INTARS SONDARS

sabiedriski un politiski aktīvs cilvēks,
sastāv korporācijā „Talavija”;
Atmodas laikā LNNK Balvu Jaunatnes nodaļas biedrs

Intars Sondars dzimis 1974. gada 30. novembrī Rīgā, bet bērnību un skolas gadus aizvadīja Balvos. Pēc tam, kad abi viņa vecāki bija nodibinājuši jaunas ģimenes, Intars, nevēloties pamest sev tik mīļo pilsētu un vecvecākus, nolēma palikt dzīvot Balvos pie sava vectēva Viļa Kamendera un mātes brāļa, Intara krusttēva. Sekmīgi pabeidza Balvu pamatskolu un Balvu 1. vidusskolu (tagadējo Balvu Valsts ģimnāziju). 1993. gadā pēc vidusskolas absolvēšanas iestājās Latvijas Universitātē, sākotnēji Vēstures un Filozofijas fakultātē, tad Juridiskajā fakultātē un visbeidzot - Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, ko absolvēja 2006. gadā, iegūstot dabas zinātņu bakalaura grādu ģeogrāfijā.
Daudz laika Intars pavadīja ar draugiem, apspriežot tobrīd aktuālos notikumus sabiedrībā un politikā, dalījās spriedumos, strīdējās, meklēja dzīves jēgu filozofijā un dažādās reliģiskās sistēmās. Intars bija arī pievērsies sportam - nodarbojās ar kultūrismu un kopā ar citiem skolas biedriem apguva cīņas mākslas. Visnopietnākā aizraušanās skolas laikā, un arī tagad, ir grāmatu lasīšana; tiek lasīti gan vēsturiskie un piedzīvojumu romāni un zinātniskā fantastika, gan arī nopietnāka lasāmviela, piemēram, vēstures, astronomijas un ģeogrāfijas pētījumi, kā arī grāmatas par militāro vēsturi.

Par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu katrs cīnījās ar sev pieejamiem līdzekļiem, un Intara līdzdalība Latvijas valsts neatkarības atgūšanas procesos sākās jau tad, kad viņš vēl mācījās skolā. Pašas pirmās atmiņas Intaram ir saistītas ar pionieru laiku un atteikšanos no sarkano kaklautu nēsāšanas, ko visa klase izdarīja tolaik obligātās politinformācijas laikā. Ierasties bez šī kaklauta - šķietams sīkums, bet arī tam bija vajadzīga drosme. Tolaik viņš bija klases politinformators un tātad atbildīgs par „pareizu”, padomisku politisko audzināšanu.
Kad Intaru uzaicināja uzstāties skolas radiofonā Intars sācis runāt par nepieciešamību atgūt Latvijas neatkarību. (Viņš pats uzskata, ka skolas vadība viņu uzaicināja tāpēc, ka labi zināja par viņa ģimenes „sarkanumu”- vectēvs kādreiz bijis LPSR Augstākās Padomes deputāts, bet krusttēvs – Valsts Drošības komitejas (VDK) darbinieks). Tas bija drosmīgi, jo tolaik pašā Atmodas sākumā neviens vēl neatļāvās tik skaļi paust savas domas pret pastāvošo kārtību, taču represiju laiks jau bija garām, skolas vadība un citi klausītāji reaģēja dažādi, tomēr galvenokārt tas viņos izraisīja apmulsumu.
Šis laiks Intaram saistās ar „patiesības atklāsmi”, jo pakāpeniski viņam bija kļuvis skaidrs, „kas ir kas” Padomju Savienībā un Padomju Latvijā. Viņam bija radusies sajūta, ka viņš ir vajadzīgs Latvijas valstij, kura atkal ir jāceļ. Par to, kas toreiz ar viņu notika un kā viņš izvēlējās savu ceļu, kas atšķīrās no vairākuma izvēles, Intars stāsta: „Uzskatīju un joprojām uzskatu, ka Trešās Atmodas laikā iezīmējās divi neatkarības atgūšanas scenāriji: 1) skaidrais, tīrais, radikālais, bezkompromisu ceļš, noliedzot padomju un kompartijas cilvēku iesaistīšanos šajos procesos, ar mērķi atjaunot LR uz tās bijušo pilsoņu un to pēcteču bāzes, to virzīja Helsinki - 86, LNNK un Pilsoņu kongress; 2) kompromisu ceļš - ar visas tautas, arī padomju iebraucēju, piedalīšanos, pieļaujot padomju sistēmas cilvēku piedalīšanos un pat to izvirzīšanos šīs kustības priekšgalā, ar mērķi izveidot jaunu Latvijas Republiku, kas tikai formāli būtu iepriekšējās brīvvalsts mantiniece, - šo virzienu atbalstīja LTF un liela daļa kompartijas biedru (nacionālkomunisti). No paša sākuma es izvēlējos maksimālisma ceļu, kā jau tas bieži jaunībā gadās. Iesaistījos jauniešu grupā, kuras līderis sākotnēji bija Elvijs Mačs, vēlāk tās darbību vadījām koleģiāli. Bieži satikāmies, pārrunājām notiekošos politiskos procesus, eksistenciālus un filozofiskus dzīves jēgas meklēšanas jautājumus. Tāpat liela daļa no mums sanāca kopā arī tuvcīņas treniņos, ko vadīja dažus gadus vecākais Sandris Čubars, kur turpinājās viedokļu apmaiņa un sarunas līdz vēlai naktij.
Tā kā nepiekritu LTF izvēlētajam ceļam, 1989. gadā kļuvu par LNNK Balvu Jaunatnes nodaļas biedru, bet gadu vēlāk iestājos arī Latvijas Aizsargu organizācijas rindās. Izveidojām Pilsoņu Kongresa Balvu nodaļu. Dalījām „pagrīdes” avīzes, skrejlapas, aicinājām atteikties no PSRS pilsonības, piedāvājām LR pilsoņa apliecības – pases. Ģimenes locekļi tolaik izturējās nogaidoši - nebija ne klaji noraidoši, bet arī ne pretimnākoši. Krusttēvs tobrīd vēl bija Valsts Drošības komitejas virsnieks, tādēļ ģimenei par manām gaitām jau agri bija dziļāka nojausma un sapratne, ka procesi, kuros es piedalos, ir nenovēršami, un tādēļ varbūt arī iesaistīšanās ir pieļaujama.”
Saistībā ar darbošanos aizsargos Intars atceras, ka Atmodas laikā piedalījās robežas bloķēšanā uz kāda meža ceļa, kad vienīgais ierocis bija turpat ceļmalā nolauztas milnas. Vēl aizvien atminas savu atklāsmi par to, ka pat Atmodas un tautas vienotības gados nodevība bija turpat blakus. Ar to Intars saskārās, kad krusttēvs izstāstīja par to, ka VDK zina, kas, kur un kad satiekas un par ko runā aizsargu sapulcēs.

