STRAZDIŅI

Strazdiņu ģimenes locekļi - Tautas frontes biedri;

atmiņas par valsts neatkarības atgūšanas laiku

Tagad katram latvietim ir viena skaista un neaizmirstama diena – 1990. gada 4. maijs. Valsts prezidents Valdis Zatlers to ierosina saukt par Neatkarības dienu. Varbūt atskatīsimies atpakaļ – 20 gadus pirms 4. maija. Kāds bija mūsu ceļš uz brīvību? Ko tas nozīmē latvietim?

Tālāk es, Kecija Strazdiņa, aprakstīšu savu tuvinieku teikto.

Gunārs Strazdiņš, Tautas frontes biedrs.
Kad es viņam pajautāju, ko šis statuss viņam deva, viņš atbildēja: „Man tas bija lielākais gods būt tajā laikā Tautas frontē (to vadīja Dainis Īvāns) un aktīvi darboties. Tas ir galvenais, ar ko es lepojos. Tautas fronte cilvēkus vienoja, deva mums spēkus un drosmi cīnīties par savas valsts brīvību.
1989.gada rudenī vectēvs bija Mežaparkā: „Tur bija tāda sajūta, kā Dziesmu svētkos. Visapkārt skanēja latviešu tautas dziesmas un dziesmas ar izteikti dziļiem zemtekstiem. Starp dziesmām ļoti iedrošinošus vārdus runāja Dainis Īvāns, Anatolijs Gorbunovs, Māra Zālīte. Tā vienotība bija neiedomājama!
Mēs ar ģimeni kādā dienā aizgājām uz Doma laukumu. Kad cēla barikādes ar smagajām mašīnām atveda uz Vecrīgu baļķus, dzeloņstieples, akmeņus un citus priekšmetus, kurus vistiešākajā nozīmē, kopā liekot vienu pie otra, varēja saukt par barikādēm. Vīri ļoti meistarīgi „būvēja” barikādes, atstājot vien spraugas, lai varētu izlīst cauri cilvēks, bet noteikti nevarētu iebraukt kāds padomju tanks vai automašīna. Diemžēl, taisot barikādes, vienu strādnieku pie Saeimas nama saspieda.
Doma laukumā barikāžu dalībniekiem bija izveidota tāda kā virtuve un pulcēšanās vieta, un tur mēs nolikām veselu „kaudzīti” ar cigaretēm. It kā nekas tāds, taču ir prieks palīdzēt citiem, kaut vai ar to mazumiņu, ko tu spēj dot. (Tajā laikā uz dažām precēm pastāvēja talonu sistēma. Tas nozīmēja, ka konkrēto preci varēja dabūt tikai tādu un tik daudz, cik cilvēkam bija izsniegti šie taloni. Par taloniem izsniedza cukuru, saimniecības ziepes, cigaretes un 1 pudeli šņabja mēnesī. Mūsu ģimenē neviens nesmēķēja, bet taloni mums pienācās. Tad mēs sakrājām talonus un veikalā gājām tos mainīt pret cigaretēm.)”

