VALIJA SALNA

latviešu valodas skolotāja,
bilingvālās izglītības koordinatore,
TF pasākumu atbalstītāja

Valija Salna dzimusi Siguldā un beigusi Siguldas 1.vidusskolu. 1984.gadā absolvēja Daugavpils pedagoģisko institūtu, pēc tam atgriezās darbā Siguldas 1.vidusskolā, jo Daugavpilī tajā laikā latviešu valodas skolotāji nebija vajadzīgi. Trīs gadus vēlāk uzsāka darbu par latviešu valodas skolotāju Cēsu Medicīnas skolā.
Atmodas gados Valija Salna ar politiku nenodarbojās. Valijas Salnas darba vietā – skolā – pretestība padomju varai sevišķi neizpaudās, jo skolā skolotājiem jāievēro likumi un jāmāca ievērot tos saviem audzēkņiem. Tā kā skola ir valsts iestāde, tad pedagogi un pārējie skolas darbinieki realizē valsts izvirzītās idejas. Tomēr šo laiku savā dzīvē viņa atceras kā kaut ko pavisam jaunu un līdz tam brīdim nepazīstamu. .
V.Salna saglabājusi iespaidus par svarīgākajiem notikumiem. Spilgtākais mirklis bija 1991. gada 4. maija Augstākās Padomes sēde, kurā notika deputātu balsojums par Latvijas neatkarības atjaunošanu, un kuru translēja pa radio. Visi cēsinieki bija sapulcējušies Vienības laukumā un klausījās translāciju. Kad kāds deputāts nobalsoja „par”, pāri visam laukumam atskanēja: „Urrā!” un visi aplaudēja, ja balsoja „pret”, tad pāri pūlim vēlās negatīvu emociju vilnis.
Barikāžu sākumu Valija Salna gan vispirms uztvēra kā jauku piedzīvojumu. Viņa izmantoja izdevību doties uz Rīgu - īsto notikumu epicentru. Tajā dienā bija šausmīgs sals un tumšs. No Cēsīm vakarā uz barikādēm devās 9 autobusi ar barikāžu aizstāvjiem. Autobusā visi dziedāja līdz tam aizliegto dziesmu par zilo lakatiņu. V. Salnai kā barikāžu laika vienojošais motīvs atmiņā palikuši ugunskuri, kas bijuši uz katra stūra un soļa. Cilvēki brīvi nāca viens otram klāt un sarunājās. Visus vienoja kopības sajūta, ka ikviens ar savu klātbūtni apliecina, ka atrodas šeit, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību. Barikāžu koordinatori arī nāca klāt un teica, ka var pastaigāt pa Rīgu un paskatīties, kas notiek citviet. Noteiktajā kontroles laikā vajadzēja pulcēties Vērmaņdārzā, lai noskaidrotu, vai kāds nav pazudis. Vecrīgā visas kafejnīcas bija vaļā, visur piedāvāja karstu tēju un maizītes. Ļoti patīkami bija dzirdēt vārdus: Nāciet, mīļie, cienājieties, laikam nosaluši!” Valija Salna atceras, ka pacilātības atmosfēra bija vienreizēja, lai gan šermuļus uzdzina daudzviet sakrautie dzelzsbetona bloki, kas bija domāti kā šķēršļi gadījumā, ja nāktu tanki, kā jau bija noticis Viļņā. Tas radīja ļoti neomulīgu sajūtu. Uz rīta pusi barikādēs parādījās muzikanti, kuri visu laiku kaut ko spēlēja. Pie Ļeņina pieminekļa varēja manīt dažus vecus cilvēkus ar ermoņikām. Nākamajā dienā pēc Valijas aizbraukšanas no Rīgas, sākās apšaudes. Salnu ģimene mājās pie televizora, uzzinot par apšaudi, pēkšņi apjauta stāvokļa ārkārtējo nopietnību.
Kā vēl vienu dziļi saviļņojošu brīdi Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā Valija atceras cilvēku ķēdes izveidoto Baltijas ceļu. Sajūtas, kas pārņēma cilvēkus stāvot uz šosejas, bija grūti izsakāmas. Prātā palikuši mirkļi, kad varēja redzēt helikopterus, kuri lidoja virs galvām un visu filmēja.
Daugavpilī V. Salna atgriezās 1992.gadā, kad pēc Trešās atmodas beidzot radās nepieciešamība pēc latviešu valodas skolotājiem. Pašlaik Valija Salna strādā par direktores vietnieci mācību darbā un latviešu valodas skolotāju Daugavpils 6.vidusskolā un uzskata sevi par valodas un tradīciju kopēju. Atnākot strādāt uz Daugavpils 6.vidusskolu, viņa pirmām kārtām iemācīja kolēģiem latvisko vārdadienu svinēšanas tradīciju.
Valija Salna skolā pilda arī bilingvālās izglītības koordinatores pienākumus, palīdzot citiem skolotājiem izkopt latviešu valodu.

2004.gada martā

Daugavpils 1.ģimnāzija
Projekta vadītāja Renāte Malnace

LIIS izstrādne