ROMUALDS RAŽUKS
ārsts – neiroķirurgs, medicīnas zinātņu
doktors,
sabiedrisks un politisks darbinieks,
Latvijas Saeimas un Rīgas domes deputāts,
Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs (1990. – 1992.)
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991.gada barikāžu dalībnieka zīmi
Romualds Ražuks dzimis 1955. gada 19. novembrī Lietuvas galvaspilsētā Viļņā un atbilstoši horoskopam sevi dēvē par „atmodas skorpionu”. Māte – Elena Ražukiene - rentgena laborante Sv. Jakuba slimnīcā Viļņā, tēvs – Kazimieras Ražukas - vidēja mēroga lauksaimniecības ministrijas ierēdnis. Vecāki izaudzinājuši arī otru dēlu Almantu, kas ir deviņus gadus jaunāks par Romualdu. R. Ražuks sevi uzskata par tipisku pilsētnieku. Reiz pat esot izskaitļojis, ka savā dzīvē laukos pavadījis tikai aptuveni gadu, piedaloties talkās
Skolas gaitas uzsāka 1963.g. gadā Salomējas Neries vidusskolā, kur guva izcilas sekmes mācībās, augstā līmenī apguva angļu valodu un paralēli mācībām arī mašīnrakstītāja profesiju. 1974. gadā, pēc vidusskolas beigšanas, R. Ražuks iestājās Viļņas Universitātes (VU) Medicīnas fakultātē. Jaunieša sapnis bija Starptautisko attiecību institūts Maskavā, bet tas nevarēja īstenoties, jo viņa tēvs padomju laika ierēdniecībā ieņēma pārāk zemu pozīciju. Iestāšanās VU bija veiksmīga, studiju gadi grūtības nesagādāja. Paralēli studijām R. Ražuks guva arī praktiskas iemaņas, piedaloties eksperimentu veikšanā VU Medicīnas fakultātes Sirds un asinsvadu laboratorijas vivārijā, kas toreiz lika pamatus sirds ķirurģijas attīstībai Lietuvā.
Sešu studiju gadu laikā R. Ražuks bija arī aktīvs
sabiedriskās dzīves līdzdalībnieks un organizētājs. Kopā ar domubiedriem
organizēja studentu dienas, VU 400 gadu jubilejas svinības. Jaunieši aktīvi
iesaistījušies studentu celtniecības vienībās; vēl tagad Ražuka kungs ar prieku
atceras kopīgās ražas vākšanas talkas.
1980. gadā mācības turpināja VU Neiroķirurģijas ordinatūrā, taču, tā kā
neiroķirurģija Viļņā tajā laikā tikai sāka attīstīties un arī Kauņa nepiedāvāja
atbilstošu akadēmisko vidi, jaunais mediķis, ordinatūru vēl nepabeidzis, devās
uz Maskavu. R. Ražuku uz atlikušo ordinatūras laiku pieņēma N. N. Burdenko PSRS
Medicīnas Zinātņu akadēmijas Neiroķirurģijas Zinātniski pētnieciskajā institūtā.
1982. gadā R. Ražukam piešķīra mērķa aspirantūru, kas deva tiesības rakstīt
disertācijas darbu. Trīs gadu laikā tapa apjomīgs darbs – „Plecu pinuma bojājumu
diagnostika un neiroķirurģiskā ārstēšana”. Šis laiks Ražuka kunga dzīvē bija
aktīvs un interesants – disertācijas idejas nostiprinājās praktiskā darbā, daudz
operējot un asistējot. Labā angļu valodas prasme ļāva papildus nopelnīt,
tulkojot rakstus medicīnas žurnāliem krievu valodā. Ar akadēmijas pasniedzējiem
izveidojās labs un draudzīgs kontakts, kas nav zudis arī šodien. Maskavas laiks
R. Ražuka dzīves bagāžā ielika ne tikai akadēmiskās zināšanas. „Tā bija
ārkārtīgi liela dzīves skola. Fantastiska! Pasaule bija „ciet”, aizvērta ar
„dzelzs” priekškaru, bet pašā Maskavā tajā laikā bija visa pasaule. Institūta
kopmītnēs saskārās cilvēki no dažādām kultūrām, izpaudās visdažādākās
mentalitātes un attiecības. Tas lika apzināties, cik ļoti dažādi ir cilvēki; ka
jāprot ar visiem sadzīvot; nedrīkst nevienam uzspiest savu dzīvesveidu,”
atzīst Ražuka kungs.