Vectēvs stāstīja arī par „Baltijas ceļu”: „Braucot automašīnā no Jelgavas, mēs ar draugu ieslēdzām radio. Ziņoja, kur „Baltijas ceļā” ir ķēdes posma iztrūkumi. Tajā brīdī ziņoja, ka ļoti nepieciešami cilvēki Iecavas apkārtnē. Tā nu mēs braucām uz to pusi, bet, „iesprūdām” sastrēgumā, jo cilvēki, sadzirdējuši pa radio ziņu, arī brauca uz šo pusi. Tā nu stāvējām starp Iecavu un Ķekavu.
Ļoti labi atceros manifestāciju, kas notika krastmalā. Lai gan ārā bija sals, pusmiljons cilvēku stāvēja Daugavmalā. Visi dziedāja zināmas, skaistas dziesmas, visapkārt plīvoja tūkstošiem karogu! Tobrīd bija tik liels iekšējs saviļņojums, ka nebija bail ne no krieviem, ne bargajiem laika apstākļiem. Mūs visus vienoja mūsu valsts, tās brīvība. Atceros, kā krievu helihopteri bēra uz galvām skrejlapas un ziņoja, lai tūlīt visu pasākumu izbeidz, jo tā esot pretvalstiska darbība.
Tad ir vēl viens smieklīgs gadījums. Ejot no koncerta, ko rīkoja „Helsinku grupa”, netālu no Bastejkalna, pamanīju neierastu skatu. Divi vīri sēž kanāla malā un spiningo. Arī apkārtējie cilvēki tā „jocīgi” skatījās uz dīvaiņiem. Spiningot kanālāir tas pats, kas spiningot vannā. Izrādās – tie dīvaiņi bija čekisti, kas vienkārši izspiego cilvēkus. Pēc tam pamanīju, ka viņi pa mikrofonu ziņo notikumus centrālei. It kā smieklīgi tagad, bet tad tas bija ļoti nepatīkami – redzēt, kādas tik metodes krievi neizmantoja.”
Vēlāk vectēvs man saka, ka no visiem uz brīvību vērstajiem pasākumiem atmiņā vislabāk esot palicis 1990.gada 4. maijs. Tas esot bijis visemocionālākais notikums: „Stundām ilgi tauta stāvēja pie Saeimas nama un gaidīja Neatkarības deklarācijas balsojumu. Beidzot pa radio sāka saukt katra deputāta „par” vai „pret”. Mēs visi kopā skaitījām katru „par” un ticējām, ka pārkāpsim noteikto „robežu”, lai pilnībā kļūtu brīvi no PSRS. Atceros, ka vēl nebija balsojuši tikai kādi 10 deputāti un vajadzēja vēl 4 pozitīvas balsis. Tas bija viens no satraucošākajiem brīžiem manā dzīvē. Mēs, visa tauta, kopīgi skaitījām līdz pat pēdējam „par”. Būs vai nebūs? Un bija... Tad gan es sāku raudāt, un blakus stāvošie cilvēki no saviļņojuma arī raudāja. Mēs apkampām nepazīstamus cilvēkus, jo vienkārši emociju bija tik daudz, ka vajadzēja tās izliet uz āru. Tā 4. maiju nosauca par Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu. Tiešām šī diena ir viena no laimīgākajām dienām manā mūžā, un tās izjūtas, kas manī bija tobrīd, es nekad neaizmirsīšu.”

Izoldes Čanturijas – Strazdiņas, manas omītes, atmiņas.
Tāpat kā vectēvs, viņa tajā laikā bija Tautas frontes biedrs. Kad prasīju, kādēļ omīte iestājās Tautas frontē, viņa atbildēja, ka uzskatīja to par pienākumu un nemaz neesot ilgi bijis jādomā. Omīte stāsta: „Tajā laikā es strādāju pārtikas veikalā. Īpaši labi atceros vienu dienu. Mēs vienā maiņā strādājām 12 cilvēki. Sanāca tā, ka mums visiem bija brīvdiena, mēs visi kopā sapulcējāmies un gājām uz Doma laukumu. Tad atceros, kā mēs ar draudzeni smērējām sviestmaizes citiem barikāžu dalībniekiem. Kad pienāca vakars, daļa no maniem kolēģiem gāja uz mājām, taču mēs ar draudzeni palikām, jo jutām, ka mums tur vienkārši ir jāpaliek, vienalga, taisot sviestmaizes vai dziedot dziesmas, bet mums tur noteikti bija jāpaliek. Tā nu mēs visu nakti tur staigājām pa Doma laukumu. Par laimi, bija vaļā Doma baznīca, kur varēja apsildīties, tāpat kā varēja sasildīties pie ugunskuriem Doma laukumā. Mums ar draudzeni abām rokassomiņās bija gaļas āmuri - tam nav nekāda īpaša izskaidrojuma, vienkārši mēs ar draudzeni jokojāmies: varbūt var noderēt.”
Omīte arī stāstīja, ka pie galvenajām ēkām, kā Latvijas Radio, Latvijas Televīzija, Telefonu centrāle u.c., cilvēki dežūrēja pēc pašu sastādīta grafika. Un vēl viņa atceras, ka pat tad, kad cilvēkiem dežūra bija beigusies, viņi vienalga labprātīgi palika uz vietas, sargājot uzticētos objektus. Tāpat viņa teica, ka pie ugunskuriem Vecrīgā dziedāja arī krieviski runājošie cilvēki. Nevarētu teikt, ka visi, kas runāja krievu valodā, bija pret latviešiem. Omīte stāstīja, ka visu laiku iedzīvotājus baidīja, ka tūlīt atlidos padomju lidmašīnas ar desantniekiem. Omītei ļoti saviļņojošs brīdis bijis tad, kad pie Ministru Padomes noņēma Padomju Latvijas karogu un pacēla Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Visapkārt cilvēki raudāja. Tā Latvijas ceļu uz brīvību atceras mana vecmamma Izolde.

