JĀNIS ŠKAPARS

jurists, žurnālists, politiķis un sabiedrisks darbinieks,
piedalījies nozīmīgu Atmodas politisko dokumentu izstrādāšanā.
Apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1998. g.),
III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.)
un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Dzimis 1927. g. 5. decembrī Saldus apriņka Remtes pagastā. Brālis gājis bojā Štuthofas koncentrācijas nometnē.
Mācījies Blīdenes un Zantes pamatskolās. 1942. gadā uzsācis mācības Tukuma komercskolā, bet frontes tuvuma dēļ kara pēdējos gados mācības pārtraucis. Pēc kara mācījies Tukuma Ekonomiskajā tehnikumā, pēc tam pārgājis uz Tukuma vidusskolu un beidzis to 1948. gadā. Iestājies LVU Juridiskajā fakultātē, kuru beidzis 1953. gadā.
Darba gaitas sācis 1953. gadā. Strādājis par Rīgas Medicīnas institūta komjaunatnes organizācijas sekretāru, komjaunatnes CK instruktoru, kompartijas Rīgas pilsētas komitejas un CK instruktoru (1953-1969). Bijis laikraksta "Literatūra un Māksla" galvenais redaktors (1969-1985). Pēc atbrīvošanas no galvenā redaktora pienākumiem strādājis Latvijas Rakstnieku savienībā par literatūras kritikas konsultantu (1985-1989).
Vadījis darba grupu, kas izstrādājusi Latvijas Tautas Frontes (LTF) pirmo programmu, ko pieņēma LTF dibināšanas kongresā 1988. gada oktobrī. Bijis LTF pirmā sasaukuma Domes un valdes loceklis (1988-1989). Vadījis redakcijas komisiju, kas izstrādāja grozījumus LTF programmā un statūtos (1989. g.). LTF 2. kongresā ievēlēts par LTF Domes locekli, bet pēc valdes izveidošanas - par valdes priekšsēdētāju (1989. g. oktobris - 1990. g. maijs).
levēlēts par AP deputātu kā LTF kandidāts (1990. g.). AP ievēlēts par Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju un AP Prezidija locekli (1990-1993).
Bijis Demokrātiskās centra partijas (vēlāk pārdēvēta par Demokrātisko partiju) biedrs, kā arī tās valdes loceklis un Politiskās komisijas vadītājs.
Viens no sabiedriskās organizācijas "Jaunrades fonds" dibinātājiem, kā arī tā valdes priekšsēdētājs (1994-1997). Tāpat bijis viens no sabiedriskās organizācijas "Latvijas Inteliģences apvienība" dibinātājiem, kā arī tās valdes priekšsēdētāja vietnieks un no 1995. gada septembra līdz šim laikam - valdes priekšsēdētājs.
Balotējies Tautas partijas sarakstā 7. Saeimas vēlēšanās un ievēlēts par tās deputātu (1998. g. oktobrī).
Precējies. Sieva - pensionāre. Ir divas meitas.

2000.gada jūlijs

Avots: "4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Dr.habil.Tālava Jundža redakcijā. Fonds Latvijas Vēsture. 2000.

 

PIRMS 20 GADIEM (atskatoties uz darbību LTF un LR neatkarības atgūšanas ceļu 1988. – 1991.)

Jāņa Škapara intervijas saīsināts izklāsts

Sākām sarunu ar situāciju Latvijā 20.gadsmta 80.gadu pirmajā pusē. Jānis Škapars tolaik bija populārā laikraksta „Literatūra un Māksla”galvenis redaktors

Jānis Škapars piekrīt, ka tas bijis drūms laiks:

Padomju Savienībā sākās dziļa politiska un saimnieciska krīze. Tautā izcēlās diskusijas un cilvēki gribēja paskaidrojumus daudzos jautājumos, tāpēc laikraksts „Literatūra un Māksla” izlēma, ka jāsāk atklātāk runāt par valstī notiekošajiem procesiem. Redakcija uzsāka publicēt dažādas diskusijas par būtiskiem jautājumiem, kas visu parādīja daudz patiesākā gaismā. Žurnālisti sāka cilāt pagātnes problēmas un sāka runāt par lietām, kuras līdz tam cilvēki vairījās aizskart, piemēram, par izsūtīšanām.

