AIJA ŠTOSA

grāmatnieku muzeja “Ķipi” dibinātāja un vadītāja,
Dobeles grāmatu draugu biedrības vadītāja, žurnāliste,
skolotāja, kultūras pasākumu organizētāja;
„Radošas sievietes laukos 2000” titula saņēmēja,
Gada cilvēka titula saņēmēja.

“Kopš pazīstu Aiju Štosu, viņa man aizvien likusies esam Dobeles garīgais centrs. Vienalga - skolā, laikraksta redakcijā, Grāmatu draugu biedrībā vai citur, - allaž viņa strādājusi, koncentrējoties vienam mērķim, vienam virsuzdevumam - ļaudis satuvināt ar literatūru, ar grāmatām, arī ar mākslu un jo sevišķi ar grāmatas mākslu. Konkrēti tas izpaudies neskaitāmos literāros sarīkojumos, neskaitāmās izstādēs. Grūti būtu nosaukt kādu latviešu rakstnieku vai mākslinieku, kuru Aija Štosa nepazītu. Un tikpat grūti būtu nosaukt arī tādu rakstnieku vai mākslinieku, kas nepazītu Aiju Štosu. Īsi sakot – viņa ir bijusi un paliek Dobeles dvēsele.” (Valdemārs Ancītis par Aiju Štosu rakstā ”Dobeles dvēsele”.)

Esmu dzimusi Jelgavā, 1934. gadā. Tagad jau ir grūti atcerēties, kad pirmo reizi iepazinos ar literatūru un kultūru, jo šķiet, ka tā iet caur visu manu dzīvi. Un par galveno savas dzīves darbu varu nosaukt grāmatnieku muzeju „Ķipi”.
Strādājot Dobelē un būdama 1.-4. klašu skolotāja, piedalījos kolēģes Grūtupas Gitas – mūzikas skolotājas - organizētos literāros pasākumos, tikšanās. Man šis darbs iepatikās, un turpināju to pēc Gitas aiziešanas uz citu darba vietu. Es organizēju arī mākslinieku personālizstādes, grāmatu dienas Dobeles rajonā. Ar dvēseles siltumu atceros periodu, kad strādāju Apguldes Profesionālajā vidusskolā, tur bija ideāli apstākļi literāro sarīkojumu rīkošanai: liela zāle, daudz ieinteresēto... Tur mēs rīkojām Labāko lasītāju svētkus, kur piedalījās Inese Zandere, Uģis Segliņš - tagad jau ievērojamas personības, bet toreiz - talantīgi vecāko klašu skolēni.
Vēlāk aizgāju strādāt uz laikraksta „Komunārs” redakciju, kur vadīju skolu un kultūras nodaļu. Darba grafiks bija „nenormēts” (tu esi brīvs, kad materiāls ir gatavs) un tas ļāva pašai organizēt savu darbu, tāpēc bija daudz brīvā laika. Tajā periodā es guvu atpūtu dvēselei, daudz ceļoju pa rajonu, daudz redzēju.
1975. gadā arī Latvijā (pēc PSRS iestāžu iniciatīvas) nodibināja Brīvprātīgo grāmatu draugu biedrību un tādas bija jānodibina arī katrā novadā. No 1979. gada kļuvu par biedrības nodaļas vadītāju Dobelē. Mēs organizējām dažādus kultūras sarīkojumus un turpinājām to darīt pat pēc republikas biedrības izjukšanās: paši nodibinājām sava novada biedrību - Dobeles grāmatu draugu biedrību.
Kā tad es „nonācu” pie „Ķipiem”? Kāds varētu teikt, ka tā ir nejaušība, tomēr man liekas, ka ideja par „Ķipi” dibināšanu bija likumsakarība. Tomēr ir jāpastāsta par „Ķipi” dibināšanās vēsturi. “Ķipi”- Jāņa Rapas, firmas “Valters un Rapa” dibinātāja, dzimtās mājas. Domāju, ka tagad vairs nav daudz tādu latviešu sētu un ģimeņu, kur grāmatu plauktā būtu paglabājusies kāda no tik glīti iesietajām, saturā vērtīgajām grāmatām, ko apmēram trīsdesmit gadu laikā izdevis grāmatniecības uzņēmums “Valters un Rapa”. Savulaik „Latvju dainas”, latviešu tautas pasakas un teikas, A. Brigaderes, R. Blaumaņa, F. Bārdas, J. Ziemeļnieka, Z. Mauriņas darbi, pasaules klasiķu sacerējumi, pat mācību grāmatas, kas izdotas “Valters un Rapa” uzņēmumā, bija gandrīz ikvienā ģimenē.

