JĀNIS SLOĢIS
policijas darbinieks,
piedalījies barikāžu aizstāvēšanā
Dzimis 1967.gada 25.martā Gulbenē. Mācījies Gulbenes
astoņgadīgajā skolā , 1982.gadā iestājies Mālpils sovhoztehnikumā, apguvis
celtnieka- tehniķa profesiju. No 1986.gada līdz 1988.gadam dienējis Padomju
armijā Krasnojarskas novadā. Pēc dienesta līdz 1992.gadam strādājis Gulbenes
Starpkolhozu celtniecības organizācijā (SCO). Pēc SCO reorganizācijas 1993.gada
18.maijā sācis darbu Gulbenes rajona policijas nodaļā par iecirkņa inspektoru.
Absolvējis Latvijas Policijas akadēmijas Policijas koledžu, pašreiz strādā par
vecāko iecirkņa inspektoru.
Ģimenes stāvoklis – neprecējies.
J.Sloģa atmiņas par barikāžu laikiem Rīgā: ”Gulbenes SCO darbojās Tautas
frontes šūniņa, tās vadītājs bija Dzintars Pličs. Kad Rīgā sākās nemieri,
Gulbenes rajonā darbojās LTF koordinators Laķis, kurš tolaik strādāja Gulbenes
MRS. SCO organizēja braucienu uz Rīgu, lai tur aizsargātu valdību un Augstāko
Padomi. Tolaik bija degvielas krīze, neskatoties uz to, organizācijas vadība
atbalstīja braucienu, piešķīra benzīnu.”
17.janvārī pēc darba, paņemot līdzi maizītes, 25 cilvēki devās ceļā uz Rīgu,
autobusu vadīja šoferis Voldemārs Niedra. Rīgā bija jābūt 20.00.
Rīgā darbojās koordinācijas centrs, tajā tika pateikts, ka steidzami jādodas uz
tagadējo Lattelekom ēku, jo tur esot koncentrēts vismazāk spēku. Kā atceras
J.Sloģis: “Mums tika piekodināts neņemt līdzi medību bises, duramus, sitamus,
griežamus priekšmetus, lai tad, ja nonāktu kontaktā ar OMON vai karaspēka daļām,
neizprovocētu šos spēkus.”
J.Sloģim atmiņā palikusi vienotības sajūta, pacilātība, kas valdīja cilvēkos.
Barikāžu laikā kopā bija daudzu tautību pārstāvji, pat no Aizkaukāza. Viņiem
ticis solīts, ka būšot atvieglojumi pilsonības iegūšanā. “Kopš tā laika nav
bijusi tik izteikta tautu vienojoša kopības sajūta. Tad bija vienalga, kādā mēlē
cilvēks runā. Arī krievu tautības cilvēkus neviens neapsaukāja par okupantiem
u.tml. Dusmas bija uz OMON pēc notikumiem Lietuvā.”
J. Sloģis atceras, ka, lai ierobežotu pilsētas centrā jebkādu kustību, barikādes
tika veidotas no dzelzsbetona blokiem, baļķiem, smagās tehnikas, kas atvesta no
laukiem. “Viss tā bija organizēts, ka tikai ar cilvēku dzīvo spēku varētu
kaut ko panākt,” saka J. Sloģis.
Tie, kas koordinēja barikāžu sargu darbību (piem.,
Tālavs Jundzis, Ziedonis Čevers, arī citi
Tautas frontes pārstāvji), aicināja cilvēkus uzturēties vienkopus pie ēkas
ieejas, lai gadījumā, ja sāktos šturmēšana, veidotos pūlis, kas nepielaistu OMON
pie ieejas ēkā.
“Tur bija milzīgas tautas masas. Dežurantu grupas mainījās cita aiz citas.
Pārsvarā cilvēki koncentrējās ēkas tiešā tuvumā. Tie, kas nosaluši, sildījās pie
ugunskuriem. Rīgas iedzīvotāji visus cienāja ar tēju, maizītēm, siltiem
pīrādziņiem. Tantiņas barikāžu dalībniekus cienāja ar cigaretēm.