Protams, par šīm publikācijām tika saņemta oficiālo iestāžu kritika, un Jānis Škapars esot saņēmis arī Komunistiskās partijas funkcionāru brāzienus. Tautā laikraksts ieguva autoritāti.

Kad 1985. gadā PSRS sākās pārmaiņas, jo pie varas nāca Mihails Gorbačovs, M.Gorbačovs prezentēja ekonomiskās reformas, kuras tautā tika sauktas par „perestroiku” jeb pārbūvi. Bet sākumā viss mainījās ļoti lēnām. Pagāja trīs gadi, bet M.Gorbačovs radikāli neko mainīt nespēja, tāpēc varas iestādes, kaut arī negribīgi, pieļāva jaunu organizāciju un citādi domājošu cilvēku iesaistīšanos politiskajā darbībā. Latvijā sāka darboties organizācijas, kas iestājās par latviešu tautai nozīmīgu problēmu risināšanu. Tās bija „Helsinki 86”, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK) un Latvijas Tautas fronte (LTF).

Jānis Škapars stāsta, ka 1988. gadā 2. augustā Mākslinieku savienības zālītē notika saiets, kur sprieda par Tautas frontes izveidošanu. Viņš tajā laikā strādāja Rakstnieku savienībā.

Sanāksmē pārsvarā tika apspriests jautājums, vai Tautas frontei jābūt kustībai vai sabiedriskai organizācijai. Aizstāvēju  organizācijas ideju ar noteiktām struktūrām un disciplīnu. 1988.gada 20.augustā viņš esot sēdējis Rakstnieku savienībā Andreja Upīša kabinetā un pie viņa esot ienākusi Sandra Kalniete, LTF dibināšanas dalībniece, politiķe, bet atjaunotās neatkarības laikā – diplomāte un politiķe. Viņa esot lūgusi, lai Jānis Škapars uzņemas koordinatora lomu, un tā Jānis Škapars sāka vadīt LTF programmas redakcijas komisiju, bet S.Kalniete kārtoja organizatoriskās lietas.

Viegli nebija, darba bija ļoti daudz. 30. augustā LPSR Rakstnieku savienības zālē sanāca iniciatoru sapulce un tika izlemts, ka mūsu sagatavotais LTF  programmas projekts ir jāpublicē. Tas bija sprādziens, lai tauta sakustētos un celtos kājās. Ļaudis pēc tam plūda straumēm, lai pieteiktos savā tautas frontē.

Pēc iniciatoru sapulces tika izveidota LTF orgkomiteja, par kuras priekšsēdētāju kļuva dzejnieks Jānis Peters, uz  Jāņa Škapara pleciem tajā laikā gūlās praktiskais organizatoriskais darbs, liela uzmanība bija jāpievērš dokumentu projektu sagatavošanai.

1988.gada 6. oktobrī Mežaparka estrādē notika plaša tautas manifestācija ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Šī manifestācija bija Dziesmotās revolūcijas sākums. 8.-9.oktobrī beidzot notiek LTF 1.kongress. Šis kongress bija latviešu tautas ilūziju un cerību svētki. Gaisotne bija emocijām pilna.

LTF bija nodibināta, tās priekšsēdētājs bija žurnālists Dainis Īvāns. Kongresā viss esot norisinājies diezgan haotiski, tāpēc viss 1988.gada oktobris LTF esot bijis sakārtošanās mēnesis. Tauta gribēja darboties, izteikt jaunus priekšlikumus. Cilvēki bieži vien esot nākuši neapmierināti, ar savām prasībām, esot ticis runāts skaļi, daži īpaši nesavaldīgi. Škapara kungam LTF nodibināšana nozīmēja darbu, darbu, darbu. Novembrī un decembrī LTF iesaistījās PSRS jaunās konstitūcijas projekta apspriešanā.

