OLGA SPŪLE

Ilggadēja izglītības un kultūras darbiniece,
novadpētniece, apbalvota ar Triju Zvaigžņu
ordeņa Goda zīmi

Dzimusi 1921.gada 9.janvārī Preiļu pagasta “Mazajos Gavaros”. Tēvs Jāzeps Gavars (1888. 2. feb. – 1962. 12. apr.), māte Helēna Gavare ( dzimusi Bojāre, 1896. 6. feb. - 1990. 28. dec). Ģimenē 3 bērni: meita Olga, dēli Jāzeps un Jānis.
1928.g. vecāki pārceļas uz dzīvi Ilūkstes apriņķa Lašu pagasta “Kalnišķos”, lai iepirktu mājas. Diemžēl tas neizdodas un vecāki paliek kā rentnieki - pusgraudnieki. Kaut arī nebija savas zemes, vecāki ik darbu veica apzinīgi, centās ieviest visu jauno gan graudkopībā, gan lopkopībā. Zemi izmantoja racionāli – lai iegūtu divas ražas, agri pavasarī iesēja vīķauzas lopbarībai vai agros kartupeļus tirgum, pēc tam sēja rudzus. Kopā ar auzām sēja lopbarības pupas, raža bija tāda, ka kulšanas laikā pie kuļmašīnas stāvēja visi slavenie saimnieki un vēroja izkūlumu. Audzēja zirgus armijas vajadzībām, par tiem labi maksāja. Ienākumi tiek krāti zemes iepirkšanai. Tomēr arī šim mērķim 1940.gads neļauj piepildīties. Karš paņēma brāli Jāzepu – viņš tika iesaukts leģionā 1943.gada 16.jūlijā, mājās nepārnāca, un atdusas vieta nav zināma.

Olga Spūle par sevi:
1936.gadā beidzu Lašu sešu klašu skolu. 1935.gadā, kad Lašu pagastā gaidīja Valsts Prezidentu Kārli Ulmani, skolotāja E. Baltmane izvēlējās mani, lai sveiktu prezidentu ar šādiem vārdiem: “Tālu mēs no Rīgas, tālu mēs no centra, tomēr latviskā garā augam, mīlu pret Latviju jūtam. Lūdzam pieņemt šos vienkāršos ziedus un mūsu pateicību par Jūsu grūto darbu mūsu dzimtenes Latvijas labā!” (K. Ulmanis neieradās, ziedi un vārdi tika veltīti zemkopības ministram Bērziņam.)
1939.gadā man, 370. Lašu mazpulka dalībniecei, bija uzticēts iebērt zemes saujas lielajā urnā mazpulku 10 gadu jubilejas svētkos Rīgā. Man patika veidot aprakstus un piedalīties konkursos. Par savu svētku norises aprakstu Ilūkstes novada mazpulku dalībnieku sacensībās saņēmu balvu. 1938.g. par aprakstu “Pagasta labākā saimniecība” saņēmu kā pbalvojumu 15 latus. 1938.g. pie Sasaļu ezera notika mazpulku sacensības slaukšanā un ēdiena gatavošanā un abās saņēmu pirmo vietu. Par aktīvu darbu mazpulkos man tika piešķirts velosipēds.

No 1944. – 1975.gadam strādāju par skolotāju Eglaines pamatskolā. 1952.gadā beidzu Madonas vidusskolas pedagoģisko klasi kā eksterne. Pirmajās četrās klasēs mācīju visus priekšmetus, pārējās klasēs – rokdarbus (aušanu, adīšanu, ēdiena gatavošanu). Ar skolēniem rīkoju ekskursijas – apciemojām Latvijas skaistākās vietas, vēstures pieminekļus – Brāļu kapus un Brīvības pieminekli. Skolā vadīju dramatisko un deju kolektīvu, bet vietējā klubā – tematiskos vakarus, atrakcijas.
Man ļoti patīk dziedāt un Dziesmu svētkos piedalos no 1936. gada līdz šodienai. Teātris ir manas paaudzes lielā aizraušanās. Eglaines dramatiskajā kolektīvā esmu spēlējusi lomas R. Blaumaņa, M. Birzes, G. Lorkas lugās.

