IMANTS SKUJA

saksofonists, skriešanas sporta entuziasts

  Es piedzimu 1940.gada 21.jūnijā Rīgā, Torņakalnā.  Pēc mātes nostāstiem kājām sāku  staigāt tikai 2-3 gadu vecumā, jo smagi slimoju. Tēvs bija iedzērājs, visa audzināšana bija uz mammas pleciem. Māte bija tramvaja konduktore, viņai nācās daudz strādāt. Bijām 3 bērni un vēl pusmāsa, par mums rūpējās vecākā māsa, kas bija par mani 10 gadu vecāka (mirusi 1968.gadā). Ar pusmāsu man tagad ir lieliskas attiecības.

Tēvs kara laikā bija kritis leģionā. Pēc kara vasarās gāju ganos pie zemniekiem. Man bija 7 gadi, rītos mani cēla ap pieciem, tas bija ļoti grūti. Mans brālis, kas bija 5 gadus vecāks, turpat  ganīja kaimiņu lopus. Kad mamma brauca projām, viņš raudāja, bet es viņu mierināju. Arī citās situācijās man šķiet, ka spēju būt izturīgāks.  Tagad brālis ir amatnieks, ļoti akurāts cilvēks, kas vienmēr rīkojas ļoti pareizi. Es pats nekad neesmu bijis aprēķinātājs vai domājis tālu uz priekšu.

Pabeidzis 7 klases, biju spiests strādāt. Aizgāju uz Rīgas Elektromašīnu rūpnīcu (tolaik to sauca krieviski - “REZ”, tur arī visa dzīve bija krievu valodā un man nācās to iemācīties). Montēju veļasmašīnas. Biju čakls un ieredzēts, nopelnīju diezgan labi.

Man kaimiņos dzīvoja Linards Bārenis. Viņš bija vecāks par mani, bija apguvis klarneti, mācījās konservatorijā. Vēlāk viņš kļuva par pazīstamu mūziķi un diriģentu. Es iegādājos vecu, nedaudz sasprēgājušu klarneti un gāju pie viņa mācīties. Man nebija īpaši laba dzirde, bet mūzika ļoti patika. Galvenokārt viņš mani mācīja spēlējot pašdarbības kolektīvos, kur bija vadītājs. 1962.gadā “tiku zirgā” – mani pieņēma restorāna “Rīga” mazajā zālē par orķestra mūziķi. Tad sāku dzīvot pa straumi, daudz spēlēju saviesīgos pasākumos. Lietoju alkoholu, tomēr nesmēķēju.

1964. gadā apprecējos. Tā bija skaista meitene – Irēna. Bērnu mums nebija, pēc 13 laulības gadiem šķirāmies. Septiņus gadus dzīvoju viens. Jau laulības laikā nodevos bohēmai, bet pēc tam it īpaši.

Bet tad man nāca apskaidrība. Vispirms tā nāca ar skriešanu. Man kopš bērnības ļoti patīk saulīte. Es biju pārgājis uz darbu vakaros -  Jūrmalas estrādes birojā. Tā  pa dienu varēju daudz uzturēties ārā. 1975.gada pavasarī Jūrmalā es sastapu Jāni (mēs visi viņu saucam par Žoržu) Meistaru, kas nodarbojās ar skriešanu. Apbrīnojams cilvēks -  viņam ir pašlaik 91 gads, un viņš visu laiku aktīvi sporto, strādā un kaļ nākotnes plānus. Tā arī es uzsāku skriešanu. Pamazām vien atbrīvojos no nepieciešamības iedzert, un kopš 1975.gada 4.oktobra neesmu ne reizi licis glāzi pie lūpām, kaut gan mani, piemēram, Austrijā ievērojami cilvēki ir veduši slavenos  vīna pagrabos, lai cienātu ar simt gadus glabātiem dzērieniem. Šī spēja atteikties, un tā atšķirties no citiem, man ir liela bagātība. To man vienmēr ir gribējies.

Un skriešana arī ir tāda lieta. Jau 1976.gadā es skrēju 10 km. Tehnika man izstrādājās automātiski. Ķermenis pats atrod optimālo skriešanas režīmu.  Es esmu atradis, kā, mainot skriešanas ritmu, atpūtināt nogurušos muskuļus. Daudz dod arī veco sportistu pieredze un padomi. 1984.gadā es pirmo reizi skrēju 100 km gar jūru. To biju  stipri vēlējies, tam arī gatavojos. Tādi skrējieni bija notikuši jau divas reizes, tur piedalījās dalībnieki no visas Savienības. Skrējienā pēc pirmajiem 60 km sāku līgoties, domāju – viss cauri ... Pēc 60 km iebridu ūdenī, nometu čības, viss kļuva vienaldzīgs, bet bija doma – man ir jānoskrien.  Kad sasniedzu 90 km, tad visgrūtākie bija 6, vēl pēc tam - 4 km ... Es savam kolēģim Imantam Kāpostiņam, kas brauca līdzi ar divriteni, saku: pamet mani, es nevaru. Bet pēc tam ilgāku laiku jutos tā, it kā būtu milzis – tāds bija gandarījums, ka esmu to paveicis..

