JANĪNA STREIĶE
Kultūras darbiniece, kordziedātāja,
Vispārējo Dziesmu svētku dalībniece,
Atmodas notikumu dalībniece
Par sevi Janīna Streiķe (dzim.Jonāne) stāsta:
Mani mīļie vecāki – Antoņina un Jānis, saimniekoja savā saimniecībā Aglonas
pagasta sādžā „Sienapurvs” – agrāk „Mykāni” – jo sādžas nosaukums bija cēlies no
mana vecvectēva vārda „Myks”. Bet, kad Latvijā nāca pie varas Kārlis Ulmanis,
viņš visu latviskoja, un manu senču latgaliskais nosaukums tika likvidēts. Esmu
dzimusi 1944. gada rudenī, kad Aglonā Otrā pasaules kara ložu svilpšana jau bija
rimusi. Karu izjutu tikai esot zem māmiņas sirds, jo 1944. gada pavasarī un
vasarā manai mammai bija jāpavada zem kara dārdiem.
Saviem vecākiem biju ceturtais bērns, pēc manis piedzima piektais – brālītis, un
tā mēs saviem vecākiem bijām pieci bērni: trīs dēli – Antons, Alberts, Viktors,
un divas meitas: Olga un es – Janīna. Vecāki un vecākais brālis Antons tagad ir
aizsaulē.
Ja salīdzina ar šodienas ģimenēm, mēs bijām un esam reti mīļa, draudzīga ģimene,
jo liekas, ka neviena māte un tēvs tā neziedojas saviem bērniem kā mūsējie.
Mācījos Kapiņu astoņgadīgajā skolā, kuru beidzu 1959. gadā. Pašreiz tas ir mūsu
Aglonas pagasta nostūris, bet visā pamestībā tajā ir maza kultūras saliņa –
Aglonas pagasta bibliotēkas Kapiņu grāmatu apmaiņas punkts, uz kuru es katru
trešdienu mēroju ceļu pie saviem lasītājiem ar jaunāko literatūru un presi.
Kad mazā skola bija galā, sekoja mācības Aglonas vidusskolā, kurā pavadīti
skaistākie jaunības mirkļi. Mācoties vidusskolā, man ļoti patika darbs ar mazāko
paaudzi un kultūras darbs. Man bija laba, stingra klases audzinātāja – ķīmiķe
Urtāne, kura iemācīja būt gudrai, pacietīgai un darbu mīlošai.
Skolā bija pionieru vadītāja Kaucāne, viņa veica darbu ar skolēniem ārpus
mācībām un bija laba sava darba darītāja. Pateicoties viņas paraugam, es
izvēlējos savu nākošo profesiju un, beidzot Aglonas vidusskolu, aizgāju mācīties
uz Rīgas vecāko pionieru vadītāju skolu. Mans pirmais darbs bija – vecākā
pionieru vadītāja Kapiņu astoņgadīgajā skolā. Darbs patika, bet jaunībā gribas
daudz – gribas redzēt vairāk nekā mazo Kapiņu skolu.
Sešdesmito
gadu beigās Latvijā uzbūvēja milzīgo Pļaviņu HES un izveidojās jauna pilsēta –
Stučka (tagad Aizkraukle). Tur dzīvoja mana māsiņa. Vasarā ciemojoties pie
viņas, mani pieaicināja strādāt pionieru vasaras nometnē, un vasarai beidzoties,
Stučkas vidusskolas direktors Reinbergs mani uzaicināja strādāt lielajā
divplūsmu skolā par vecāko pionieru vadītāju. Šo izaicinājumu pieņēmu, jo ļoti
gribējās kaut ko dzīvē mainīt. Stučka toreiz bija augošs centrs mūsu valstī
visam – sākot ar izglītību, kultūru, saimniecisko darbību.
