AĻĢIS SIMANAVIČUS
Pensionējies policijas darbinieks
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
Aļģis Simanavičus dzimis 1961.gada 13.martā Bauskas rajona
Īslīcē Antona un Lūcijas Simanavičus ģimenē. Vecāki no Lietuvas uz Latviju
pārcēlušies 1950.gadā un strādājuši vietējā kolhozā. Aļģis audzis kopā ar vecāko
brāli Vitautu (1960) un jaunāko brāli Gintautu (1964). Ģimenē runājuši
lietuviešu valodā, bet pagalmā ar draugiem un skolā Aļģis apguvis latviešu
valodu, vēlāk arī krievu un nedaudz vācu valodu.
Bērnībā palīdzējis mātei lopkopības darbos fermā un dzīves gudrību smēlies no
vecvecākiem un kaimiņu mājas Žilinsku vecāsmātes, kas pratusi stāstīt
aizraujošus stāstus un šņaukusi tabaku, tas puikām šķitis ļoti interesanti. Visi
trīs brāļi bijuši draudzīgi savā starpā un labā cieņā vietējo māju vienaudžu
vidū. Nav brīnums, ka viņiem bērnībā mīļākā spēle bijusi „kariņi”, tāpēc pagalmā
un tuvējā apkārtnē sarakti bunkuri un tranšejas. Zēnus sevišķi priecēja reizes,
kad uz kolhozu talkās ieradās karavīru vienības, jo brīvajā laikā varēja aplūkot
karavīru formastērpus, nozīmītes un pat „pacīkstēties” ar viņiem. Jaukas atmiņas
saistās ar peldēm Mūsas un Mēmeles ūdeņos.
1975.gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Ceraukstē. Pamatskolas kursu Aļģis apguva
Griķu astoņgadīgajā skolā (1968-1976), pēc tam uzsāka mācības Priekuļu
lauksaimniecības tehnikumā, bet turpināja Mežotnes profesionāli tehniskajā
vidusskolā, ko absolvēja 1979.gadā un ieguva traktorista, kombainiera- mašīnista
profesiju. Pēc šofera tiesību iegūšanas Rēzeknē sekoja obligātā dienesta laiks
Padomju armijas karaspēka daļā toreizējā Baltkrievijas PSR (1980-1982).
Pēc atgriešanās no armijas, brālēna mudināts, Aļģis sāka strādāt milicijas
darbā. Pabeidza darbam nepieciešamos kursus un sākotnēji strādāja apvienībā
„Apsardze” Bauskā. 1983. gadā Aļģi pārcēla darbā par Bausku pilsētas iecirkņa
inspektoru.1984. gadā viņš iestājās specializētajā milicijas skolā. Tā paša gada
vasarā Aļģis apprecējās ar Diānu Liepu, kas strādāja Bauskas Tautas tiesā par
tiesas izpildītāju. Tā kā sieva bija no Iecavas, 1986.gadā Aļģi palūdza uz pāris
mēnešiem palīdzēt Iecavas milicijas nodaļai, kur trūka darbinieku. Iecavā
strādādams, Aļģis Simanavičus ieguva milicijas darbinieka leitnanta pakāpi un
nolēma palikt uz pastāvīgu dzīvi Iecavā, kur ģimenē sevi pieteica bērni – Edgars
(1984), Mārtiņš (1987) un Madara (1988).
Nozīmīgākais posms darbā saistīts ar Latvijas valstiskuma atjaunošanas laiku,
konkrēti 1991.gada janvāra notikumiem. Aļģis Simanavičus stāsta:
„Strādājot milicijā, sekojām līdzi visiem politiskajiem notikumiem pie mums un
kaimiņvalstīs. Pēc 13. janvāra notikumiem Lietuvā sapratām, ka kaut kas līdzīgs
būs arī pie mums. Toreizējais Bauskas milicijas priekšnieks Aleksandrs Matvejevs
izsludināja visu milicijas darbinieku pulcēšanos. Viņš katram jautāja, kam ir
drosme stāties pretī PSRS toreizējai Iekšlietu ministrijas specvienībai OMON.
Bija darbinieki no priekšniecības, kuri mēģināja atrunāt. Toreiz pieteicās 22
cilvēki. 19.janvāra rītā ar autobusu braucām no Bauskas uz Rīgu. Bijām
bruņojušies ar automātiem un bruņu vestēm ( tad tās svēra ~ 16 kg ). Rīgā bija
ieradušies miliči no vairākām lauku milicijas nodaļām. Mūs uzrunāja tā laika
iekšlietu ministrs A.Vaznis, kurš izskaidroja situāciju, ka milicijas darbinieki
ir nepieciešami, lai apsargātu svarīgākos objektus Rīgā. Milicijas darbinieki
bija sadalīti maiņās. A.Vaznis nolasīja pavēli, ka, ja notiek uzbrukums objektam
vai ja tiek apdraudēta dzīvība, drīkst šaut bez brīdinājuma šāviena.
Mums bija jādežūrē pie Iekšlietu ministrijas ēkas. Pirmie dežūrēja mūsu kolēģi
no Bauskas. Mēs, iecavnieki, viņus nomainījām 20. janvāra rītā. Kopā bijām
astoņi : Didzis Traumanis, Guntars Bergs, es, Valērijs Markūns, Māris Kļaviņš,
Agris Kociņš, Jānis Jasevičš un Renārs
Zaļais. Atceros, kad tikko bijām ieradušies Rīgā, ielas jau bija pilnas ar
cilvēkiem, un tad kāda sieviete teica: „Beidzot milicija arī ir kopā ar tautu !”
