VIKTORS SPIRIDOVSKIS
robežsargs, aktīvs pašdarbības
dalībnieks,
ansambļu solists un kordziedātājs,
arī orķestra dalībnieks,
piedalījies Vispārējos Dziesmu svētkos
Šūpulis kārts 1952. gadā Krāslavā, kur Daugava met piecus
lokus un kā melodija aizvijas pa Latvijas pļavām un birztalām.
Dziedāšanas mākslu apguva skolā. Dziedāja Krāslavas 1. vidusskolas jauktajā
korī, vokālajā ansamblī, spēlēja pūtēju orķestrī. Pirmā mūzikas skolotāja bija
Franciska Turlaja. Skolotāja ļoti augstu vērtēja un cienīja jaunos dziedātājus
un muzikantus – liecībā mūzikas ailē vienmēr bija augstākā atzīme, bet tai pašā
laikā skolotāja bija ļoti stingra un prasīga un nepieļāva nekādas nepilnības
radošajā darbā. Dziesmu izpildījums bija nevainojams – par to liecina izcīnītās
augstās vietas republikas skolēnu koru skatēs : 1967.g. – 3. vieta, 1972.g. – 4.
vieta.
Pirmo reizi Dziesmu svētkos piedalījās 1967. gadā. Tie bija skolu jaunatnes 2.
Dziesmu svētki. Sajūta – neaizmirstama, vārdos nepasakāma, saviļņojums, kas
paceļ pāri ikdienai, vienreizējā kopības izjūta.
1971. – 1973. g., dienot armijā Baltkrievijā, dziedāja karavīru estrādes
ansamblī. Šeit aizsākās solista gaitas, kuras turpinājās līdz 90. gadu vidum –
Krāslavas kultūras nama estrādes ansamblis, vokālais ansamblis, restorāna
ansamblis, kāzu muzikants. (Paralēli viņam spēlēja Jānis Greckis.) 1978., 1980.
un 1985.g. Dziesmu svētkos piedalījās pūtēju orķestra sastāvā. Piedalījās arī
pūtēju orķestru salidojumos – 1979. g. Ludzā, 1983. g. Ogrē. Cik gan nav soļots
pa Krāslavas ielām pūtēju orķestra sastāvā, izjūtot piederību šai skaistajai
Latgales pilsētai!
Astoņdesmitie
gadi Latvijā ienāca ar dziesmoto revolūciju. Pēc pašu dziedātāju iniciatīvas
1988. g. Krāslavā nodibinājās Latviešu biedrības jauktais koris, kurā Viktors
sāka dziedāt kopā ar dzīvesbiedri Annu. Kora diriģentes pienākumus uzņēmās
Olga Grecka. Pirmā dziesma kora repertuārā
bija “Dievs, svētī Latviju”. To koris dziedāja arī Tautas frontes Krāslavas
nodaļas dibināšanas konferencē 1989. g. Viktors atceras : “Kultūras nama zāle
bija cilvēku pilna, pārsvarā gados vecāki cilvēki. Ar asarām acīs visi dziedāja
kopā. Šī dziesma mums visiem deva pašapziņu, drosmi, cerību, ticību nākotnei”.
Tolaik visos svarīgākajos pasākumos gan pilsētā, gan pagastos bija klāt koris –
sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana virs aptiekas ēkas Krāslavā, tad Dagdā,
Augstkalnē, Izvaltā; valsts svētku un latviešu tradicionālo svētku svinēšana;
ikgadējie Latgales novada Dziesmu svētki. Tika nodibināti sakari ar Rīgas un
Sanktpēterburgas latviešu biedrību jauktajiem koriem, šajās pilsētās arī kopīgi
tika rīkoti koncerti un notika koru sadziedāšanās. Visos šajos pasākumos Viktors
vienmēr bijis kā viens no galvenajiem organizatoriem. Arī tiešais Viktora darbs
ilgus gadus bija saistīts ar Krāslavas Kultūras namu, kas sekmēja viņa aktīvo
darbošanos mākslinieciskajā pašdarbībā.