 Tas tika uzskatīts par izdevīgu veidu, kā sakārtot attiecības starp Rīgu un Maskavu. LTF bija jārēķinās ar  Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju (LKP CK), un promaskavisko interfronti, ko veidoja daļa krievvalodīgo iedzīvotāju. Viss liecināja, ka abos politiskajos grupējumos notika spēku uzkrāšana izšķirošajām cīņām. Pamazām acīmredzamas kļuva problēmas attiecībās starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Attiecības ar nacionālajām minoritātēm tika mēģināts kārtot, balstoties uz demokrātijas principiem. 1988.gada 10.-11.decembrī izveidojās LPSR Tautu forums, kura ietvaros sākās diskusija par tautību kulturāli nacionālajām autonomijām Latvijā. Tautas forums deva daudz: tika izveidotas kultūras biedrības asociācijas, nacionālo minoritāšu balsis tika uzklausītas, sākās nacionālās valodas apmācības, kultūras tradīciju un etnisko vērtību saglabāšana. 1988. gadā LTF vēl neizvirzīja jautājumu ne par izstāšanos no PSRS, nedz Latvijas neatkarību. 1988. gads bija pamošanās un baiļu pārvarēšanas gads.

1989. gads bija progresīvs gads, notikumiem bagāts. 7.-8. janvārī oficiāli tiek nodibināta Interfronte, kā pretstats LTF. Interfronti „stutēja” Maskava un LKP CK (tajā latviešu komunistiem bijusi maza loma, t.sk. arī  A.Gorbunovam).

Jānis Škapars uzskata, ka Interfronte uzvedās ļoti kaujinieciski, agresīvi un augstprātīgi. Interfronte sāka rīkot demonstrācijas un mītiņus, tās manifestācijas parasti bija provokatīvas un mītiņi ultimatīvi. Interfrontes aktivitātes janvārī un februārī sāka pārmākt LTF, brieda strīds.

LTF stratēģijas pamatnosacījums bija nevardarbīga cīņa un vislielāko atbalstu tā varēja saņemt no tautas savos sarīkotajos mītiņos. Par atbildi no LTF puses var uzskatīt LTF organizētās demonstrācijas, mītiņus un gājienus Rīgā, kuros piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku. Jānis Škapars īpaši atzīmēja mītiņu un 1989.gada 25.marta sēru gājienu, atceroties 1949.gada vardarbīgās padomju deportācijas. Tajā dienā esot bijis ļoti skumji, ir lijis, ir bijusi sajūta, ka viss: daba, cilvēki, iela, nami sēro. Bet mītiņš un sēru gājiens tautai licis vairāk sasparoties un jau martā, aprīlī LTF izdevās pārņemt iniciatīvu. 1989.gada 26.martā visā PSRS norisinājās Tautas deputātu vēlēšanas, Latvijā tautas atbalstu saņem LTF kandidāti; J. Škapars atzīst, ka šīs vēlēšanas bija labs treniņš LTF un iespēja uzkrāt vairāk politiskās pieredzes. 1989.gada aprīlī LTF sākās problēmas, jo sāka saasināties attiecības gan ar Interfronti, gan  nacionālradikāļiem. Jānis Škapars saka, ka tajā laikā tiem nebija iespējams LTF iznīcināt, bet viņi LTF lika šķēršļus, lai samazinātu tās enerģiju, izjauktu vienotību. Tomēr LTF politiķi saņēmās, un 31.maijā notika LTF valdes sēde, kurā nolēmām aicināt LTF grupas visā Latvijā  apspriest jautājumu par LTF iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgo ekonomisko un politisko neatkarību. Tajā posmā LTF valde daudz darba ieguldīja arī Baltijas asamblejas rīkošanai Tallinā. Baltijai neatkarības cīņā vajadzēja būt vienotai, un tas arī izdevās. To tautas apliecināja 1989. gada 23.augustā rīkotajā Baltijas ceļā - simtiem kilometru garajā cilvēku ķēdē no Lietuvas, cauri Latvijai, līdz Igaunijai. To visu pēc tam apkopoja LTF 2.kongresā. Tas bija izšķirošais kongress par Latvijas neatkarību, kas izvēlējās kursu uz Latvijas kā neatkarīgas valsts izveidi. Var teikt, ka jau kopš 1989.gada maija par  LTF mērķi kļuva atdalīšanās no padomju impērijas, lai sagrautu totalitārismu, iegūtu neatkarību  un izveidotu demokrātisku Latvijas Republiku. LTF bija izveidojusies par ļoti nopietnu politisku spēku ar milzīgu latviešu tautas atbalstu.

