ALBERTS SPOĢIS
Latviešu dzejnieks, publicists un
redaktors,
filozofs, prozaiķis, literatūrkritiķis, pedagogs,
mākslas zinātnieks un aktīvs sabiedriskais darbinieks Vācijā,
apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1998)
A. Spoģis dzimis 1924.gada 9.oktobrī Daugavpils apriņķa
Vārkavas pagasta Bratišku sādžā lauksaimnieka un pagasta krājbankas darbinieka
ģimenē starp trīs māsām. Beidzis Vārkavas sešgadīgo pamatskolu. Savu uzvārdu
mantojis no dzimtās puses vietvārda – Spoģiem.
Albertam nav pagājušas garām ganu gaitas un visi citi lauku darbi. Jau
pamatskolas laikā viņš aktīvi darbojās 976. Avotiņa mazpulkā, dziedāja korī,
spēlēja teātri un mēģināja uz savu roku dzejošanu. Jau no skolas sola viņš bija
neparasts jauneklis, pulcējās ar citiem apkārtnes jauniešiem literārās
nodarbībās, pat vācu okupācijas laikā bija izveidojis literāro draugu biedrību,
vācu kultūras departaments pat oficiāli atļāva tai darboties. A. Spoģis bija
izveidojis savu bibliotēku un deva draugiem grāmatas lasīšanai.
Pēc Vārkavas pamatskolas beigšanas A. Spoģis gribēja tālāk mācīties Daugavpils
ģimnāzijā, bet šis viņa sapnis nepiepildījās, jo pēc tēva represēšanas ‘baigajā
gadā” viņš kļuva par vienīgo vīrieti ģimenē. Vācu okupācijas laikā viņš strādāja
savā lauku saimniecībā kopā ar māti un audzināja māsas. Bija grāmatvedis vietējā
krājaizdevumu sabiedrībā, arī Valsts statistikas pārvaldes brīvprātīgais
līdzstrādnieks Vārkavas pagastā un avīzes „Daugavas vēstnesis” lauku
korespondents.
1943.gada 31.martā, tikko pilngadību sasniedzis A. Spoģis tika iesaukts uz
pārbaudi latviešu leģionā, bet, kā saimniecībā neaizvietojams, atkal atbrīvots
uz nenoteiktu laiku. Taču 25. novembrī viņu iesauca leģionā un Ziemassvētkos
aizsūtīja uz austrumu fronti 15. divīzijas 33. pulkā. Atkāpšanās cīņās 1944.gada
14.jūnijā Albertu pie Zilupes smagi ievainoja. Viņš zaudēja labās rokas delnu.
Augustā viņu aizveda uz Vāciju veseļoties, bet no turienes atkal uz Dāniju –
Skelskeru – latviešu leģiona veselības vienību. Pēc kapitulācijas dāņi latviešus
kā karagūstekņus izdeva angļiem. Viņi tika nosūtīti uz Zedelgēmas gūstekņu
nometni Beļģijā, kur nācās strādāt ogļu raktuvēs.
Gūsta laiku A. Spoģis izmantoja intensīvi – mācījās gūstekņu nometnes Tautas
augstskolā, apgūstot vācu, angļu un latīņu valodu, kā arī vācu literatūru un
dzejas teoriju pie profesora Dr. Z. Vitena. 1946.gada 15.martā gūstekņus
pārvietoja uz Vāciju, nometinot Orbekas nometnē pie Osnabrikas, bet A. Spoģis ar
dažiem citiem bijušajiem karavīriem pārcēlās uz Melles latviešu nometni, kur
darbojās Melles latviešu ģimnāzija. Ar to aizsākās A. Spoģa ceļš uz sistemātisku
izglītību, kas bija viņa dzīve sapnis.
Kad latvieši sāka izceļot, tika likvidētas skolas un A. Spoģis pārcēlās uz
Oldenburgu, kur vēl darbojās ģimnāzija un arodskola. 1949.gadā viņš beidza
Rūdolfa Blaumaņa latviešu ģimnāziju Oldenburgā. Tur viņš darbojās arī skautu
organizācijā kā rovers un mazskautu vadītājs.
Pēc ģimnāzijas beigšanas Alberts devās uz Baltijas universitāti Pinebergā. Tur
viņš mācījās divus semestrus, apmeklējot prof. Dr. Edītes Šturmas latviešu
dialektoloģijas un prof. Dr. Vitena literatūras vēstures teorijas lekcijas. Kad
1949. gada rudenī Baltijas universitāti slēdza, Alberts iestājās Hamburgas
universitātē, vēlāk pārgāja uz Bonnas universitāti un ieguva Madrides
universitātes stipendiju. Studijas beidza Minsteres universitātē. Tur Alberts
tika specializējies vairākās nozarēs – filozofija, vācu literatūra,
žurnālistika, vēsture un katoļu teoloģija. Šīs zināšanas viņam noderēja kā
pedagogam, publicistam un literātam.
Ar 1957.gada 1.aprīlī no Augustdorfas uz Minsteri tika pārcelta vienīgā pilna
kursa Latviešu ģimnāzija brīvajā pasaulē. Tur A. Spoģis sāka strādāt un darbā
aizritēja gandrīz 40 gadi. Viņš mācīja (dažādos laika posmos) vēsturi,
filozofiju, sabiedriskās zinības un katoļu ticības mācību... 70.gados viņam bija
jāpārņem gan skolas darbvedība, gan stipendiju fonda, vēlāk arī skolas internāta
saimniecības daļas vadība. Šajā laikā pasniedzamo stundu skaits tika samazināts.