Tā
mēs veicām savas dežūras, četri dežūrēja ārā uz ielas un četri tikmēr atpūtās.
Dežurējot ārpusē, mēs novērojām OMON pastiprinātu interesi par mūsu objektu.
OMON komandieri es pazinu pēc sejas, jo 1982. gadā biju kopā ar viņu strādājis
Bauskas milicijā. Kad ap pulksten 21.00 es, Bergs, Markūns un Kociņš izgājām uz
maiņu, sākās uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Mēs ar Markūnu apsargājām centrālo
ieeju, Bergs ar Kociņu apsargāja otru ieeju. Uz mums sāka šaut ar trasējošām
lodēm. Tajā brīdī es biju aizgājis līdz krustojumam, kad ieraudzīju, ka pa ielu
ieslēgtām gaismām lielā ātrumā brauc divas trafaretās milicijas mašīnas un
kravas automašīna, pilna ar OMON kaujiniekiem. Uz mums šāva no blakus esošās
Celtniecības ministrijas ēkas ar ložmetēju, kā arī no vairākām vietām
Bastejkalna parkā. Es vēl centos Kociņam un Bergam uzsaukt, ka sākas uzbrukums,
bet viņi neredzēja un nedzirdēja, jo bija pagriezušies ar muguru. Vēlāk
uzzināju, ka viņi tika atbruņoti. Mēs ar Markūnu atšāvāmies no uzbrucējiem un,
iekļuvuši ministrijas ēkā, centāmies aizbultēt durvis. Es nebiju paspējis
aiztaisīt durvis līdz galam, kad mani ievainoja gūžā.
Turpinājās intensīva apšaude. Ēka tika ieņemta no augšstāva. Aizstāvji bija
ievainoti, daži nošauti, un lielākajai daļai bija beigušās patronas. Telpās bija
cauršauti radiatori, un tās bija pilnas ar tvaiku un ūdeni. OMON mēģināja mūs
pieveikt ar asaru gāzi, bet, kā iemeta, tā gāzes baloni iekrita ūdenī un
nodzisa. Pret pārspēku noturējāmies apmēram stundu. Mums palīdzēja vēl trīs
apsardzes darbinieki.
Kad OMON ieņēma ministriju, tad visi sāka skatīties, kas ir sašauts, kas ir
nošauts, katrs meklēja savējos. Kociņš ar Bergu iegāja ūdens pārpludinātā telpā,
kur gulēja Jānis Jasevičs ar pāršautām kājām. Mani uz pleca iznesa Markūns uz
ātrās palīdzības mašīnu. OMON darbinieki arī iznesa vienu no apsardzes
darbiniekiem -Kononoviču, kam divas lodes bija trāpījušas kaklā. Mūs ar ātro
palīdzību veda uz Rīgas 1. slimnīcu. Pa ceļam Kononovičš nomira. Slimnīcā man
uzreiz tika veikta smaga operācija, jo bija pāršauta centrālā artērija.
Operācija noritēja veiksmīgi, bet lode netika izņemta. Intensīvās terapijas
palātā gulēju kopā ar Gvido Zvaigzni, kurš vēlāk mira. Tur arī uzzināju, ka
Jasevičs ir slimnīcā.
Bija ļoti patīkami, ka sveši cilvēki nāca mani apraudzīt. Bija ieradušies arī
cilvēki no Lietuvas preses, kā arī no Lietuvas Augstākās Padomes.”
Par traģiskajiem notikumiem Aļģis Simanavičus cenšas nerunāt, arī par valdības
apbalvojumu – 1995.gadā piešķirto 5.šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ar lielām
grūtībām man - šā dzīvesstāsta autorei, Aļģa Simanavičus meitai, - izdevās tēvu
pierunāt atklāt atmiņas publiskošanai.
Pēc ārstēšanās Aļģis Simanavičus atgriezās darbā Iecavas milicijas nodaļā,
1991.gadā ieguva milicijas vecākā leitnanta pakāpi un strādāja Iecavas policijas
iecirknī līdz 2000.gadam, kad pensionējās. 18 darba gadi it kā nav daudz, bet
tajos risinājušies notikumi, kas svarīgi ne tikai atsevišķa cilvēka, bet visas
tautas dzīvē. Aļģis Simanavičus pa šiem gadiem ir iemācījies uz dzīvi skatīties
reāli, bez īpašiem sapņiem un fantāzijām, tāpēc uzskata, ka cilvēku drošība ir
svarīga visos laikos.
Viņš vēlas, lai valdībā sēdētu cilvēki, kam tiešām rūp tauta un tās labklājība.
Tagad Aļģis Simanavičus rūpējas par savu ģimeni, un tā ir galvenā vērtība viņa
dzīvē.
Attēlos:
1. Aļģis Simanavičus ģimenes vidū 1997.gadā (dēls Edgars, meita Madara, sieva
Diāna un dēls Mārtiņš)
2. Aļģis Simanavičus (pirmais kreisajā pusē) 1995.gadā pēc apbalvojuma
piešķiršanas kopā ar Iekšlietu ministru Jāni Ādamsonu un kolēģi Jāni Jaseviču
2004.gada martā
Iecavas vidusskola
e-pasta adrese
iecava.skola@bauskarp.lv
Darba autore –9.b klases skolniece Madara Simanaviča
Konsultante – skolotāja Dace Greiža
LIIS izstrādne