TATJANA SUTA

mākslas zinātniece, docente
apbalvota ar Trīs Zvaigžņu ordeni

Sagādādama neērtības saviem vecākiem - māksliniekiem Romanam Sutam un Aleksandrai Beļcovai -, piedzimu septiņos mēnešos Parīzē, kur vecāki bija devušies radošā nolūkā. Franču ārsts mani nokristīja par katoli un deva vārdu Tatjana, lai mana dvēselīte nonāktu debesīs, taču es izdzīvoju.

Mani uzaudzināja tēva māte Natālija Amālija Suta (dzimusi Apsīte), kurai nācies saskarties ar plašu latviešu inteliģences loku, jo divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viņa vadīja Rīgas I veģetārās pavārmākslas kursus un vairākas ēdnīcas un kafejnīcas - "Sukubu", "Grāmatrūpnieku krodziņu", "Café Congres" un "Centra virtuvi".

Esmu skolojusies Rīgas franču licejā, kuru beidzu jau kā Anrī Barbisa vidusskolu (1930 - 1941).
Tieksmi uz dejošanu sajutu kopš piecu gadu vecuma, bet tikai pēc vidusskolas beigšanas radās iespēja to izkopt profesionāli H. Tangijevas - Birznieces baleta studijā (1941 - 1943). Pirmos dejas soļus uz skatuves izpildīju Liepājas Drāmas un operas teātrī II pasaules kara laikā 1943./44. gada sezonā, tā biju iekļuvusi "Kurzemes katlā" - šai nežēlīgajā dzīves skolā.
1945. gadā atgriezāmies ar māti Rīgā. Tiku angažēta par baleta artisti LPSR Operas un baleta teātrī, kā eksterne paralēli darbam baletā ieguvu Operas un baleta teātra studijas beigšanas diplomu (1948). Esmu Teātra savienības biedre (kopš 1951. gada) un arī Profesionālo baleta mākslinieku asociācijas biedre.
Smaga ceļgala trauma lika domāt par profesijas maiņu, tādēļ 1960. gadā paralēli darbam baletā sāku mācīties Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļā, kuru beidzu 1967. gadā ar diplomdarbu "Romana Sutas monogrāfiskais materiāls" (vadītāja R. Lāce). Kopš 1970. gada esmu Mākslinieku savienības biedre.
Esmu strādājusi trijās profesijās - kā baletdejotāja, mākslas vēstures pasniedzēja un Latvijas TV mākslas raidījumu redaktore un vecākā redaktore (1970. - 1992.). Kā ārštata autore iedibināju Latvijas TV Kultūras programmu redakcijā ciklu par arhitektūru un interjeru "Mūsmājās" (1992. - 1994.).
Kopš 1994. gada strādāju par lektori, bet kopš 1996. gada par docenti Latvijas Kultūras akadēmijā. Pasniedzu latviešu mākslas vēsturi. Kā vaļas prieku turpinu rakstītšanu par mākslu un māksliniekiem.
Vadošais darba princips man arvien ir - darīt tā, lai pašai būtu interesanti. Tas nozīmē - vecai dziesmai allaž meklēt jaunas skaņas. Daru savu darbu ar prieku, jo, kā teic sakāmvārds, - kas nāk no sirds, tas iet pie sirds. Šķiet, ka studenti to jūt...
Kā galveno uzdevumu, strādājot TV un Kultūras akadēmijā, esmu izvirzījusi iepazīstināt studentus ar spilgtākajām radošajām personībām latviešu mākslas vēstures īsajā gaitā un mācīt izprast mūsu nacionālās identitātes veidošanos laikmetu kolīzijās, lai studenti apzinātos, ka mēs neesam tikai maza tautiņa, "kas sēd kokos un ēd sēnes vai tup mucā, galvu izbāzuši laukā" ( kā kosmiskajā mītā asprātīgi definējusi Agnese Bule). Vēlos pielikt roku un prātu, lai mēs spētu pacelties arī spārnos kā putni un, savu identitāti saglabājot, samērot to ar pasaules vēju klātpienesto plašuma elpu.
Padarītais
Latvijas TV veidoju un vadīju raidījumu ciklus "Aicinājums", "Mūsu mākslinieki", "Izstāžu zālēs", "Mākslas pasaulē", TV žurnālu "Māksla", "Mūsmājās" u. c.
Kopš 1965. gada esmu rakstījusi aprakstus un recenzijas par mākslu rakstu krājumā "Latviešu tēlotāja māksla", žurnālos "Māksla" un "Karogs", laikrakstā "Literatūra un Māksla", krievu valodā iznākušajos žurnālos "Daugava" un "Dekoratīvā Māksla PSRS", trimdā izdotajā latviešu žurnālā "Jaunā Gaita" u. c.
Grāmatu "Romans Suta" (1975.), "Romans Suta" (1996.), manuskripta monogrāfijai par tekstilmākslinieci Edīti Pauls - Vīgneri (1999.) autore.
Īpaši mani saistījusi divdesmito un trīsdesmito gadu avangarda māksla, kā arī spilgtākās aktuālās mākslas parādības. Šai sakarā varu atzīmēt tādus savus rakstus kā "Kopsolī ar pasaules avangardu" (par R. Sutu katalogā "Unerwartete Begegnung Lettische Avangarde (1910 - 1935), Köln, 1990); publikācijas žurnālā "Māksla" - "Spēja koncentrēties galvenajam" (par A. Beļcovu - 1982,3), "Grēksūdze" (par J. Tīdemani - 1984,1), "Savaldītais spēks" (par J. Pauļuku - 1977,3), "Dialogs ar sevi" (par K. Padegu - 1981,3), "Atmiņas par kopējām gaitām ar mākslinieci Birutu Baumani" (1994) u. c.
Lielu morālu gandarījumu deva 1999. gadā piešķirtā Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija un Triju Zvaigžņu ordenis.

ATTĒLI:
1.1999.gada rudenī
2. 1945.gads. Sākot darbu Operas un baleta teātrī
3. Darba gaitu sākumā Latvijas televīzijā


1999.gada decembris

LIIS izstrādne