JĀNIS STRADIŅŠ

fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks.
Ķirurga Paula Stradiņa dēls. Dr.h. ķīm. (1968).
LZA akadēmiķis (1973). LZA vēstures goda doktors (1992).
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.
Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas īstenais loceklis. (1991).
Viens no tautas garīgajiem vadoņiem Trešās atmodas laikā.
Triju Zvaigžņu Ordeņa komandieris (1995.)

Par savu dzīvi un darbu Jānis Stradiņš stāsta: Esmu dzimis 1933. gada 10.decembrī Rīgā, ārstu ģimenē, neatkarīgās Latvijas laikā. Mūža prāvākā daļa gan aizvadīta padomju režīma gados, - tad beidzu Rīgas pilsētas 5. vidusskolu (tagadējo Āgenskalna ģimnāziju) 1951. gadā un Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti 1956. gadā. Pēc augstskolas beigšanas tūdaļ iesaistījos darbā jaundibinātajā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā (OSI), kurā strādāju jau 50 gadus. Esmu bijis viens no šī institūta dibinātāja – enerģiskā ķīmiķa un ārstniecisko preparātu izgudrotāja akadēmiķa Solomona Hillera tuvākajiem līdzgaitniekiem. Institūtā izveidoju un no 1961.līdz 2006. gadam vadīju Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, kas tika uzskatīta par vienu no labākajām šāda profila laboratorijām toreizējā PSRS, pētot organisko savienojumu struktūru un reaģētspēju. 1960. gadā Maskavas universitātē aizstāvēju ķīmijas kandidāta disertāciju, bet 1968. gadā Rīgā – ķīmijas doktora disertāciju. Abas tās bija veltītas organisko vielu struktūras un elektroķīmisko pārvērtību likumsakarību noskaidrošanai.

Šie pētījumi molekulārajā elektroķīmijā un brīvo radikāļu elektroķīmiskā ģenerēšanā savulaik izpelnījās diezgan plašu starptautisku ievērību (arī Latvijas PSR Valsts prēmiju, 1988). Rezultātus šajā jomā izklāstīju 7 grāmatās un 325 zinātniskos rakstos krievu, angļu, vācu valodā, par rezultātiem ziņoju daudzās starptautiskās konferencēs. Garāku vai īsāku laiku esmu stažējies Maskavā, Prāgā, Varšavā, Jēnā. Manā vadībā aizstāvētas 16 disertācijas, daži skolnieki strādā ārvalstīs. Pētījumi veicinājuši arī vairāku oriģinālu Organiskās sintēzes institūta preparātu, piemēram, furagīna ieviešanu medicīnā. No 1975. līdz 1985.g. esmu bijis starptautiski pazīstamā žurnāla “Heterociklisko savienojumu ķīmija” galvenais redaktors (pašreiz – redkolēģijas loceklis).
Līdztekus pētnieciskajam darbam ķīmijā jau kopš studenta gadiem esmu pievērsies arī otrai jomai – zinātņu un kultūras vēsturei, īpaši Latvijā un Baltijā. Jau kopš bērnības esmu līdzdarbojies arī tēva prof. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja veidošanā un viņa aizsāktajos medicīnas vēstures pētījumos. Esmu sakārtojis un daļēji izdevis P. Stradiņa zinātnisko mantojumu un atainojis viņa muzeja tapšanas vēsturi.

• Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Noformējums aicina uz izstādi, kas veltīta pasaules asins donoru dienai. 2007. • Viena no Paulam Stradiņam veltītajām grāmatām, kas sarakstīta sadarbojoties ar zinātnes vēsturniekiem Kārli Aronu un Arni Vīksnu