Aizejot pensijā 1979.gadā, turpināju strādāt kultūras darbā – strādāju gan kā padomju saimniecības “Eglaine” kluba vadītāja, gan mākslinieciskā vadītāja. Vēl jau brīvi neskanēja Līgo dziesmas, kad Lašu pilskalnā rīkoju Līgo dienu, veidojot svētku scenāriju: Jānis iededz ugunskuru, Jāņa tēvs un māte atbrauc pie līgotājiem ar alu, pīrāgiem.

Katru pasākumu klubā centos veidot saskaņā ar novada vēsturi, tā apzinājām daudzas kultūrvēsturiskas vietas un cilvēkus. Gatavojoties Dzejas dienām, sakopām Raiņa “Mēness meitiņas” Idas Apsānes kapa vietu. Izveidojās tradīcija, ka jaunieši te ik gadu sapulcējās ar svecīšu liesmiņām un lasīja Raiņa dzejoļus. Pamazām tika sakopta vēsturiskā Lašu pastorāta apkārtne, un 1989.gada 17.jūnijā pulcinājām gan Daugavpils rajona novadniekus, gan kultūras darbiniekus un zinātniekus, lai Gotharda Frīdriha Stendera 275.dzimšanas dienā Eglainē atklātu piemiņas akmeni un muzeju ar piemiņas ekspozīciju. Šiem svētkiem gatavojās gan Eglaines, gan Šederes pagastu ļaudis – piedalījās apkārtnes sakopšanas talkās, bet svētku dienā viesus cienāja maizes cepējas un vīri ar alu.

Liktenim labpatikās, ka Minsterē pēc gada par šo pasākumu uzzināja Elise Stendere, kuras dzimtas saites ir gan Subatē, gan Aknīstē. Stenderes kundze nu jau kā desmito gadu vasarās brauc uz Latviju, viņa arī palīdzēja sarūpēt līdzekļus Eglaines vēsturisko kapu vārtiem. 1985.g. 27. aprīlī pie Lašu mācītājmuižas tika iestādīts piemiņas koks (kastanis) Vecajam Stenderam. 1996.gadā Lašu draudze atzīmēja evanģēliski luteriskās draudzes un baznīcas pastāvēšanas četrsimtgadi, kas ar pagasta kultūras darbinieku līdzdalību izvērtās par nozīmīgiem kultūras svētkiem.

80.gadu beigās izveidots arī novadpētniecības muzejs, kurā izvietoti priekšmeti un apraksti par Eglaines ļaužu dzīvi. Izveidots stends par ievērojamākajiem šeit dzimušajiem ļaudīm – sengrieķu literatūras profesoru doktoru Pēteri Ķikauku, lietuviešu tēlnieku profesoru Robertu Antini, mākslinieku Romu Viesuli (Veselovski) medicīnas profesoru Dominiku Kalveli, diviem Lāčplēša ordeņa kavalieriem – Jāni Zvaigzni un Teodoru Genšens - Apsi, docentu, ekonomikas zinātņu doktoru Jāni Zeļonku.

Tomēr visskaistākais mirklis Atmodas gados – Latvijas karoga uzvilkšana virs kluba ēkas. Karogu dāvināja Otīlija Daudzvārde ar savu ģimeni. Kad tika nodibināts Latvijas Kultūras Fonds, Eglainē nodibinājās LKF kopa (1988.g.), un cilvēki ar lielu interesi iesaistījās tās pasākumos (tautas tradīciju saglabāšanā, seno amatu (mūrnieku, kalēju, namdaru, pinēju, maizes cepēju, rokdarbnieču) atdzīvināšanā, novadnieku piemiņas saglabāšanā, pašu iekārtotā G.Stendera muzeja pilnveidošanā). Pēc LKF kopas iniciatīvas 1992. g. 14. jūnijā pie Eglaines stacijas atklājām akmens plāksni ar uzrakstu : “ Mūžīga piemiņa novada ļaudīm, kuriem moku ceļš uz Sibīriju sākās Eglaines stacijā 1941. un 1949. gadā.”