Maskavā pirmoreiz skatieni sastapās ar dzīvesbiedri Ingunu Ebelu, kas tur
studēja Pediatrijas institūtā. Ingunas tēvs un vectēvs – Gedimins un Ivars Ebeli
uzskatāmi par talantīgākajiem un pieredzes bagātākajiem pediatriem Latvijā –
viņu dinastija mērāma vairāk nekā septiņdesmit gadu garumā - kopš trīsdesmitajos
gados Latvijas avīzēs parādījās pirmie sludinājumi par Gedimina privātpraksi.
Arī meita Inguna turpināja ģimenes tradīciju.
1985. gadā R. Ražuks aizstāvēja disertāciju, kļuva par medicīnas zinātņu
kandidātu un atgriezās dzimtenē – Lietuvā. Tomēr, neatradis piemērotu darbu,
1986. gada sākumā nolēma pārcelties uz dzīvi Latvijā un sāka darba gaitas kā
jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Rīgas Medicīnas institūta līgumdarbu
nodaļā. Tās klīniskā bāze bija Paula Stradiņa slimnīca, kur latviskajā vidē jau
divarpus mēnešu laikā R.Ražukam izdevās apgūt latviešu valodu tik labi, lai
strādātu slimnīcas specifiskajā vidē. No šī laika Ražuka kungs īpaši atceras
neirologu – profesoru Juri Bērziņu, kura vadībā notika līgumdarbu pētījumi, un
neiroķirurģi Rudīti Dumberi, kura ar R. Ražuku runājusi tikai latviski.
Demokratizācijas procesi radīja vidi Latvijas Tautas Frontes (LTF) darbības
aizsākumiem, un tajā aktīvi iesaistījās arī R.Ražuks un I. Ebela. 1987. gadā
sāka veidoties pirmās sabiedriskās organizācijas un to skaitā arī nacionālo
kultūru biedrības. R.Ražuks ar domubiedriem atjaunoja Latvijas lietuviešu
kultūras biedrību Latvijā, kas bija viena no lielākajām, ar dziļām tradīcijām un
darba pieredzi kopš Latvijas brīvvalsts laika. Kad 1988. gadā dibināja Latvijas
Tautas fronti, rodās arvien lielāka nepieciešamība pēc sadarbības ar nacionālo
minoritāšu biedrībām, jo „bija vajadzīgi argumenti jaunam saticības modelim
starp latviešiem un nelatviešiem, kuri nomainītu kopējo padomju tautu, kas tika
veidota uz krievu kultūras un valodas bāzes”.
Kad sešpadsmit Rīgā nodibinātās nacionālo kultūru biedrības izveidoja vienotu
organizāciju - Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju (LNKBA), par tās
vadītāju ievēlēja Refatu Čubarovu – Krimas tatāru biedrības priekšsēdētāju, par
viņa vietnieci – Itu Kozakēviču – Poļu
kultūras biedrības priekšsēdētāju, R. Ražuku ievēlēja par atbildīgo sekretāru.
1989. gadā NKBA ļoti sekmīgi piedalījās Latvijas Tautu forumā. Tieši šajā laikā
notiek R. Ražuka ienākšana politikā.
LTF II kongresā R. Ražuku ievēlēja LTF Domē, pēc tam apstiprināja par valdes
locekli. 1990. gadā maijā R. Ražuku iecēla par LTF valdes priekšsēdētāju, bet
jau oktobrī sekoja R.Ražuka tā laika politiskās karjeras augstākā virsotne –
atbildīgais LTF priekšsēdētāja amats, kurā R. Ražuks bija līdz 1992. gadam.
Šis bija ļoti svarīgs laiks – īpaši posmi līdz 1991.gada
janvāra barikādēm un starp janvāra un augusta pučiem, kas sagatavoja ceļu
pārejai uz neatkarīgās valsts funkcionēšanu.
Trauksmainajā
laikā Ražuku ģimenē sevi pieteica Romualda un Ingunas meita Danute, kam dots
lietuviešu vārds (dzimusi 1991. gada 23.janvārī). Savukārt dēlam Mārtiņam
(dzimis 1994. gada 5.jūlijā) dots tipisks latviešu vārds. Bērniem ir uzvārds
Ražuks-Ebels, lai saglabātu šo uzvārdu nākamajās paaudzēs (uzvārds pazīstams jau
kopš pirmās Atmodas laika, kad Ingunas vecvectēvs Cirstu skolotājs Ebeļu Reinis
kļuva pazīstams ka dzejnieks, atdzejotājs un sabiedriskais darbinieks).