Esmu viens no izdevuma “Acta Medico-Historica Rigensia” veidotājiem. Par darbību šai jomā man piešķirta Paula Stradiņa balva (1983) un Rīgas Stradiņa universitātes Goda doktora nosaukums (2007). Taču vēl apjomīgāks bijis darbs daudzu līdz tam mazāk pazīstamu vai nenovērtētu Baltijas zinātnieku biogrāfiju un devuma izvērtēšanā. Daudz jaunu faktu izdevies atklāt par pasaules zinātnes klasiķu saskarēm ar Baltiju, par Latvijas zinātnisko centru (Jelgavas Academia Petrina, Rīgas Politehniskā institūta, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Universitātes) vēsturi. Esmu centies “reanimēt” aptuveni 50 Latvijas zinātnieku, dokumentēt viņu darbību, parādīt viņu vietu zinātņu vēstures kontekstā. Esmu piedalījies 3 sējumu Latvijas augstākās tehniskās izglītības vēstures, Latvijas lauksaimniecības zinātnes vēstures, LU vēstures grāmatu sacerēšanā un rediģēšanā, tāpat 22 Baltijas zinātņu vēstures konferenču (1958-2006) organizēšanā. Kopš 1987. gada vadu Latvijas Zinātņu vēstures asociāciju un esmu arī Baltijas valstu zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas prezidents (kopš 1990.g., ar pārtraukumiem).

Otrais Pasaules latviešu zinātnieku kongress 2001.g. 14.-15.augustā. • Kongresa dalībniekus atklāšanā uzrunā akadēmiķis Jānis Stradiņš • Akadēmiķi J.Stradinš un M. Kūle debatē Zinātņu akadēmijā. 2004.

Zinātņu vēsturē jaunatklātos vai sistematizētos faktus esmu iztirzājis vairākās monogrāfijās un vairāk nekā 200 zinātniskos rakstos, kas publicēti Latvijā un ārzemēs. Daļa šo pētījumu veikti LU Latvijas vēstures institūta ietvaros, kur kopš 1990. gada darbojos kā profesors (vadošais pētnieks), tāpat arī Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūtā. Esmu piedalījies daudzsējumu Latvijas XX gadsimta vēstures veidošanā, kopš 2005. gada vadu valsts programmas “Letonika” zinātnisko padomi. 1992. gadā man piešķirts LZA Goda doktora grāds vēstures zinātnē.

Dažas no Jāņa Stradiņa populārākajām kultūrvēsturiskajām grāmatām: Lielā zinātnes pasaule un mēs (1980), Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni (1982), Lomonosovs un Latvija (1987), Jelgavas Pētera akadēmija (1975, kopā ar H.Strodu)

Jau padomju režīma apstākļos esmu centies iespējami daudz darīt, lai apzinātu Latvijas un latviešu kultūrvēsturiskās tradīcijas un popularizētu tās sabiedrībā. “Trešās atmodas” gados aktīvi darbojos nacionālās simbolikas, vēsturisko vietvārdu atjaunošanā, Latvijas zinātnes reformas veicināšanā un daudzos citos pasākumos. Daudz ierosmju esmu mēģinājis dot Latvijas Zinātņu akadēmijas jauna satura veidošanā, tās transformēšanā par Rietumu tipa zinātņu akadēmiju, būdams LZA prezidents (1998-2004), viceprezidents (1992-1998) un pašreiz – LZA Senāta priekšsēdētājs. Esmu centies veicināt Baltijas valstu sadarbību, atjaunojot Baltijas Intelektuālās sadarbības konferenču tradīciju (1999).
Esmu ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas (1973), Eiropas zinātņu un mākslu akadēmijas (1991), Saksijas zinātņu akadēmijas (1993), Vācu Dabaspētnieku akadēmijas “Leopoldina” (1994), Lietuvas ZA (1994), Igaunijas ZA (1998), Gruzijas ZA (2002) locekli, uzņemts par Ņujorkas ZA biedru (1995) un Baltijas vēstures komisijas korespondētājlocekli (Getingenē, 1991). Esmu LU Goda doktors (1989), LLU Goda doktors (1999), RTU Goda biedrs (2000), tāpat Rīgas Latviešu biedrības (2006), akadēmiskās vienības “Austrums”(1996) un vairāku citu institūciju goda biedrs, Sēlijas asociācijas Goda prezidents (kopš 1999) un Viesītes Goda pilsonis (2006).