1990. g – pirmie Dziesmu svētki neatkarīgajā Latvijā. Saldā vārda “brīvība”
garšu svētkos izjuta visā pilnībā. Svētku izskaņā zuda atšķirība starp
dalībniekiem un skatītājiem, bija tikai dziesma, dziedātāji, tauta ...
1993.
g. svētkos dziedāja pilnā balsī un paceltu galvu. Visus šos gadus krāslaviešus
uz Dziesmu un deju svētkiem ir virzījusi kultūras nodaļas vadītāja
Rita Barča.
Astoņdesmito gadu beigās vokālais ansamblis, kurā dziedāja arī Viktors, kopīgi
ar kultūras nama deju kolektīvu sagatavoja programmu, ar kuru devās
koncertturnejā uz Poliju un Rumāniju. 90. gadu sākumā dažus gadus Viktors
dziedāja arī Krāslavas poļu biedrības jauktajā korī “Strumien”, kuru vadīja
Romualds Raginis, un divas reizes piedalījās pasaules poļu koru festivālos, kuri
notika Polijas pilsētā Košelinā.
Laimīgi ir tie cilvēki, kuru dzīves ceļš ir saistīts ar jaunradi. Radošu ģimeņu
mūsu pilsētā nav īpaši daudz, tomēr Spiridovsku ģimene ir tāda. Vairākus gadus
Viktors ar ģimeni piedalījās Krāslavas rajona dziedošo ģimeņu salidojumā
“Spiets”. Abi bērni – Arvis un Anita mācījās mūzikas skolā, dziedāja korī, meita
no 1. klases dejoja ģimnāzijas deju kolektīvā, dēls spēlēja pūtēju orķestrī,
mūzikas skolas džeza orķestrī, lauku kapelā. Abi piedalījās skolēnu dziesmu un
deju svētkos 1995., 2000.g un “Rīgai – 800”. Arvis tagad studē Rīgas Tehniskajā
universitātē un spēlē SPO.
Par
dziesmu svētkiem Viktors pauž atziņu: “Atskatoties atpakaļ, varu teikt: kaut
arī padomju laikā Dziesmu svētki bija politizēti, tomēr cilvēku apziņā tie
vienmēr bijuši un būs tautas svētki, kuros esam savējo vidū, apzināmies un
apliecinām savu latvietību, izdziedam savu mīlestību pret zemi, valodu, tautu.
Dziesma ir tautas kultūras pamats.”
Pašreiz Viktora darbs ir saistīts ar valsts robežu, viņš ir muitas maiņas
priekšnieks Patarnieku kontrolpunktā. Darbs ir atbildīgs, saspringts, prasa
spēju strādāt ar cilvēkiem, izanalizēt un novērtēt situāciju. Pēc trauksmainās
darba dienas Viktors atmiņās kavējas pie mūzikas, pie Dziesmu svētkiem, kuru
dalībnieks ir bijis vairākkārt. “Grūti atstāstīt vārdos Dziesmu svētkus Rīgā.
Mani sapratīs tikai tas, kurš daudzu tūkstošu dziedātāju pulkā saviļņoti
dziedāja “Pūt, vējiņi!” Tādēļ vien ir vērts dzīvot un ar nepacietību gaidīt
nākamos svētkus”, - tā pauž Viktors.
ATTĒLI:
1. Krāslavas pūtēju orķestris 1984.gadā
2. Krāslavas latviešu biedrības koris 1990. gadā
3. Kopā ar sievu Annu, dēlu Arvi un meitu Anitu
2004.g. februāris
Krāslavas ģimnāzija
Sagatavoja Iveta Bogdanoviča, 12. klase
Konsultants: Janīna Gekiša
LIIS izstrādne