GUNA RŪSĪTE
Skolotāja un bibliotekāre ar 30 gadu praksi.
Aktīva Atmodas notikumu dalībniece
Guna Rūsīte (dz. Felda) dzimusi 1939.g. 8.oktobrī Skrundas pagasta Ķestera mājā. Mājas nosaukums rāda, ka tā bija baznīcas īpašums. Zināms, ka tēva senči 5 paaudzēs kalpojuši Skrundas ev.-lut. baznīcā kā zvaniķi, baznīcas
apkopēji, kurinātāji u.tml. Vecaistēvs bija baznīcas priekšdziedātājs, ērģelnieks. Gunas tētis Ernests Felds, kad vecaistēvs vairs nevarēja, bija baznīcas ērģelnieks, vienlaicīgi strādāja par grāmatvedi Skrundas virsmežniecībā. Mamma Elīze Felda
strādāja par skolotāju Skrundas pamatskolā. Gunu kristīja 1940.g. Jāņos, kad Skrundas tirgus laukumā jau stāvēja krievu tanki, un krustvecāki ierasties nevarēja. Tobrīd visi, kam bija nekristīti bērni attiecīgajā vecumā, centās tos nokristīt.
Bērnība pagāja kara laikā. Kad Ķestera mājai kara beigās uzkrita bumba, Guna ar vecākiem dzīvoja Raņķu ciema “Kraķos” pie saimnieces Edas Birkmanes, ļoti dievbijīgas sievietes ne tikai vārdos, bet tieši darbos. Viņas mājā dzīvoja gan saime, gan vācu
virsnieki, gan vairākas bēgļu ģimenes. No viņas mājas nekad nepaēdis neaizgāja ne ubags, ne ienaidnieks. Guna auga galvenokārt vecāsmātes un viņas māsas sabiedrībā. 1945.g. padomju iestādes apcietināja tēvu un izsūtīja uz Sibīriju. 1949.g. mamma sāka
strādāt Zvārdes pag. Čunku pamatskolā. Tā bija ļoti skaista vieta ar bezgala sirsnīgiem un izpalīdzīgiem cilvēkiem, bet gandrīz pilnīgi karā nopostīta. Tur pāri gāja Kurzemes katla frontes līnija. Ap 18 km no Saldus nebija nekāda satiksme. Tas varbūt
izglāba viņas no izsūtīšanas.
Mācoties 3. -5.klasē Guna dzīvoja pie savas krustmātes (mātes māsas) Olgas Vilnītes un turpināja mācīties Skrundas septiņgadīgajā skolā, kurā iestājās 1946.g.1.septembrī. Guna atceras: “Visspilgtāk atmiņā palicis krievu val. skolotājs Gončarenko.
Kad mācījos 3.kl., viņš klases telpā ieradās formā ar ordeņiem un medaļām. Mēs ne vārda nesapratām krievu valodā, viņš - latviešu valodā. Skaidrojot zīmēja uz tāfeles. Tomēr krievu valodu visvairāk iemācījos tieši no viņa, jo arī starpbrīžos bijām
spiesti runāt krieviski.
Mūsu klasē mācījās arī Alberts Kauls, Maija Bumbiere (tagad Amoliņa, LTV Mūzikas raidījumu redaktore). No mūsu klases uz Sibīriju jau otro reizi izveda Gunāru Klenbergu. Pirmo reizi viņu izveda 1941.g.14. jūnijā, bet tad viņš tika atpakaļ. Skolā
nemēdza runāt par mājām un ģimenēm. Toreiz zināju tikai par tuvāko draudzeņu ģimenēm. Vienmēr esmu bijusi stipri pļāpīga. To centās izmantot pieaugušie, lai no manis kaut ko uzzinātu par tēvu. Nekas neizdevās, jo vienkārši līdz Staļina nāvei pati
neko nezināju. 1948.g. 5.decembrī iestājos pionieros. Mājās neko tādu nestāstīja, kas būtu pretrunā skolā mācītajam. Neviens negribēja nonākt turpat, kur tētis. ”
1951.g. Gunas mammu pārcēla strādāt uz Blīdenes septiņgadīgo skolu, lai meitene varētu dzīvot kopā ar viņu. Guna sāka mācīties Blīdenes skolas 6.klasē pie skolotājas Mirdzas Krones - skolas direktores. Viņa bija pārliecināta komuniste, jo tēvu bija
nogalinājuši vācieši, bet ļoti taisnīga un godīga. Vienmēr skolas darbu parādīja pareizā gaismā, tādēļ priekšnieku acīs skola bija slikta. Viņa neprata vai negribēja priekšniekus uzņemt, pacienāt. Viņa bija Gunas mammas draudzene un nekad nepārmeta
tai, ka vīrs ir Sibīrijā.