1993. gadā, beidzot skolu, Intars pats PSRS pasi ieguva tikai apstākļu spiests – oficiālas Latvijas pases tolaik vēl netika izsniegtas, bet bez pases viņš nevarētu iestāties augstskolā. No aktīvās darbības politikā viņš aizgāja 1993.-1994. gadā, kad pārcēlās uz Rīgu, uzsākot studijas Latvijas Universitātē. Intars Sondars jau kopš studiju uzsākšanas 1993.gadā ir korporācijas „Talavija biedrs, 2006.gadā kļuva par tās filistru un pārstāvi Latvijas Filistru biedrību savienībā. „Talavija” (dib. 1900 gadā) - viena no vecākajām latviešu studentu korporācijām. Talavieši bija plaši pārstāvēti Latvijas partijās, sabiedriskās organizācijās, valsts pārvaldē. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā korporāciju aizliedza, 77 tās locekļi kopā ar ģimenēm nonāca izsūtījumā, atgriezās daži. Talavijas darbība tika atjaunota 1989.g. maijā.
Intars līdzdarbojas arī Latvijas studentu korporāciju Prezidiju konventā (iesaistās dažādos projektos, kas saistīti ar tradīcijām, korporāciju vēsturi un Baltijas tradīciju korporācijām ārzemēs). Kopā ar korporācijas biedriem piedalās patriotiskajos pasākumos – katru gadu Lāčplēša dienā piemin brīvības cīnītājus, kā arī kopā ar visu studentu korporāciju pārstāvjiem 18. novembra agrā rītā modina Rīgu, lai pēc tam no Latvijas Universitātes galvenās ēkas dotos korporāciju tradicionālajā gājienā uz Brāļu kapiem, tāpat piedalās arī pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas pasākumos.
Daloties pārdomās par to, kā ir tagad, kad valsts neatkarība ir atjaunota, Intars stāsta: „Darīju to, kas, manuprāt, bija jādara katram latvietim savas dzimtenes labā! Savos uzskatos varbūt esmu kļuvis nedaudz mērenāks, taču tas neietekmē manu balsi Saeimas vēlēšanās. Vienmēr esmu balsojis par nacionālpatriotiskiem spēkiem, neskatoties uz to, vai tiem ir kādas izredzes iekļūt parlamentā. Neminēšu vārdus, taču pārsteidz dažu cilvēku „hameleonisms” - spēja ātri noorientēties un mainīt savus it kā stingros „padomiskos” uzskatus uz pilnīgi pretējiem. Tomēr redzot, ka mūsdienās daudzi no viņiem ir komfortabli iekārtojuši savas dzīves, un praktiski neviens neatceras pagātni, un, ja atceras, tad apgalvo, ka sirdī jau esot bijuši Latvijas patrioti un klusībā „nevardarbīgi pretojušies”, - dažkārt iezogas šaubas par to, vai esam atjaunojuši īsto Latvijas Republiku un kam par labu. Vēl joprojām domāju, kā būtu, ja būtu uzvarējis Pilsoņu Kongresa un radikālo kustību paustais viedoklis un virziens, vai tagad situācija nebūtu citāda? Varbūt dažas pašlaik slēptās problēmas, piemēram, divkopienu valsts ar Krievijas „piekto kolonnu” būtu krietni asākas, bet tad vismaz politkorektuma vārdā nebūtu jāziedo latviskas Latvijas ideja. Vai Latvija būtu Eiropas Savienības sastāvā un ar kādiem nosacījumiem? Varbūt Latvijas intereses tiktu aizstāvētas, nevis ziedotas „mīļā miera” labad, jo tā pieprasa Brisele.”
Tā kā daļa Intara domubiedru ir bijušie skolas biedri, tad, kontaktus ar viņiem uztur telefoniski. Satikties izdodas retāk, tikšanās notiek skolas sarīkojumu un ikgadējās klasesbiedru satikšanās laikā. I.Sondars piedalījās Pilsoniskās Savienības tapšanā, lai gan nepiedalījās dibināšanas kongresā.

ATTĒLĀ:
Intars Sondors (3.rindā pirmais no labās) Balvu 1.vidusskolā ar savu 10. b klasi 1990.gada septembrī

2009.gada novembrī

Balvu Valsts ģimnāzija
Sagatavoja Katrīna Sprudzāne, 12.klases skolniece
Konsultante projekta vadītāja Lūcija Jermacāne

Ievietots ar PBLA atbalstu