J.Rapa, beidzis institūtu, apzinājās, ka latviešiem ir jau vairāki grāmatu apgādi, bet trūkst liela stila grāmatniecības uzņēmuma, kurš izlaistu un pārdotu latviešu grāmatas un rūpētos, lai uzņēmuma veikalā varētu iegādāties arī grāmatas un žurnālus lielāko Eiropas tautu valodās. 1912. gada sākumā J. Rapa ierosināja dibināt šādu uzņēmumu, pieaicinādams arī grāmatniecības speciālistu Artūru Valteru. Komandītsabiedrība “A.Valters, J.Rapa un biedri” darbu sāka 1912. gada 1. jūnijā, iekļaujot sevī bijušo J.Brigadera apgādu un veikalu un K.Zihmaņa apgādu. 1920. gadā tā pārveidojās par akciju sabiedrību „Valters un Rapa”. Prioritāte bija izdevumiem latviešu valodā, bet iznāca arī ievērojams skaits izdevumu latgaļu, vācu, krievu, angļu un franču valodā. “Valters un Rapa” kļuva par lielāko grāmatu izdevniecību Baltijā un līdz 1940. gadam sekmīgi kalpoja mūsu valsts kultūras interesēm. Jau 1940. gadā firmu nacionalizēja padomju iestādes, nepārdotās grāmatas izputināja. Vācu okupācijas laikā, jau 1941. gada jūlijā, “Valtera un Rapas” agrākie akcionāri mēģināja firmas darbību atjaunot, taču vācu varas iestādes šajā lietā nebija ieinteresētas.

Tā dižā zemgalieša veikums ilgu laiku tika noklusēts, tomēr viņa darbība nebija aizmirsta. 1987. gadā, pašā Trešās atmodas sākumā, atkal sāka runāt par Jāni Rapu. Uzzinot, ka J. Rapas mājas “Ķipi” stāv pamestas, Rakstnieku savienībā, J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā un Vides aizsardzības klubā radās doma „Ķipos” veidot grāmatnieku muzeju.
Šo patiešām fantastisko ideju ļāva realizēt man. Cilvēki man uzticējās - esmu bijusi skolotāja, žurnāliste, Dobeles grāmatu draugu biedrības vadītāja. Es vienmēr interesējos arī par saviem novadniekiem un, vadot ekskursijas Tērvetē, stāstīju arī par Jāni Rapu, kas dzimis Tērvetē. Tas bija jau tad, kad grāmatnieku muzeja vēl nebija. Tomēr ideja tika realizēta tikai 1990. gadā, jo ilgu laiku „Ķipos” valdīja kolhozs. Protams, trūka naudas un bija arī vajadzīgs laiks idejas realizēšanai.
Tagad, kad „Ķipiem” ir jau 17 gadi, visas grūtības, kas bija saistītas ar muzeja dibināšanu, vairs neliekas tik briesmīgas. Tomēr, neskatoties uz vīra Dzintara un ģimenes palīdzību, uz dažādām prēmijām, „Ķipu” uzturēšana ir ļoti grūta lieta. Viss ir jādara pašai. Es šeit esmu gan direktore, gan direktores vietniece, gan sarīkojumu organizētāja. Vienīgi nedrīkstu būt kasiere. Savu dzīvi “Ķipos” es varētu raksturot ar dzejnieces Velgas Kriles vārdiem - “Šeit nav neviena, kas redzētu, cik brīnišķīgi es noziedu”.

