadzīves jautājumi.
A.Švede ir ļoti strādīgs cilvēks. Kopā ar vīru viņa kopj savu saimniecibu un
lopus. Brīvajā laikā viņai ļoti patīk adīt un tamborēt. Lai arī pirksti vairs
nav tik aši, adījumi un tamborējumi viņas prasmīgajās rokās izdodas ļoti
skaisti.
Mūsdienu situāciju valstī Albīna vērte ar optimistisku skatījumu un cerību, ka
kādreiz viss atkal būs labi. Cilvēki krīzes laikā satuvinās un lielākā vērtē
liek morālās un garīgās vērtības, jo „tikai ar lūgšanu un kopīgu ticību mums
atkal viss izdosies.”
„Dzīvē jāpiedzīvo daudzas lietas,” saka Albīne, bet ne jau sūdzoties, bet
gan stāstot, ka šajā pasaulē cilvēkam ir jānovērtē tas, kas viņam ir, nevis
jātiecas pēc lietām, kuras nav sasniedzamas.
Attēli:
1. Albīna ikdienas gaitās
2. Albīna jaunībā
3. A.Švedes vecāki - Tekla un Jēzeps Mendeļi
4. Tekla Mendele ar dēliem Stanislavu un Viktoru un māsu Helēnu Šiubu (1986.)
5. A.Švede un tante Helēna Šiuba Višķos (1992.)
2009.gada novembris
Špoģu vidusskola
Sagatavoja Jacinta Kozlovska (11.c klase)
Konsultants skolotāja Valentīna Ivanova
Ievietots ar PBLA atbalstu