Bija arī kāda tautas deju kopa, kas uzmundrināja, aicināja visus dejot, dziedāt.
Cilvēki, lai sasildītos, dejoja gan tautas dejas, gan dziedāja patriotiskas
dziesmas un arī tautas dziesmas”.
No vietējiem iedzīvotājiem tika veidotas izlūkgrupas, kas pa barikādēs
atstātajām ejām devās izlūkgājienos un novēroja OMON kustību, ziņoja par to
koordinatoriem. J. Sloģis neatceras, ka būtu dzirdējis šāvienus, taču cilvēki
nemitīgi izjutuši spriedzi.
“Ārpasauli neredzējām, barikādēs bijām iegrožoti kā pagalmā. Naktī ap diviem
gājām skatīties, kas notiek. Planetārijs bija vaļā, visu nakti demonstrēja
videofilmas, arī veikali bija atvērti. Alkoholiskos dzērienus nepārdeva.
Iereibušus cilvēkus neredzēju. Visi jokoja, bija pacilāti, dziedāja, lai slēptu
savu satraukumu. Patīkami bija tas, ka elektrovilcienos un sabiedriskajā
transportā neviens neprasīja biļetes, ja juta, ka cilvēks smaržo pēc ugunskura
dūmiem.”
18.janvārī no rīta J. Sloģis kopā ar daļu no saviem kolēģiem brauca uz mājām,
viņus nomainīja citi. Daži palika Rīgā.
19.janvāra pēcpusdienā J. Sloģis uz Rīgu brauca otrreiz. “Pulcējāmies pie
Gulbenes kultūras nama. Ar SCO autobusu brauca cilvēki arī no citām darbavietām
– mežrūpnieki, no RCI, jo nepietika vietu savu uzņēmumu autobusos. Uz ceļa
neparasta situācija – nepārtrauktas transporta kolonnas ceļā uz Rīgu, no Rīgas
tikpat kā neviens nebrauca. Uz Rīgu tika vesti gan cilvēki, gan celtniecības
materiāli. Uz ceļiem veidojās transporta sastrēgumi. ”
Šoreiz gulbenieši tika norīkoti pie Ministru kabineta ēkas.
Uz jautājumu, ko darītu, ja tagad būtu jābrauc, J. Sloģis atbild:
“Filozofisks jautājums. Tas atkarīgs – no kā sargāt. Ņemot vērā policijas darba
specifiku, man būtu jārīkojas pēc priekšniecības rīkojumiem.”
J. Sloģis uzskata, ka barikādes ir attaisnojušas sevi. “Redzot, ka brūk
Krievijas impērija, būtu neloģiski stāvēt malā un atstāt visu pašplūsmā. Bez TF
koordinācijas tik liela atsaucība nebūtu, cilvēki sēdētu mājās un skatītos TV.
Gulbenē šo darbu uzņēmās Tautas frontes organizācija.
Arnis Žeiba cilvēkus patriotiski iedvesmoja,
ar runāšanu pārliecināja tos, kas svārstījās, bet koordinators Laķis organizēja
braucienus uz Rīgu.”
Uz jautājumu, kas no tā laika cerībām nav šodien piepildījies, Jānis Sloģis
atbild: “Daudz ko gribas savādāk. Veci cilvēki, pensionāri joprojām staigā
pastalās, kamēr daudzi citi tās nomainījuši pret bieziem kažokiem.
Nepatīk, ka daži no barikāžu dalībniekiem tagad cenšas īpaši izcelt savus
nopelnus, tā nevajadzētu darīt, jo tauta kopā izvēlējās savu ceļu, savu
nostāju.”
Gulbenes vidusskolas novadpētnieki
Projekta vadītāja vēstures skolotāja Ilze Kalve
LIIS izstrādne