Taču arī pēc aiziešanas pensijā kā goda amata pedagogs līdz pat 1996. gada
jūlijam A. Spoģis turpināja pasniegt ticības mācību. Līdzās tiešajam pedagogu
darbam, viņš vadīja jaunatnes politiskos seminārus internacionālā katoļu
jaunatnes biroja uzdevumā un veica citus sabiedriskos rakstura darbus.
Alberts Spoģis īsāku vai garāku laika posmu bija žurnāla „Akadēmiskā Dzīve,
Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības (ELJA) informatīvā biļetena, žurnālu
„Gaisma” un „Dzeive”, zinātnisko rakstu krājumu „Acta Latgalica” redaktors,
žurnāla „Kara Invalīds” galvenais redaktors un veidoja preses biedrības izdevumu
„Brīvais vārds”. Bija Latviešu tautas kopībā Vācijā pirmais LCK
ģenerālsekretārs, LAK CE prezidija loceklis, PBLA LAK EC pedagoģiskās nozares
referents. Darbojās Daugavas Vanagu organizācijā un kara invalīdu apvienībā, ir
Latviešu preses biedrības (LPB), Latviešu rakstnieku apvienības (LARA), Latviešu
centra Minsterē (LCM) un Latvija Rakstnieku (LRS) biedrs, LCM muzeja pārzinis
Minsterē.
Kopš 1985.gada kārtoja Andriva Jurdža fonda un Latgaļu izdevniecības lietas,
izveidoja latgaļu literatūras, kultūras materiālu krātuvi „Latgaļu sāta”
Minsterē. Ar trimdas latgaļu izdevumiem apgādāja bibliotēkas, daudzas skolas un
augstskolas Latgalē. A. Spoģis gādāja par Dr. Aloizija Broka tulkotās Jaunās
Derības svēto Rakstu un latgalisko lūgšanas grāmatu pavairošanu tieši Latvijas
katoļu vajadzībām. Paralēli darbam skolā A. Spoģis samērā daudz un regulāri
rakstīja dzeju, publicistiskas un literatūrkritikas apceres un recenzijas.
A. Spoģis ir autors četrām dzejas grāmatām – „Zylūs azaru šolkas” (Zilo ezeru
šalkas – 1959), „Pirmās vijolītes” (1960), „Dzagyuzes lineni” (Dzeguzes liniņi),
„Pecunia” (1972). Kritika atzīst, ka kā pedagogam viņam dzejā dažreiz iezogas pa
didaktiskai un racionālistiskai toņkārtai. Taču tās lielākā daļa veidota ar labu
gaumes izjūtu, reflektējot par filozofiskiem cilvēka pilnības, dzimtenes alku un
mīlestības jautājumiem.
Kā liecina paša A. Spoģa sastādītais publicēto darbu bibliogrāfiskais rādītājs,
no 1948. līdz 1998. gadam dažādos izdevumos publicēts ap 700 rakstu. Pirmie
raksti – skolēnu un jaunatnes žurnālos (1948 - 1950), bet, sākot ar 1951. gadu,
A. Spoģa apceres, apskati, recenzijas, dzejoļi, referātu izklāsti parādās
vairākos trimdas izdevumos: „Dzeive”, „Dzimtenes Balss”, „Latvija”, „Latvija
Amerikā”, „Laiks”, „Tilts”, „Akadēmiskā Dzīve”, „Amerikas Vēstnesis”, „Tāvu
zemes kalendārs”, „Acta Latgalica”, „Gaisma” u. c. Uzrakstīti vairāki
priekšvārdi latviešu rakstnieku grāmatām. Vairāki desmiti rakstu veltīti
Minsteres ģimnāzijas darbam. Pāri par simts recenziju par rakstnieku,
mākslinieku, filozofu un pedagogu grāmatām. Viņš rakstīja iejūtīgas un
analītiskas recenzijas par daudzu pazīstamu vārdu meistaru darbiem. Izdeva
monogrāfiju par mākslinieku Juri Soikanu un latviešu katoļu studentu apvienības
„Dzintars” (kurā arī pats ir iestājies 1949.gadā) vēsturi divos sējumos.
A. Spoģa dzejoļu atlase ievietota J. Kursītes un A. Stafeckas sastādītajā
krājumā „Latgaliešu literatūra” (1995). 2002.gadā LKC izdevniecībā izdots A.
Spoģa dzejoļu izlase „Boltōs Dūmas” (Baltās domas), kurā ietilpst dzejoļi no
krājumiem „Zylūs azaru šolkas” un „Dzagyuzes lineni”. Alberts Spoģis kā
dzejnieks ir lietoji vairākus pseidonīmus ( -ģis, -xy, Orfejs Sienāzis
(visbiežāk), Anatoļs Spūlāns, Madis Dziets).
A. Spoģa sieva Marija ir valsts ierēdne, angļu un vācu valodas skolotāja
privātskolā. Viņi kopā ir izaudzinājuši un izskolojuši sešus dēlus un meitu
(trīs jaunākie beidza LMĢ). Visas viņu atvases ir talantīgas un interesantas
personības.
A. Spoģis joprojām dzīvo Minsterē, bet katru gadu atbrauc uz Latviju, lai
gremdētos atmiņās, satiktu paziņas, izjustu dzimtenes tuvumu. „Dzimtene,
dzimtā puse nemitīgi sauc un aicina, velk pie sevis. Bet svešums mani ir
„piesējis” dažāda veida saitēm, tā, ka pilnīgi tikt vaļā no tā nevaru. Varu
aizbraukt tikai ciemos uz savu Vārkavu, pabūt dzimtajā sētā un parunāties ar
radiem...” – tā Alberts Spoģis rakstīja kādā vēstulē Pēterim Zeilem
(„Zemturs” – 1997.gads 27.jūnijs).
2005.gada aprīlī
Preiļu Valsts ģimnāzija
Projekta vadītāja Natālija Pizele
LIIS izstrādne