Piemēram, 1989.gada 19. novembrī LTF Domes sēdē Jānis Škapars situāciju raksturoja sekojoši: „LTF Domei jādod deputātiem savi novēlējumi uz LPSR AP sesiju, kas notiks 1989.gada 22.novembrī. Jautājums ļoti būtisks. Aktivitāte republikā ir liela. Tāda līdz šim nav redzēta. [..] PSRS Konstitūcijas atsevišķu pantu labojumu projekts izrādījās ar būtiskiem trūkumiem. Juristu grupa strādāja pie alternatīva projekta izveidošanas. LTF Dome un Valde ierosināja republikas iedzīvotājiem apspriest šo projektu labojumu. Savu pozīciju izteica apmēram 900 000 cilvēku.”

Pienāca 1990.gads. Arī šis gads nebija no vieglajiem. 15. februārī LPSR Augstākās padome pieņēma deklarāciju par Latvijas valstisko neatkarību. 18.martā notika LPSR AP deputātu vēlēšanas, kurās piedalījās brīvi izvirzīti kandidāti. (Viņu vidū bija arī J. Škapars). Pārsvaru guva LTF atbalstītie kandidāti,  un tad jau klāt bija arī 4. maijs, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņem „Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.” Škapara kungs stāsta, ka balsotājiem AP zālē dzīvoja līdzi visa tauta. Maija diena bija silta. Rīga un laukums pie AP bija cilvēku pilni, viņi saspringti sekoja līdzi balsu skaitīšanai pa radio un katru par labu neatkarībai nodoto balsi sveica ar skaļiem saucieniem un ovācijām. Troksnis pie parlamenta ēkas bija liels, LR AP priekšsēdētājs A.Gorbunovs pat lūdza pārtraukt ovācijas, lai sēde notiktu nevainojami. 

1991.gadā PSRS varas iestādes pūlējās izjaukt Baltijas valstu kopējos pūliņus. Specializētā vienība OMON jeb „melnās beretes”, izpildot dotās pavēles, centās apturēt jaundibināto Latvijas Republikas iestāžu darbu un sāka terorizēt iedzīvotājus. Bet pēc Viļņas asiņainajiem notikumiem tauta saprata, ka jācīnās, un LTF vadībā sāka celt barikādes Rīgā, lai nosargātu pirms pusgada pasludināto valsts neatkarību. Šis laika posms no 13.-21. janvāra tautā ir tas Barikāžu laiks, kas  daudziem ir ļoti iespiedies atmiņā; tas bija tautas saliedētības laiks, tauta strādāja plecu pie pleca  -  tūkstošiem cilvēku dežūrēja uz barikādēm un bija gatavi kailām rokām atvairīt uzbrukumu  - viņi cīnījās par savu valsti! Beigu beigās, pēc pēdējā PSRS glābšanas mēģinājuma – neveiksmīgā  valsts apvērsuma (puča) izjukšanas Maskavā, 1991.gada 19.-21.augustā Latvijas neatkarība tika atjaunota pilnībā.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas saimnieciskajā dzīvē tika veikta denacionalizācija un privatizācija,  valstī tika atjaunoti brīvā tirgus principi. Jānis Škapars uzskata, ka Trešā atmodas sākusies 1988.gada septembrī un loģiski noslēgusies 1991.gada 21.augustā ar LR AP Konstitucionālā likuma pieņemšanu par pilnīgu LR neatkarību.

Uz jautājumu, kā Jānis Škapars varētu raksturot savas izjūtas šodien - gandarījums, vilšanās, skumjas pārdomas - viņš atbildēja: Dzīve ir pagājusi vētraini, Daudz kas ir „salaists dēlī”, bet viss iet uz priekšu, nekas nestāv uz vietas un nekas nav jānožēlo. Jānis Škapars netic Dievam, bet tic cilvēkiem un dabas brīnumiem. Viņam esot mūža piepildījuma sajūta, viņam patīk pasaule un siltas izjūtas. Jāatzīst, viņš savos gados ir tiešām apbrīnojams un pat apskaužams cilvēks.

Interviju ar Jāni Škaparu 2011.gada 9.novembrī  sagatavoja Katrīna Kraukle, Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas 12.b klases skolniece