JĀNIS SMEILIS

lauksaimniecības mehanizators,
piedalījies Barikāžu notikumos

Dzimis 1959.gada 9.jūnijā Andrupenes pagasta “Staļeidzānu” mājās. Pirmā skola bija Kaibalas pamatskola. Lai turpinātu mācības Jānis iestājās Skrīveru Andreja Upīša vidusskolā, pēc tam mācījās Rēzeknes internātskolā, apguva profesiju lauksaimniecības mehanizators.
1980. gadā tika iesaukts obligātajā karadienestā PSRS armijā. Atgriezies Latvijā, 1982.g. atbrauca uz Gulbenes rajonu, kur strādāja padomju saimniecībā “Stari”, pēc tam kolhozā “Stari,”, vēlāk paju sabiedrībā “Stari´.
Rīgā barikāžu laikā bija divas reizes – pirmoreiz pavadījis divas dienas, otrreiz trīs dienas. Brauca kolhoza “Stari”cilvēki, kas atsaucās LTF aicinājumam aizstāvēt svarīgākos objektus pret iespējamiem armijas un tanku uzbrukumiem (baidījās no Viļņā notikušās traģēdijas atkārtošanās Rīgā). Jānis Smeilis atceras, ka pirmoreiz uz Rīgu braucis ar kolhoza “Stari” autobusu, autobusā skanējis radio, to visi uzmanīgi klausījušies, cilvēkos bijis sasprindzinājums - baidījušies no iespējamajiem tankiem, tomēr tie neparādījās.
Jānis Smeilis stāsta: “Kamēr netikām Vecrīgas tuvumā, pilsētas ielās valdīja klusums. Ielās barikādes veidoja galvenokārt automašīnas. Barikādes tika izveidotas arī no baļķu vedamajām mašīnām, traktoriem, tās vēl aizbarikādēja ar celtniecības blokiem un nostiprināja ar dzeloņstieplēm.
No autobusa mūs izlaida krastmalā, no līdzbraucējiem es atceros Valdi Klikuci, Aivaru Apariņu, Aivaru Kokareviču, Stanislavu Tarasu. Pirmajā dienā darbojos pie Zviedru vārtiem, pēc tam satiku savu Rīgas paziņu, kas strādāja televīzijā, mēs kopā ar līdz paņemtām kamerām sākām staigāt pa Rīgu. Bija radusies sajūta, ka kaut kas būtisks izšķiras, likās, ka vajag visur būt un visu nofilmēt. Mums galvenais bija tas, ka varēja iet un runāties, ar ko gribi, jo jebkurš tevi uzklausīja, varēja brīvi filmēt apkārt notiekošo.
Es sajutu, ka cilvēki ir saspringti, mūs vadīja kopības sajūta, likās, ka neviens neguļ, visi kinoteātri bija atvērti, ja kāds gribēja, pat bez maksas varēja iet un skatīties kino, kinoteātri bija pārpildīti. Vēsturnieki stāstīja par Latvijas vēsturi pirms varmācīgās iekļaušanas PSRS. Tika organizēti koncerti. Rīdzinieki piegādāja pārtiku, kuru mēs nespējām apēst, jo tās bija ļoti daudz un daudzi apvainojās par to, ka mēs neņemam ēdamo.
Visi apkārtējie cilvēki bijuši ārkārtīgi atsaucīgi, izpalīdzīgi un draudzīgi.”

Jānis Smeilis atceras emocijas, kas pārņēma, kad pie Augstākās padomes parādījās helihopters, no kura tika mestas papīra lapiņas ar aicinājumiem izklīst, tai pat laikā dziedājis vīriešu ansamblis. Uz barikādēm omonieši, kā atceras Jānis Smeilis, netika redzēti, toties pie viesnīcas “Latvija” viņš ar biedriem redzēja sašautu autobusu.
Tiem, kuri piedalījās barikāžu laikā, vienmēr atmiņā paliks cilvēku vienotība un ticība. “Es domāju - cilvēkus vienoja ticība tam, ka viņi kaut ko var mainīt, ka tomēr būs iespējams atjaunot valsts neatkarību un pašnoteikšanos.”

2003.gada novembris

Gulbenes vidusskola
Sagatavoja 12.b klases skolnieki Arvis Jauniņš, Edgars Kokarevičs
Projekta vadītājs Aivars Mednis

LIIS izstrādne