Darbs bija interesants. Protams, arī personīgā dzīve netika nolikta malā. No
dienesta armijā 1969. gadā atgriezās mans skolas biedrs Broņislavs, un 1970.
gadā tanī pašā jaunības pilsētā Stučkā mēs nosvinējām kāzas. 1971. gadā nāca
pasaulē mana mīļā meitiņa – Lāsma. Nopelnījis dzīvokli Rīgā, Lāsmas tētis
aizveda mūs dzīvot uz Rīgu. Tie bija astoņdesmitie gadi, kas ieviesa izmaiņas
gan ģimenē, gan arī darba dzīvē. Toreiz bija jau vairāk jādomā par ģimenes
izdzīvošanu – ar mazo bērnu aizgāju strādāt uz bērnu dārzu. Arī labais kādreiz
beidzas – no mūsu lielās ģimenes 1980. gadā aizgāja mans mīļais tētis. 1982.
gadā nomira arī Lāsmas tētis.
Un tā, astoņdesmito gadu sākumā es ar Lāsmu atgriezos dzīvot uz Aglonu, uz savām
tēva mājām. Darbu atradu bērnu dārzā.
Kad es atstāju Aglonu, bija sešdesmitie gadi. Padomju valsts – „atkušņa” gadi.
Patiešām, Aglonai tas bija uzplaukuma laiks. Aglonas vidusskolu vadīja direktors
Nikolajs Tarasovs, padomju saimniecību „Aglona” – Maskalāns, Aglonas
internātskolu – Francis Kokins. Kultūras dzīve bija spilgtās kultūras
darbinieces Elēnas Švābes rokās. Tā varētu uzskaitīt bezgala daudz izcilu
personību, kuras ir devušas ieguldījumu Aglonas izaugsmē.
1962. gada pavasarī ekspluatācijā tika nodota jauna, skaista ēka – Aglonas
kultūras nams, kurā darbojās neskaitāmi pašdarbības pulciņi un atradās plaša
bibliotēka. Tā paša gada rudenī sāka darboties Aglonas vidusskola. Neatpalika
arī ražošana: Aglonai bija sava pīļu ferma, PMK, sava HES u.t.t.
Nāca astoņdesmito gadu beigas un tuvojās tautas Trešā atmoda. Pedagoģisko darbu
nomainīja kultūras darbs Aglonas kultūras namā. Strādāšana Aglonas kultūras namā
ir manas darba dzīves visspilgtākais posms jeb, kā tagad pieņemts teikt –
karjeras augstākais punkts. Visi pasākumi, visi darbi, ko veicu šajā laikā,
saistīti ar mūsu valsts Atmodu un neatkarības atjaunošanu.
Lai
kādās vietās esmu strādājusi – nekad neesmu iztikusi bez aktīvas darbības
sabiedriskajā dzīvē. Cik sevi atceros, tik esmu piedalījusies kora dziedāšanā,
deju kolektīvos un folkloras ansambļos. Nekad, nekādos laikos neesmu bijusi
vienaldzīga par to, kas notiek manā sādžā, manā pagastā, rajonā, manā mīļajā
Latvijā un uz lielās planētas Zeme. Iesaistījos darbā Tautas frontē, kas
saistījās ar pastiprinātu interesi par latgaliešu valodu, izglītību, kultūru un
vēsturi.
Gribu tikai dažos vārdos nosaukt galvenos pasākumus, kuri notika Aglonā un
veicināja mūsu tautas atmodu Latgalē:
1. 1931. gadā Aglonā bija Dziesmu svētki. Pēc 60 gadiem – 1991. gadā ar lielu
vērienu svinējām šo jubileju: Aglonā atkal notika Dziesmu svētki. Svētku
virsdiriģenti bija Edvīns Dziļums un Haralds Mednis. Goda diriģents – Sarkaņs –
pirmais virsdiriģents tālajos trīsdesmitajos gados. Svētku scenārija autore bija
Anna Rancāne. Svētku vadītāji – Akvelīna
Līvmane un Romualds Ancāns. Neaizmirstami bija skaistie Karoga svētki Aglonas
bazilikā un pie A. Broka ģimnāzijas.
Daudzi sarīkojumi bija veltīti kultūras darbiniekiem un citiem izciliem novada
ļaudīm: pasākums pie Naaizmērstules (Rozālijas Tabines) kapa un Naaizmērstules
100 gadu jubilejas atzīmēšana; Nikodema Rancāna 120 gadu jubilejas svētki; trīs
piemiņas zīmju atklāšanas svētki Aloīza Broka darbavietās; lidotāja
Jāzepa Baško jubileja. Vēl arī svinējām
Maizes svētkus, kā arī atzīmējām īpašā sarīkojumā 30. gadskārtu, kopš folkloras
ansamblis „Olūteņš” bija Rīgā ar uzvedumu „Pieguļa”.