Zinaīdas Zeltkalnes atmiņas
Mana vecmamma Zinaīda Zeltkalne strādāja Latvijas Radio 40 gadus par mūzikas redaktori: „Tajā laikā es biju Mūzikas noformētāju nodaļas vadītāja, bet paralēli tam veidoju muzikālo noformējumu dzejas raidījumiem, literāriem raidījumiem, raidlugām, radioteātra iestudējumiem. Lai gan visapkārt valdīja nemierīga rosība, mums bija jāveic savs darbs. Tikai visu laiku gan dzirdējām un pa brīžam redzējām pa logiem, kā ārā, Doma laukumā, cilvēki dzied dziesmas, sarunājas, dedzina ugunskurus. Bija savāda sajūta, ka strādāju ēkā, kurā visvairāk gribēja iekļūt padomju miliči. No otras puses, es jutos īpaši, jo lejā latvieši mūs sargāja. Tā kā Latvijas Radio atrodas ēkā, kura 20. gs. trīsdesmitajos gados celta kā Latvijas banka, tad varat iedomāties, cik šeit ir pazemes eju, vārtu un durvju. Ēka aizņem visu kvartālu. Bet pagrabos - biezas dzelzs durvis kā seifiem, tagad tur glabājas arhīva ieraksti un seni mūzikas ieskaņojumi jaunā formātā.
Mums bija dots norādījums, katru reizi, pabeidzot darbu, tos svarīgākos ierakstus, kuros glabājas vienreizējs kultūras mantojums, ņemt sev līdzi uz mājām. Tas viss beidzās ar to, ka man mājās bija pilns priekšnams ar kastēm, magnetofona lentēm. Ejot prom no darba telpas, mūs izlaida pa pazemes gaiteņiem uz citu pusi. Cik biedējoša sajūta ar ierakstiem rokās, kopā ar kolēģiem pa pazemes ejām doties mājup! Mums bija kolēģis Aigars Semēvics ar pārsteidzošu atmiņu, unikālām tehniskām spējām. Viņš noorganizēja pagrīdes Radio studiju ārpus Rīgas. Tikai daži cilvēki zināja, kur atrodas studija, no tās mūs visus uzrunāja Dzintris Kolāts un Sergejs Kruks. Dziesmas atkārtojās, jo uz turieni līdzi bija paņemti nedaudzi ieraksti. Par šo pagrīdes studijas izveidi drošības dēļ uz papīra netika uzrakstīts neviens vārds, viss bija ierakstīts Aigara Semēvica atmiņā. Ja nu kas atgadītos ar „īsto” Latvijas Radio, tad vismaz vēl būtu vieta, lai raidītu patiesas ziņas cilvēkiem par notiekošo.”
Šie dzīves stāsti man liek domāt, ka nav tikai daži tautas varoņi, bet mēs, visa tauta, esam izcīnījuši brīvību, šo mūsu tik dārgo Latvijas brīvību un tā ir jāsargā un jānosargā. Daudzi jo daudzi cilvēki ir tautas klusie varoņi. Viņi upurējās savas tautas labā, neko daudz neprasot pretī. Mums būtu jāpateicas šiem klusajiem varoņiem, jo viņi atguva mūsu valsti no jauna. Un es, Kecija Strazdiņa, varēju piedzimt brīvā valstī.

Dievs, svētī Latviju, mūs’dārgo Tēviju,
Svētī jel Latviju, ak, svētī jel to .
Kur latvju meitas zied, kur latvju dēli dzied,
Laid mūs tur laimē diet, mūs’Latvija!

2009.gada decembrī

Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Atmiņu stāstus pierakstīja 10.4 klases skolniece Kecija Strazdiņa

Ievietots ar 1991.gada barikāžu muzeja atbalstu