Kad mērķis – Latvijas valsts neatkarības atjaunošana – bija sasniegts, LTF
darbība noplaka, tāpēc 1992.gadā R. Ražuks atstāja politisko darbību,
atgriezdamies pie savas pamatprofesijas un strādājot P.Stradiņa un Gaiļezera
slimnīcās kā dežūrējošais neiroķirurgs. 1993. gadā Latvijas Medicīnas akadēmijas
Zinātniskā padome apstiprināja padomju laikā aizstāvēto disertāciju un piešķīra
R.Ražukam medicīnas doktora grādu.
1997. gadā, LTF kolēģu A.Panteļejeva, V.Birkava, I.Bērziņa, D.Skultes rosināts,
R. Ražuks iesaistījās politiskās partijas – savienības „Latvijas ceļš” darbā.
R.Ražuka kungs atzīst: „Tā ir partija ar plašu liberālu programmu, faktiski –
reformu partija, kam ir milzīgi nopelni Latvijas pārveidošanā un iesaistē ES un
NATO.” Pašvaldību vēlēšanās 1997. gada 3. martā R.Ražuks tika ievēlēts Rīgas
Domē, kur kļuva par „Latvijas ceļa” frakcijas vadītāju un darbojās pusotru gadu.
1998. gadā R.Ražuks tika ievēlēts Latvijas 7.Saeimā, veica Sociālo lietu
komisijas priekšsēdētāja vietnieka pienākumus, dibināja un vadīja Sabiedrības
veselības apakškomisiju, aktīvi strādāja Eiropas lietu apakškomisijā, par savu
sirdslietu atzīstot darbību Baltijas Asamblejā, kur bija Latvijas delegācijas
vadītājs un rotācijas kārtībā 3 reizes arī BA prezidents. 2000.gadā tika
ievēlēts par LR 7.Saeimas priekšsēdētāja biedru un šo amatu pildīja līdz
2002.gadam novembrim.
Kopš 2003.g. februāra R.Ražuks strādā Aizsardzības ministrijā Starptautisko
sakaru departamentā par padomnieku. Darbības virziens – Baltkrievija, Ukraina,
Dienvidkaukāzs. „Mans uzdevums ir nodot mūsu pieredzi tām valstīm, kas vēlas
veidot attiecības ar NATO un tiecas uz ES. Kopējās pagātnes dēļ mums ir viena
situācijas izpratne un vienāda zemtekstu uztvere.” Vienlaicīgi R.Ražuks ir
arī NATO tehnoloģisko pētījumu organizācijas nacionālais koordinators, kam
jāsekmē Latvijas zinātnieku iekļaušanās šajos pētījumos.
R.Ražuks saka: „Dzīve ir piesātināta – vienā mēnesī nākas apmeklēt vairākas
valstis. Pasaules procesi ir ilglaicīgi, un tiem, kas tajos iesaistīti, bieži
vien neizdodas gūt gandarījumu savas dzīves laikā. Taču par Latviju esmu
pārliecināts – jau drīz dzīve valstī kļūs labāka: kopš 1991.gada ir paveikts
pietiekami, lai rezultāts kļūtu redzams.”
R. Ražuks apbalvots ar vairākiem Latvijas un Lietuvas valsts apbalvojumiem: IV
šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, V pakāpes Gedimina ordenis, 1991.gada Barikāžu
dalībnieka piemiņas zīme un analoga medaļa Lietuvā. Par paveikto darbu liecina
arī daudzi citi apbalvojumi – Baltijas Asamblejas medaļa, Latvijas Pašvaldību
savienības medaļa, Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas medaļa,
Lietuvas Republikas piemiņas zīme par nopelniem veicinot integrāciju NATO.
ATTĒLI (no LTF muzeja arhīva):
1. R.Ražuks un akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs (Maskava) Rīgā, 2001.gada 21.
augustā Lavijas valsts neatkarības pasludināšanas 10.gadadienā (© R.Marklina
foto)
2. R.Ražuks 1991.gada 13.janvārī LTF organizētajā “Vislatvijas manifestācijā par
neatkarīgu un demokrātisku Latviju” Rīgā, 11.novembra krastmalā (©V.Mihailovska
foto)
2004.gada aprīlī
Iecavas vidusskola
Sagatavoja 12.a klases skolniece Aiva Avota
Konsultante skolotāja Dace Greiža
LIIS izstrādne