Pabeigusi Blīdenes skolu, Guna 1953./54.m.g. sāka mācīties Rīgas 2.vidusskolā, dzīvoja pie vecmāmiņas un mammas māsīcas Elzas. Guna atceras:
“Visspilgtākajā atmiņā palikusi matemātikas skolotāja Tilmane, nodarbības matemātikas pulciņā, ķīmijas kabinets ar skolotāju G.Rumbu, skolas koris un tā diriģents Kārlis Kreicbergs. Pēc lauku skolas ļoti lielas grūtības bija angļu un krievu
valodās, biju nesekmīga. Mammas māsa Lilija, pensionēta skolotāja, strādāja ar mani privāti. Pie Rīgas vecmāmiņas saskāros ar to, ka mājā stāsta vienu, bet skolā pavisam ko citu. Pusaudža gados tas ir ļoti grūti. Galvā bija pilnīga putra. Piecdesmito
gadu vidū nāca modē komjauniešu klases. Klases audzinātājs mums bija skolotājs Veidenbaums - vecs revolucionārs. Varbūt tieši tādēļ mūsu klasi lika mierā un divu gadu laikā neviens komjaunatnē neiestājās”.
1955.g. augustā Guna saslima. Ārsti atklāja hronisku nieru iekaisumu, laikam, šarlaka sekas. Pēc 2 mēnešu ārstēšanas Rīgas 1.slimnīcā viņu izrakstīja, jo zāļu nieru ārstēšanai nebija. Guna gadu nogulēja tikai gultā savas mīļas vecāsmātes sabiedrībā
un lietoja homeopātiskās zāles, kuras slepeni izgatavoja dakteris Lukins. Atklāti ārstēt viņš nedrīkstēja, draudēja Sibīrija. Gimenē viņu neviens nesauca īstajā vārdā, bet gan izdomātā - Dr.Zvērs. Viņš palīdzējis vēl ļoti daudziem.
Kad 1956.gadā gadā no Noriļskas atgriezās tēvs, tas bija šoks, kaut arī Guna ar viņu pēdējos gados sarakstījās. Tas izrādījas tomēr tā abstrakti un patiesībā viņa tēvu vairs nepazina. Ieskrēja uztraukusies pie kaimiņu skolotājas, teikdama: “mūsu
mājā būs svešs vīrietis”. Sākums bija smags viņiem abiem, jo tēvs bija bez darba un no pārdzīvotā nervozs, Guna slima un nervoza.
1956.g. Guna sāka mācīties Jaunpils vidusskolā. Jaunpilī dzīvoja tēva brālēns ar vecākiem. Tie meiteni pieņēma kā audžumeitu. (Rīgas radi vairs nevarēja uzturēt slimo meitēnu, jo viņai vajadzēja ieturēt speciālas diētas.) Jaunpils skolu Guna atceras
ar lielu sirsnību:
“ Varbūt man tā sagadījās, bet mazākās skolās ir daudz vairāk sirsnības, cits citu pazīst, vairāk iespēju pašam darboties. Lielās pilsētas skolas - kombināti ar labāku tehnisko nodrošinājumu, atsevišķos gadījumos arī ar speciālistiem, bet gaisotne
ir auksta, atsvešināta. Rīgā pat paralēlklases skolēnus uzrunāja ar “jūs”. Jaunpilī ļoti mīlēju matemātikas skolotāju un audzinātāju Matlavu. Vēlāk viņš man nekad nepiedeva, ka neaizgāju studēt matemātiku. Rīga man bija iemācījusi paškritiku, ka būt
vienai no Jaunpils lauku skolas labākajām matemātiķēm nav nekāds sasniegums, jo Rīgā es pat klases līmenī biju tālu no labākās.
10.klasē audzinātājs Labejs pie dokumentu saņemšanas pateica: “Vai nu Tu būsi komjauniete, vai manā klasē nemācīsies. Mums būs komjauniešu klase.” Tas manī radīja spītību un es pateicu, ka komjaunatnē nestāšos, bet skolā mācīšos. Mēs klasē bijām kādi
8 nekomjaunieši. Mūs turēja pēc stundām un apstrādāja, bet mēs neviens tieši tādēļ neiestājāmies. Man, protams, neļāva arī tēvs. ”
1958.g. 15.augustā Guna sāka strādāt par bibliotekāri Skrundas septiņgadīgajā skolā. Viņa savā darba mūžā nekad nav mainījusi darbavietu, nostrādājusi vairāk nekā 30 gadus par darbu saņēmusi valdības atzinību. Pirms viņas par bibliotekāriem strādāja
Elīze Felda, Vita Eiduka, Elmārs Heniņš.
Bibliotēkā nebija tikai jāizdod un jāsaņem atpakaļ grāmatas. Katra jaunā ienākošā grāmata bija jāieraksta inventāra grāmatā, summārās uzskaites grāmatās, tām bija jāuzraksta kataloga kartiņas atbilstoši noteikumiem. Grāmatas bija jākārto pēc
noteiktas sistēmas plauktos. Un tad vēl revīzijas! Guna atceras:
“Manā pirmajā vai otrajā darba gadā ieradās revīzija. Paprasīja inventāra grāmatu. Šķirstīja, šķirstīja un pēkšņi rāda man ierakstus par Molotova, Kaganoviča, Maļenkova brošūrām. Vai tās man esot? Es, protams, atbildu, ka ir, jo domāju, ka meklē
iztrūkumus. Izrādījās, ka komisija bijusi no partijas vai čekas orgāniem sakarā ar pavēli par grāmatu izņemšanu. Tai laikā ik pa laikam iznāca slepenas “Glavļita” pavēles par aizliegto grāmatu izņemšanu. Tās sūtīja lielajām bibliotekām, bet ne
skolas. Izrādās, ka šīs grāmatas bija pavēlē, par kuras esamību, man tolaik nebija ne jausmas. Laikam mani paglāba tas, ka strādāju 1.gadu, biju komjauniete (nesen iestājusies). Labi, ka tas bija pēc Staļina nāves, citādi sekas būtu Sibīrija.”
