ĢERTRŪDE RASNAČE

Latvijas Arhitektu savienības biedre
Daugavpils pilsētas galvenā arhitekte - būvvaldes vadītāja
Atmodas laikā Daugavpils Latviešu biedrības Latgaļu saimes vadītāja (1988 - 1992)

Ģertrūde ir dzimusi Preiļu novada Rožkalnu pagastā. Bērnība un skolas laiks aizritēja Daugavpils rajona Kalupes ,,Aizupiešos”. Arī pašreiz Ģertrūde Rasnače (līdz 2005.gadam Kudiņa) dzīvo turpat, realizē savas profesionālās ieceres un īsteno vaļaspriekus savās lauku mājās. Mācoties Kalupes 8-gadīgajā skolā, mīļākie priekšmeti ir bijuši latviešu valoda, literatūra un rasēšana. Kā izcilus savus pirmos pedagogus viņa min Ligiju un Donatu Plotkas. Jau 5.klasē zinājusi, ka būšot arhitekte. ( Maziņa būdama mēģinājusi no taburetēm konstruēt dažādas celtnes, centusies izzināt, apkārtni, bieži taujājusi - kāpēc tas ir tā un šis ir šādi). Ģertrūdei ļoti patikušas senās ēkas Kalupē - izteiksmīgā un iespaidīgā baznīca, vecā koka ēkas - pagastmāja, ambulance un skola. Paticis pats izvēlētās profesijas nosaukums – arhitekte, viņai tas licies kaut kas fantastisks un lielisks. Varbūt Pēc Daugavpils 1. vidusskolas beigšanas iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē Arhitektūras fakultātē, kuru absolvēja 1975.gadā, iegūstot arhitekta diplomu.

