VERONIKA STAFECKA
Latvijas patriote, Tautas frontes aktīviste,
etnogrāfiskā ansambļa vadītāja
“Pāri pār Latviju bargs negaiss brauca,
Asinis, asaras kopā viņš jauca.
“Latvijas karogus rāva no mastiem, mīdīja kājām un ņirgājās. Māte steidzīgi
paņēma mūsu karogu, rūpīgi salocījusi, iesēja lakatiņā un noglabāja savas pūra
lādes dibenā, sakot: “Meitiņ, tu redzi, kur es to glabāju, nesaki nevienam, nāks
laiks, kad viņu atkal atritināsi, es, varbūt, to vairāk nepiedzīvošu!” -
izskrēju ārā un ielīdu māsas Jadvigas mazpulku parauglauciņā, un, pacēlusi roku,
devu zvērestu: “Mana Latvija, es tevi nekad nepārdošu!”. Paņēmu zemes
gabaliņu, un to apēdu kā apstiprinājumu savam zvērestam.” Tā Veronika atceras
1940.gadu – Latvijas okupācijas sākumu.
Veronika Stafecka (dz. Urtāne) dzimusi 1928.gada 23.decembrī Abrenes apriņķa
Gauru pagasta Černolesijas ciemā. Augusi 5 bērnu ģimenē. Tēvs bija sīkzemnieks,
kuram piederēja paraugsaimniecība.
Pirmais, ko atceras no bērnības, bija mātes mācītie Dieva lūgšanas vārdi un
krusta zīme. No vecākiem bieži tika dzirdēts, tad vēl nesaprotamas frāzes:
“Myusu Latvijeite”, “Myusu vadūņs Uļmaneits”. Tas bija kas svēts, cienījams un
sargājams. Skolas gaitas vēl nebija sākušās, bet ganiņa rīkste jau tika likta
rokās. Ganos ejot, jaunu lapu koku stumbra mizā ar nazīti iegrieza dažadus
vārdus un pat teikumus, piem., “Dievs svētī Latviju!”; “Zvēru uzticību
Latvijai”. Tie kā neaizmirstama liecība saglabājusies līdz mūsu dienām.
No 1935. – 1940.gadam Veronika mācījās Černolesijas pamatskolā un Gauru
septiņgadīgajā skolā. 1940.gadā sākās nemiera un satraukumu laiks. Visi
baidījās, ka ir iekļauti melnajos sarakstos. Izdzirdot mašīnas rūkoņu mājas
tuvumā, arī Veronikas ģimene ar paunām gāja uz purvu vai slēpās rudzos. Nemiers
un bailes uz laiku pierima, kad vara nonāca vāciešu rokās. Pēc kara, 1945.gada
rudenī Veronikas vārds bija iekļauts to jauniešu sarakstā, kuriem bija jādodas
strādāt kūdras purvos. Slēpjoties dzimto māju tuvumā pie mammas brālēna, pēc tam
pie radiem Mežvidos un Rēzeknē, Veronika izglābās.
No 1950.gada sāka strādāt Kārsavas rajona izglītības nodaļā par rēķinvedi –
sekretāri, bet no 1957.gada strādāja Kārsavas stacijas septiņgadīgajā skolā.
Strādājot gan izglītības nodaļā, gan skolā, palīdzēja noturēties skolotājiem
darbā, “iztīrot personīgās (jeb t.s. kadru) lietas no “padomju ideāliem”
neatbilstošiem faktiem, kaut gan pati tika vajāta par ticību.
No
1963.g. – 1980.g. novembrim strādāja Kārsavas patērētāju biedrībā par noliktavas
pārzini, pēc tam par pārdevēju.
Kad Latvijā izvērsās folkloras grupu un etnografisko ansambļu veidošanās,
Veronika piedalījās Bozovas etnogrāfiskā ansambļa izveidē.
Ansamblis (vad. V.Stafecka) bija viens no pirmajiem kolektīviem, kurš vēl pirms
brīvības atgūšanas, jau 1987.g. uzdrošinājās dziedāt brīvvalsts dziesmas un
lepni turēt sarkanbaltsarkano karogu.
Sākoties Trešās atmodas laikam, Veronika nešauboties kļuva par Latvijas Tautas
Frontes dalībnieci (biedra kartes Nr.360–452). Bija pati aktīva un iesaistīja
tās darbā arī tuviniekus, kaimiņus, etnogrāfiskā ansambļa dalībniekus. No
1988.g. Veronika bija LTF Ludzas rajona nodaļas Bozovas grupas vecākā. Šajā
sarežģītajā laikā Veronika vislielāko atbalstu guva no saviem ģimenes locekļiem.
Grupas nozīmīgo veikumu skaitā bija Latvijas Brīvības cīnītāju kapu vietas
(brāļu kapu) atjaunošana Bozovā. Pieminekļa atjaunotāju nodomus “nesaprata”
daudzi iedzīvotāji (pārsvarā iebraucēji). Viņi “draudzīgi” tos sauca par
fašistiem, solīja arī “ceļazīmi” uz Ziemeļiem. Neskatoties uz vairākkārt
notikušo kapu demolēšanu, grupa gādāja, ka kapi vienmēr tika uzturēti kārtībā.
Kopā ar saviem domu biedriem Veronika bija aktīva 1991.g. janvāra barikāžu
atbalstītāja. Bozovas LTF grupa aktīvi piedalījās vēsturiskajā pasākumā
“Baltijas ceļš”, stāvēja uz šosejas pie Rūjienas.
Bozovas etnogrāfiskais ansamblis Veronikas Stafeckas vadībā ir piedalījies
daudzos pagasta, arī Ludzas rajona un visas valsts pasākumos. Visspilgtāk
palikuši atmiņā Dziesmu svētki, it īpaši XXII Latviešu dziesmu un deju svētki
1998.g., “Vasaras dziedāšanas svētki – 2001”, “Baltica – 2003”, kur ansambļa
sniegums tika augsti novērtēts.
Dzimtenes
mīlestība, ko Veronika mantoja no saviem vecākiem, ir tikusi saglabāta arī viņas
pašas ģimenē. Kopā ar vīru Jāzepu Stafecku (viņi salaulājās 1953.g. 18.jūlijā)
uzaudzināti 2 bērni – Jānis (1956.g.) un Janīna (1959.g.). Tagad Stafecku pāris
patriotisma jūtas turpina audzināt mazbērnos.
“Dievs, svētī Latviju, dod sadraudzību visiem Latvijā dzīvojošiem ļaudīm!”
vēlas Veronika Stafecka.
V.Stafeckas mājas adrese: Malnavas pag., c.Bozova, Vilgi, LV – 5749, Ludzas raj.
Attēli:
1. Veronika un Jāzeps Stafecki ar mazdēliņu Ludvigu zelta kāzu jubilejā Kārsavas
baznīcā (2003.g.).
2. Veronika kopā ar meitu Janīnu un mazbērniem: gatavošanās Tautas tērpu skatei
pirms XXIII Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem.
3. V.Stafecka ar valsts prezidenti Vairu Vīķi – Freibergu Malnavā (2001.g.).
2003.g. oktobris
Valsts Malnavas lauksaimniecības tehnikums
Sagatavoja Artūrs Golubevs (1.autotransporta koledžas grupa)
Konsultēja M.Orupe – vēstures muzeja vadītāja
LIIS izstrādne