Gadi ritēja, bibliotēka vairākkārt mainīja savu atrašanās vietu, grāmatu krājums auga. Guna strādāja pēc labākās sirdsapziņas, vasarās apmeklēja kursus. 1961.g. - 1967.g. mācījās Liepājas Pedagoģijas institūtā neklātienes nodaļā 1. - 3.klašu
skolotāju fakultātē. (Tai laikā, lai strādātu skolas bibliotēkā, bija nepieciešama pedagoģiskā izglītība). Tā no 1964.g. Guna sāk arī mācīt latviešu valodu krievu klasēs, dažus gadus vēlāk arī darbmācību meitenēm (1.-3.kl. un arī dažās vecākās
klasēs). Pabeigusi institūtu, viņa paralēli darbam bibliotekā mazajās klasēs mācīja matemātiku. Guna mācīja matemātiku arī bērniem ar grūtajām galvām tā saucamajās “izlīdzināšanas klasēs”. Reiz pat notika kāds kuriozs: vienu no viņas audzēkņiem
aizsūtīja uz rajona matemātikas olimpiādi.
Guna vienmēr sev uzticētos darbus padarīja labi. Pateicoties izkoptajam, skaistajam rokrakstam viņa ilgus gadus skolā noformēja dažādus stendus. Organizēja arī pasākumus: konkursus un viktorīnas, literāras pēcpusdienas, karnevālus. Kā bibliotekāre
viņa sadarbojās ar apkārtnē esošo bibliotēku darbiniekiem. Astoņdesmitajos gados sāk aktīvi darboties “Jauno grāmatu draugu biedrībā”. Guna atceras:
“…sevišķi sadarbojāmies ar Skrundas bērnu bibliotēkas vadītāju Skaidrīti Meļķi, kura spēja nodrošināt līdzekļus, transportu un viesu uzņemšanu (vīrs kolhoza “Ziedonis” priekšsēdētājs, pati ciema kompartijas sekretāre). Es spēju nodrošināt
auditoriju, apsveikumus utt. Tā gan uzņēmām ciemiņus, gan braucām paši, piemēram, uz Vilmas Delles jubileju viņas mājā Rendā, ciemos pie rakstnieka Alberta Caunes Vaiņodē (ar viņu “Jaunie grāmatu draugi” vairākus gadus sarakstījās), ekskursijā pa
Krišjāna Barona un Ernesta Dinsberga dzimtajām vietām Talsu pusē Dundagā, tur arī apmeklējām Dzejas dienu pasākumu, kurā piedalījās 13 dzejnieki, uz Remti pa Jāņa Jaunsudrabiņa “Vēja ziedu” takām, uz Pumpura dienām Rīgā un Lielvārdē u.c.”
Daudzus gadus Skrundas 1.vidusskolas bibliotēka skaitījas labākā rajonā. 1986.g. šeit notika skolu bibliotekāru metodisko apvienību vadītāju seminārs.
Atmodas laikā Guna aktīvi iesaistījāsās Tautas Frontes kustībā. Vēlāk vāca līdzekļus Brīvības pieminekļa atjaunošanas fondam. Bibliotēkā sakopoja materiālus par Oskaru Ksalpaku un viņa cīņas gaitām Skrundas apkārtnē. Represēto un izsūtīto piemiņas
dienās viņa vadīja skolēnu ekskursijas uz “Vagonu” Skrundas dzelzceļa stacijā, kur ierīkota izstāde uz Sibīriju izvesto cilvēku atcerei, kā arī rīkoja skolēnu tikšanās ar izsūtītajiem un represētajiem cilvēkiem.
Par savu darbu Guna ir saņēmusi dažādus goda rakstus, arī LR Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu par ieguldīto darbu skolas informatīvās bāzes izveidošanā.
Tagad Guna ir pensijā, dzīvo mājās. 1967.g. Guna aprecējās ar Voldemāru Rūsīti, un 1968.g.14. augustā ģimenē piedzima meitiņa Baiba. Baiba Eversa turpina mātes ceļu – strādā skolas bibliotekā. Guna palīdz meitai audzināt mazbērnus. Reizēm aizbrauc
līdzi ansamblim “Vecie Zēni”, kurā dzied vecie karavīri, uz dažādiem piemiņas pasākumiem, piemēram, uz Lesteni.
2001.gada decembrī
Skrundas 1.vidusskola
Sagatavoja Rolands Eņģelis, 11.klases skolēns
LIIS izstrādne