Kopš sācis darboties vietējais tirgus, tiek rīkoti tautas tradīciju pasākumi: Annas diena, Miķeļdiena, Mārtiņdiena u.c. Pasākumos piedalās folkloras ansambļi no Ilūkstes, Dēmenes, Vaboles u.c. vietām. Tiek celts godā darba tikums, rīkotas dažādas izstādes. Notiek savstarpēja apdāvināšanās. Pavasarī – dažādas sēklas, rudenī – augļi, saknes.

Atbilstoši tautas tradīcijai tiek rīkotas vakarēšanas: pelēkā stunda lauku sētā, gavēnis, maizes svētki. Nereti tajos pulcējamies kādā no ciema ļaužu mājām. 2001.g. 25.augustā vakarēšana “Viss iet un aiziet tālumā” notika Eglaines stacijā.
1988.-1990.gadā žurnālā “Lauku Dzīve” tika publicēti mani apraksti par lauku sētām “Cielavas”, “Zemoļi”, “Sūnākļi”, “Priednieki”, “Sviļi”, par kuriem saņēmu pirmo godalgu. Tagad gatavoju aprakstu par piemiņas kokiem, kas kopš 30.gadu vidus stādīti Eglaines un Šederes pagastos dažādu vēsturisku notikumu atzīmēšanai.

Joprojām līdzdarbojos kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Aužu grīdsegas un savās mājās rīkoju rokdarbu izstādes, rādu eksponātus un apmeklētājiem stāstu vēsturiskos notikumus no novada dzīves.

Par darbu esmu saņēmusi atzinības rakstu no LPSR Zinību biedrības, 1989.gadā man piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums.
1997.gada 22.janvārī par nopelniem Latvijas labā – novadpētniecībā un sabiedriskā darbībā – esmu apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi.

Man ir bērni – meita Silvija un dēls Andris – un mazbērni Krišs, Elīna, Rūdolfs un Helēna. Dzīvesbiedrs Staņislavs Spūlis strādāja skolā un bija ļoti prasmīgs kokapstrādes meistars.
Brālis Jānis visu mūžu strādāja Neretā par šoferi. Tagad dzīvo savā paša celtajā mājā. Bija katoļu baznīcas celšanas iniciators Neretā, piedalījās tās uzcelšanā.

Esmu dzīvojusi un strādājusi novadā, kur līdzās pastāv katoļu un luterāņu baznīcas, kur starp latviešiem dzīvo lietuvieši un vēl citu tautību cilvēki.
Esmu gandarīta, ka kopējiem spēkiem esam veidojuši sava novada kultūrvidi un senču mantojumu nododam jaunajām paaudzēm.

ATTĒLI:
1. XXII Vispārējo Dziesmu svētku gājienā Rīgā 1998.g.
2. Olga ar brāļiem un vecākiem (Lašu pag. “Cielavās”, 30.gadi)
3. Lašu pamatskola
4. Tikšanās ar zinātniekiem Tāli Milleru un Jāni Stradiņu (pirmais un otrais no kreisās) Aknīstē, Sēļu 1.kongresā 1999.gadā.
5. Savās mājās, aužot pie stellēm.
6. Mūža astotajā desmitgadē kopā ar bērniem un mazbērniem.
Pirmajā rindā: mazmeita Helēna - skolniece, Olga Spūle, Andris Stavro -žurnālists; otrajā rindā: mazdēls Rūdolfs - skolnieks, mazmeita Elīna - studente, Ilze Treija - klavierspēles pedagoģe, Saiva Spūle - tūrisma speciāliste, dēls Andris Spūlis - uzņēmējs, meita Silvija - galerijas vadītāja, mazdēls Krišs - students.
7. 90.gadu sākumā

2002.gada maijā