Pirmā darba vieta Ģertrūdei bija Daugavpils Izpildu komitejas arhitektūras – plānošanas nodaļa, kur par vecāko arhitekti viņa nostrādāja gandrīz 10 gadu. 1984.gadā Ģertrūdi Kudiņu nozīmēja par Daugavpils pilsētas galveno arhitekti – būvvaldes vadītāju. Trīsdesmit darba gadi veltīti pilsētai. Par paveikto Ģertrūdei nav kauns. Viņa piedalījusies vairāku pilsētbūvniecības svarīgāko dokumentu – ģenerālo plānu un detaļplānojumu izstrādē, uzrakstījusi daudz rakstu par pilsētu žurnālos, grāmatās. Ģertrūde ir Latvijas Arhitektu Savienības biedre, darbojusies arī AS valdē.
Savu atmiņu stāstu par Trešās Atmodas laiku Ģertrūde sāk ar tās pirmsākumiem. Viņa uzskata, ka tās saknes meklējamas vēl ilgi pirms tam, kad pār cilvēkiem nāca apziņa par Latvijas brīvības atgūšanas iespēju.
Ģertrūdes Rasnačes stāstījums vēsta par to, kā tajā tālajā 1975.gadā viņa, jauna speciāliste ar arhitektes diplomu, ieradās Daugavpilī, lai uzsāktu darba gaitas pilsētas Izpildkomitejas arhitektūras nodaļā kā vecākā arhitekte. Daugavpils bija viņas jaunības pilsēta: netālu dzīvoja arī viņas ģimene. Pilsēta izsenis bija izteikti krieviska, lai gan tajā dzīvoja daudzu tautību pārstāvji. Latvieši bija mazākumā, pat poļu bija vairāk. To noteica vēsturiskie notikumi. Arī Daugavpils latvieši bija pārkrievojušies - sadzīviskā vide bija izteikti krieviska, darba valoda visās iestādēs- tikai krievu. Vēl tā bija izteikta militāra pilsēta ar visā Padomju Savienībā vienīgo tāda profila augstāko aviācijas kara skolu. Tajā mācījās 4500 puiši no visas PSRS. Viņas darba kolēģi bija kara skolas fakultātes priekšnieka sieva, kura bija ieradusies no Habarovskas, un atvaļināts pulkvedis no Irkutskas. Viņi bija gan labi cilvēki, gan labi speciālisti, taču ikdienā Ģertrūdi neatstāja sajūta, ka tomēr šo cilvēku zemapziņā valdīja pārākuma sajūta pār vietējiem iedzīvotājiem. Kā spilgtāko Ģertrūde atceras vienas darbinieces teicienu Atmodas sākumā: „Kas tad jūs vadīs, ja mēs būsim spiesti aizbraukt no Latvijas?”
Ģertrūde teic, ka viņas patriotismu veicināja tas, ka bija izaugusi latviskā, drīzāk pat latgaliskā vidē, un ģimenē šīs vērtības bija dārgākas par visu. Daugavpilī latvisko vidi veidoja vienīgi latviešu vidusskola – 1.vidusskola, Daugavpils Pedagoģiskais institūts (DPI) un mūzikas vidusskola. Kad 1988.gada rudenī DPI pasniedzējs un prorektors Aivars Kehris aicināja pilsētas latviešus uz sanāksmi par Latviešu biedrības dibināšanu, Ģertrūde nešauboties piekrita. Apzinoties, ka Daugavpilī viņu ir tik maz - pat doma prātā neienāca, ka varētu vēl paralēli nodibināt arī Latgaliešu biedrību. Tagad, atskatoties pagātnē, viņa kā galveno uzsver visu tā laika aktīvāko cilvēku skaidru un izteiktu mērķi – BRĪVĀ LATVIJA. Tās alkas bija tik neizsakāmi lielas, ka viss pārējais likās mazsvarīgs.
Daugavpils Latviešu biedrībā tika nodibinātas vairākas nodaļas, tostarp arī Latgaliešu kultūras biedrība, kuru 1988.gada 19. decembrī tika nolemts nosaukt par Latgaļu saimi. Par saimes vadītāju ievēlēja Ģertrūdi Kudiņu. Sākumā Daugavpils Latviešu biedrības un Latgaļu saimes mērķi nebija politiski, jo veiksmīgi darbojās Tautas fronte. Taču jau pēc pirmajiem biedrības un Latgaļu saimes veiktajiem darbiem drīz vien visi uzskatījuši, ka pietiek tikai ar cilvēka saistību ar Latviešu biedrību, lai viņu Daugavpilī uzreiz uzskatītu par Komunistiskās partijas un pilsētas izpildkomitejas tiešākajiem un bīstamākajiem ienaidniekiem.
Latgaļu saime par savu pirmo uzdevumu uzskatīja latgaliešu kultūras atjaunošanu - par to (tāpat kā par līvu kultūru) padomju varas gados pat čukstus neiedrošinājās runāt. Ideju bija tik daudz! Viņi gribēja nodarboties ar visu uzreiz – sameklēt kastēs paslēptās grāmatas latgaliešu valodā, rīkot izstādes, atrast un sakopt kultūras darbinieku kapus, izdot avīzi latviešu valodā, jo Daugavpilī tās nebija veselus 20 gadus, izveidot jaunus kapu pieminekļus izciliem kultūras darbiniekiem, rakstīt un izdot grāmatas latgaliešu valodā, uzvest latgaliešu lugas uz Daugavpils teātra skatuves un vēl daudz ko citu....
Ģertrūde, atskatoties pagātnē, jautā sev: „Nu, ko tādu izcilu mēs izdarījām, kas būtu ietekmējis šodienu Daugavpilī un Latgalē? Taču mēs tolaik bijām pirmie, kas mudināja ne tikai savus tautiešus, bet arī Daugavpils progresīvos cittautiešus uz vienu vienīgu mērķi – brīvu Latviju. Būt pirmajiem, ir grūtāk, jo pirmie visvairāk kļūdās. Taču pirmie iemin taku, pa kuru nākamajiem jau iet ir daudz, daudz vieglāk...”

Gara stiprinātāji visos laikos ir bijušas grāmatas. Tajos laikos grāmatas latgaliski izdeva tikai trimdas latgalieši. Pirmo kontaktu nodibināšana bija ļoti nozīmīga un vajadzīga. Uzzinājuši, ka Vārkavā pie radiem no Minsteres atbraucis dzejnieks Alberts Spogis, nekavējoties devušies turp. Kā draudzības apliecinājumu vēlāk saņēma sūtījumu – Vācijā V.Loča izdevniecībā izdotās grāmatas. Ģertrūde ar sajūsmu stāsta, kā tās lasījuši - grāmatas gāja no rokas rokā. Pēc kāda Ģertrūdes raksta laikrakstā „Literatūra un Māksla” viņu uzmeklēja Kanādā dzīvojošais daugavpilietis Kārlis Zenaitis, kurš drīz vien ieradās Rīgā kopā ar draugu, latgaliešu rakstnieku Tadeušu Puisānu. Vēl ārzemniekiem nebija ļauts brīvi braukāt pa Latviju, taču viņu vēlme redzēt Daugavpili un Latgali bija tik liela, ka tika riskēts. Ģertrūde ar prieku saka: „ Paldies Kanādas latviešiem, kuri mums ar kuģi atgādāja pirmo kopējamo ierīci Daugavpilī. Kas tā bija par iespēju mūsu darbībai- momentā tapa vairāku reto latgaliešu grāmatu kopijas!”