Kas tad notiek muzejā? Kādus sarīkojumus mēs rīkojam? Pirmkārt, gribu minēt, ka „Ķipi” uzdevums ir grāmatu popularizēšana. Šeit ir trīs bibliotēkas. No savas personīgās bibliotēkas un muzejā esošajām bibliotēkām es veidoju daudzveidīgas grāmatu izstādes. Man patīk tās pārskatīt, jo vienmēr atrodu sev kaut ko jaunu. Grāmatu krājums kļūst aizvien lielāks, jo cilvēki, zinādami par muzeju, atsūta man rūpīgi saglabātas izdevniecības „Valters un Rapa” grāmatas, kā arī citas grāmatas. Man ir arī „bezmaksas grāmatas”, kuras katrs var ņemt, ja atrod sev kaut ko nepieciešamu.

Muzejā ir divi galvenie sarīkojumu cikli: „Tomēr tik tuvu” – dienas, kas veltītas dažādām pasaules kultūrām, un „Veco grāmatu svētki”. Šie svētki ir kultūras programma dienas garumā (vienmēr augusta trešajā sestdienā) - ar teātra izrādēm, rakstnieku uzņemšanu, dzejas grāmatu atklāšanu, deju un dziesmu kolektīvu priekšnesumiem, grāmatu pārdošanu un apmaiņu. Ir arī citi sarīkojumi - Jāņu ielīgošana, ekslibristu salidojumi. Kultūras programma ir viens no galvenajiem noteikumiem visos pasākumos, nekad mērķis nav tikai grāmatu pārdošana, negribu pieļaut, ka pasākumi muzejā kļūst par grāmatu tirdzniecību.

Man ir ekslibru (jeb grāmatzīmju) kolekcija (lielāka par tūkstoti) un kopš 1977.gada rakstu ekslibru hroniku. Pašu pirmo grāmatzīmi man 1971. gadā uztaisīja Otto Mednis. Tā ir tiešām ir ļoti raksturīga - es stiepju ar nēšiem grāmatas. (Toreiz es vēl nestiepu, bet tagad tiešām tā daru). Labāk ir, ja grāmatzīmes autors cilvēku pazīst, tad ir vieglāk atrast viņam kaut raksturīgu. Tomēr man pašai ir maz labu savu grāmatzīmju, jo grāmatu mīlestību ir grūti izteikt un manas vēlmes nav ne acīmredzamas, ne taustāmas. Tas nav ne kaķis, ne bura, ne koks. Manu uzvārdu arī nevar apspēlēt.

Vispār par savu darbību es teiktu tā: es daru to, kas man patīk un to, ko nedara citi. Lai gan es tomēr nesu krustu, kaut smagumu neapzinos. Man patīk darboties kultūras jomā, tas ir mans liktenis, mans krusts. Es esmu priecīga, ka mani bērni un mazbērni arī interesējas par literatūru un palīdz man, kad var. Piemēram, mazdēls nodibinājis grāmatu izdevniecību, mazmazdēls ir liels lasītājs, mazmeita un vīrs palīdz sarīkojumu organizēšanā.
Ja, vadīt muzeju nav viegli, tomēr cilvēkam ir jādomā pozitīvi. Lai arī kas ar viņu notiktu! Mēs daudzi esam slimi ar mazuma kaiti. Izdzīvot - kāds briesmīgs vārds! Ir jādzīvo! Reklāmas man parasti nepatīk, bet es pilnīgi piekrītu tam sauklim- ir jātiecas pēc vislabākā, jo mazāk gribēt nav vērts!

Attēli:
1. Aija kopā ar suni Lāci muzeja priekšā.
2. Muzeja „Ķipi” simbols - grāmata nes zinības un gaismu.
3. „Ķipi” telpās.
4. Pirmā sarīkojuma dalībnieki „Ķipos”. Pirmā no kreisās puses Aija, labajā pusē pirmais - Jāņa Rapas, AS ”Valters un Rapa” dibinātāja, dēls Jānis Rapa jaunākais.
5. Jāņu ielīgošana „Ķipos”.
6. Aija kopā ar rakstnieku tērvetnieku Modri Zihmani Apguldē, nometnē „3x3”.

2007.gada februāris

Jelgavas Bērnu un jaunatnes centrs „Junda”
Sagatavoja Darja Krizska sadarbībā ar Aiju Štosu
Projekta vadītājs A. Tomašūns

Ievietots ar PBLA atbalstu