Bijušajā bērnudārzā tika nodibināta mūzikas skola.
1993. gadā notika Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte Aglonā. Kristīgais teātris
rādīja uzvedumu naktī pirms pāvesta atbraukšanas „Kristietības vēsture Latvijā –
Latgalē”. Uzveduma scenārija autore bija Anna Rancāne, mūzikas autors - Juris
Kulakovs, režisors - Jānis Streičs. Izpildītāji – valstī pazīstami mākslinieki,
aktieri, kultūras darbinieki. Šo krāšņo personību buķeti man bija gods uzņemt –
dot pajumti savās tēva mājās (orgkomiteja bija aizmirsusi par naktsmītni).
Aktīvu darbību mūsu jaunās valsts tapšanā veica mani brāļi Viktors un Alberts.
Viktors Jonāns bija pirmais atjaunotās Latvijas Aglonas pagasta vecākais.
Alberts Jonāns pildīja pagasta velēšanu komisijas priekšsēdētāja pienākumu. Viņš
bija arī atbildīgs par braucieniem uz Rīgu, uz barikādēm, jo Aglonas ļaudis
nebija vienaldzīgi ne pret notiekošo Baltijā, ne Latvijā. Grūtajā 1991. gadā
Albertam bija jāorganizē braucieni uz Rīgu – gan uz manifestācijām, gan uz
barikādēm.
Laikam
ritot, esmu nodibinājusi jaunu ģimeni – mans dzīves biedrs
Valentīns Šņitko ir baltkrievs, kurš ļoti
aktīvi atbalstīja mūsu tautas Trešo atmodu. Kad bija jābrauc sargāt Rīgu 1991.
gadā, viņš bija barikāžu aizsargu rindās, par ko ir apbalvots ar „Barikāžu
dalībnieka piemiņas zīmi”. Es arī pati tolaik aktīvi piedalījos visos LTF
rīkotajos pasākumos.
Tā kā šogad aktīvi un laicīgi rit gatavošanās lielajiem 2008.gada Dziesmu un
deju svētkiem, gribu atsaukt atmiņā agrākos svētkus, jo vairākas reizes pati
esmu bijusi Mežaparka estrādē kā dziedātāja - 1985. g. un 1990. gadā. Esmu
piedalījusies arī visos Preiļu rajona Dziesmu svētkos, Latgales Dziesmu svētkos
Ludzā, Rēzeknē, Daugavpilī.
Gribu atzīmēt arī manis pašas veiktos pasākumus, veltītus novada maestro –
diriģentam Aleksandram Vasiļevskim, jo viņa dziesmas mīlestība bija milzīga, un
to viņš deva arī mums – saviem dziedātājiem.
Arī meita Lāsma iet manās pēdās – strādā bērnudārzā par muzikālo audzinātāju,
bet visu mūžu ir arī kora dziedātāja un Dziesmu svētku dalībniece gan Latvijā,
gan tuvās un tālās ārzemēs.
Šodienas mana lielākā mīlestība ir mīļā mazmeitiņa – Maija Marija. Ceru, ka arī
viņa turpinās manu svēto mīlestību uz dziesmu un tāpat kā viņas māmiņa un
vecmāmiņa, mīlēs savu Latviju, dzīvos un strādās Latvijas labā.”
Tālr.: 65300340
Attēli:
1.Janīna Streiķe kopā ar savu dzīvesbiedru Valentīnu.
2. 1985. gada Dziesmu svētku gājienā (Janīna otrā no kreisās puses).
3. Latvijas karoga iesvētīšana Aglonā (14.08.1989.).
4. Brālis Viktors Jonāns 1991.gada Dziesmu svētkos Aglonā.
2008.gada aprīlī
Aglonas vidusskola
Sagatavoja 8.A klases skolēns Jānis Rajeckis
Konsultēja – L. Meldere
Ievietots ar TF muzeja atbalstu