Domās šo skrējienu veltīju vienam savam kolēģim , kas bija tāds pats saulesbrālis kā es. Viņam  bija nācies būt  trijās armijās un viņš gulēja uz miršanas gultas. Viņš līdz pēdējam interesējās, kā man iet... Orķestra kolēģi vēlāk man atstāstīja, ka viņš teicis: “Ja Imants ir kaut ko nolēmis, viņš ir gatavs apēst savu s..., bet viņš to izdarīs”.Pirmais skrējiens un arī daudzi citi  man ir aprakstīti. Pēc tam bija 100 km skrējiens Lielupes stadionā, par kuru Raits Valters izveidoja filmu “Svētie”. (Ir vēl   filma - “Skrejošais Orfejs”, kurā Ansis Epners filmēja tieši mani.) Arī tad,  kad skrēju Holandē pasaules senioru čempionātā 1993. gadā, bija milzīgs gandarījums, ka tur piedalos.

Spēlēt uz ielas es izgāju Atmodas laikā. Tad, kad no laukiem brauca cilvēki uz Rīgu, lai aizstāvētu Ministru Padomi un Saeimu, es nevarēju palikt mājās. Es spēlēju, man tur bieži vien deva naudu, bet es tos krievu rubļus metu ugunskurā. Tas bija fantastisks laiks. Iepazinos ar rakstniekiem, dzejniekiem, visi bijām savējie, gan lauku cilvēki, gan ielas mūzikanti. Kad es biju savā pirmajā braucienā Vīnē, man cilvēki pienāca un jautāja: “Vai Jūs spēlējāt uz barikādēm Latvijā?”  Viņi toreiz bija mani redzējuši televīzijas raidījumos.

 Pavisam esmu turp braucis 7 gadus. Tieši Vīnē, spēlējot uz ielas,  es atklāju sev, kā ir jāspēlē, lai iegūtu svaidītu skaņu. Es neesmu liels mūzikants, bet es saprotu, kā ir jāspēlē. Skaņai jāplūst kā straumei. Tā ir dievišķa sajūta, ka vari izspēlēt lapas lidojumu, to, kā viņa rezonē vēja plūsmai. Vienmēr tas nav, bet ir momenti, kad slūžas ir vaļā... Es spēlēju, un man plūst asaras.

Es Vīnē redzēju Dvoržāka mazmazmazdēlu, kā viņš spēlēja. Tā man bija atklāsme. Kad es sāku spēlēt tā, kā biju sapratis, man radās sajūta, ka esmu misionārs. Man nāca klāt bērni un pieauguši cilvēki un vecīši, klusēdami klausījās, skūpstījās no sajūsmas un negāja projām. Arī Rīgā cilvēki klausās. Bet apstājas ļoti reti. No tiem, kas mani pazīst, dažreiz kāds apstājas un pasaka: “Mēs jūs mīlam”. Cik brīnišķīgi ir tādi momenti!

Ar manu sievu Ritu manā dzīvē ir ienācis Dievs un ticība. Bet tam biju jau sagatavots - caur muziku un arī caur skriešanu.  Ritu es ieraudzīju restorānā 1984. gadā. Es spēlēju Priedainē (Jūrmalā) un ievēroju slaidu meiteni garām kājām, kas šad un tad kavējās pie bāra un iemalkoja kokteiļus. (Viņa strādāja  “Daiļradē”, gatavoja mākslinieciskus darinājumus no ādas.) Kad pats nedzer un esi redzējis, cik daudz nelaimju ceļas no alkohola, - īpaši tās piemeklē sievietes -, tad ir īpaša jutība pret to. Un tā es iepazinos ar viņu un mēģināju pievērst tam, kas man patika pašam – dzīve saulē pie jūras, brīvā dabā. Man, bijušajam bohēmietim,  izdevās viņu atturēt. Kad sākās mūsu attiecības, Ritas vecāki bija sašutuši (es ar viņiem esmu vienā vecumā). Bet viņai bija vajadzīga mana dzīves gudrība, kaut arī mūsu attiecības veidojās sarežģīti. Apprecējāmies tikai 1991.gadā.

Tagad Rita ir aizgājusi tālāk par mani – viņai ir arī garīgā gudrība. Ticības jautājumos viņa ir devusi man daudz. Man ir radusies pārliecība - nav lielākas gudrības par dievišķo gudrību. Mēs esam kristieši un arī savus bērnus audzinām par kristiešiem. Mēs aktīvi piedalāmies draudzes dzīvē. Kopš sāka nākt bērni,  es sajutu pavisam citādu atbildību. Tiesa, man  ir vēlie bērni, pirmais, Matīsiņš, piedzima 48 gadu vecumā. Tā iznāca, ka kopā ar viņu piedalījāmies Gunāra Astras bērēs, kur viņš bija jaunākais pavadītājs (mēnesi vecs). Gunārs Astra ir mans latvieša ideāls. Jaunākā meita Jete piedzima tad, kad man jau bija 57. Bērni disciplinē. Man par viņiem jārūpējas. Tā tagad ir mana galvenā doma.

Attēli

1. Ar saksofonu.

2. Kopā ar  bijušo  ASV sūtni Latvijā Leriju Neperu

3. Uz baznīcas kāpnēm Parīzē.

4. Pēc 24 stundu (diennakts)  skrējiena  Jūrmalā kopā ar Georgu Jermolajevu (1998.g.)

5. “Brakmaņi”, kurus nopirkām pussabrukušus, un esam atjaunojuši savam un bērnu priekam.

6. Šis attēls glabājas Rīgas Fotogrāfijas muzejā: es un Rita ar bērniem - Jete 2 g., Kate 6 g., Lība – 9 g., Matīsiņš – 11 g.

 VIDEOFAILS - 1991.gads. Barikāžu laiks. Uz Brīvības ielas Rīgā.

Sagatavots ar Jāņa Siliņa atbalstu.