Saites ar Sēliju • Vēstule Jānim Stradiņam no tēvu tēvu dzimtās puses – Viesītes. 1988.gada jūlijā • Jānis Stradiņš (otrais no kreisās) Sēļu 1.kongresā 1999.gadā Aknīstē, sasveicinās ar sēļu kultūras darbinieci Olgu Spūli. Pirmais no kreisās akadēmiķis Tālis Millers

No daudzajiem apbalvojumiem te pieminēšu Triju Zvaigžņu ordeni (II šķ., 1995), LZA Lielo medaļu (1993), Latvijas Republikas Ministru kabineta balvu (2001), Rīgas balvu (2004) un Saksijas ZA augstāko apbalvojumu – Vilhelma Ostvalda medaļu (2004), Francijas Goda leģiona ordeni (2001). Plašākas biogrāfiskas un profesionālas ziņas rodamas manā “Biobibliogrāfijā”(I un II laidiens), ko 1993.g. un 2004.g. izdevusi Latvijas Akadēmiskā bibliotēka; kā mēdz sacīt – pienākumu un apbalvojumu ir bijis vairāk nekā saprašanas, par ko pašam man tā kā mazliet neērti.

LZA prezidenta Jāņa Stradiņa 70.gadu jubileja • Ar kundzi Laimu Latvijas ZA Senāta zālē pēc apsveicēju pieņemšanas 2003.gada decembrī • LZA viceprezidents A.Siliņš, LZA prezidents Jānis Stradiņš, Viļņas universitātes rektors B.Juodka, Lietuvas ZA prezidents Z.R. Rudziks J. Stradiņam veltītā jubilejas izstādē Viļņā (foto no „Latvijas Vēstnesis” 16.01.2004, Nr.8)

Ar akadēmisko vienību “Austrums” jūtos saistīts kopš 1989. gada, kad pēc H. Vilka laipna aicinājuma ar manu kundzi Laimu un toreizējo LU rektoru J. Zaķi bijām devušies uz Abreni Francijā, lai piedalītos “Austruma” iniciētajā “Universitātes daudzinājumā”, kur nolasīju akadēmisko referātu un ierosināju Universitātei atteikties no tai nepiedienīgā Pētera Stučkas vārda. Vēlāk iedraudzējos ar austrumiešiem Leonīdu Siliņu un Jāni Sadovski un iespēju robežās centos veicināt viņu pūliņus, popularizējot Latvijas Centrālo Padomi un Konstantīna Čakstes veikumu Latvijā. L. Siliņam tika piešķirts LZA Goda doktora grāds (1995), tika parakstīta vienošanās par akadēmiskās vienības “Austrums” un LZA sadarbību (2003). Esmu iekļauts arī izdevuma “Akadēmiskā Dzīve” redkolēģijas sastāvā un devis tam vairākus rakstus.
Mana sieva Laima Stradiņa ir Rīgas Stradiņa Universitātes Farmācijas fakultātes lektore, dēls Pauls, fiziķis, strādā ASV, Denverā Atjaunojamo enerģijas resursu Nacionālajā laboratorijā, dēls Pēteris, mediķis, vada Kardioķirurģijas nodaļu sava vectēva vārdā nosauktajā slimnīcā.

• Ministru prezidenta Eināra Repšes apsveikums Jānim Stradiņam 70 gadu jubilejā (2003.) • Latvijas pretošanās kustības cīnītājs Kurts Grīnups un akadēmiķis Jānis Stradiņš pie Leonīda Siliņa portreta

Attēli no Viesītes muzeja, www.lza.lv un www.gramata21.lv

2008.gada martā

Viesītes vidusskola
Materiālu sadarbībā ar Jāni Stradiņu sagatavoja: Dainis Nažinskis, 11.klases skolnieks
Konsultants – Roberts Orups, direktora vietnieks informātikā.

Ievietots ar VJIC atbalstu