To, cik noturīgas un spēcīgas pozīcijas Daugavpilī ir bijušas Atmodas kustībai, liecina deputātu kandidātu izvirzīšana LPSR Augstākās Padomes vēlēšanām. Sapulcē, kurā piedalījās gandrīz 900 iedzīvotāju, izvirzīja Latgaļu saimes vadītājas, pilsētas galvenās arhitektes Ģ. Kudiņas kandidatūru. Diemžēl toreiz neviens no progresīvi noskaņotajiem deputātu kandidātiem netika ievēlēts. Vēsturē tika ierakstīti visu to Daugavpils deputātu vārdi, kuri balsoja pret Latvijas neatkarību.

Daugavpils Latviešu biedrība un Latgaļu saime uzsāka pirmo darbu izdošanu. Latgaliešu kultūras darbinieks un dzejnieks Jānis Cibuļskis svinēja Jasmuižā savu jubileju. Izmantojot kopētāja iespējas, tika nodrukāts un pavairots, kā arī iesiets J.Cibuļska dzejoļu krājumiņš 50 eksemplāros. Par šo dāvanu sirmais dzejnieks bija tik aizkustināts! Pirmais tipogrāfijā iespiestais darbs bija P. Stroda „Pareizraksteibas vordneica”. Tas bija faksimilizdevums. Tika uzrakstīta brošūra par mūsu tautiešiem brāļiem Antonu un Kazimiru Skrindām, kuri drukas aizlieguma laika Pēterburgā izdeva avīzi ,,Dryva” latgaliešu valodā un savu dzejoļu krājumus. Nodibināja sakarus ar Antona meitām Leokādiju Staudžu un Aurēliju Taškāni, kuras dzīvoja Kanādā. Brāļu dzimtas māju vietā Vaboles pagasta Liepu Mukānos uzstādīja piemiņas akmeni, kas kopā ar citiem akmeņiem veidoja improvizētu mājas vietas apveidu un baltu krustu kā simbolu baznīcai, kas trīs gadus atradās viņu mājās.

Domājot par to, cik ir svarīgi pastāstīt cilvēkiem par izcilajiem Latgales izglītības darbiniekiem, aizbraukuši pie Daugavpils Skolotāju institūta bijušās direktores Valērijas Seiles māsīcas Broņislavas. Savā Rīgas dzīvoklī viņa dalījusies atmiņās un iedevusi daudz vēl nepublicētu V.Seiles fotogrāfiju. V.Seiles 100 gadu atceres pasākums Daugavpilī izvērtās ļoti apjomīgs – to organizēja Daugavpils Pedagoģiskais institūts. Latgaliešu biedrība un Latgaļu saime uzrakstīja un izdeva brošūru par V.Seili, kā arī organizēja jauna kapa pieminekļa uzstādīšanu Daugavpils katoļu kapos. Pieminekli V.Seilei un citiem Latgales Atmodas darbiniekiem veidoja tēlnieks Bērtulis Buls. Daugavpils izpildkomiteja bijusi ļoti pretimnākoša: labiekārtošanas kombināts atveda 6 tonnas smago akmeni, veica ļoti sarežģīto akmens nogādāšanu līdz kapa vietai un tā uzstādīšanu.
Uz Daugavpils Pedagoģiska institūta 70 gadu jubileju izdeva bijušo audzēkņu ,,Atmiņu grāmatu”. Sekoja vairāki trimdas latgaliešu autoru darbu izdevumi un jubileju bukleti. Grāmatas tika iespiestas Daugavpils tipogrāfijā. Direktors Juris Gorjačovs, pat nebūdams Latvijas pilsonis, izrādīja apbrīnojamu pretimnākšanu un darbinieku pierunāšanu strādāt. Datoru taču nebija, ovsetspiedes salikums neprofesionāļiem bija sarežģīts un bez pieredzes grūti izdarāms. Ģertrūde apbrīno tā laika cilvēku entuziasmu, piebilstot, ka ieceru un ideju īstenošana bija gan darbietilpīgs, gan nogurdinošs darbs, bet gandarījums par paveikto līdzsvaroja un deva spēku. Pēc īsa laika Rēzeknē izveidojās Latgales izdevniecība jau ar saviem darbiniekiem un finansējumu.

Tolaik Ģertrūde bieži vien esot uzdevusi sev jautājumu :”Varbūt nevajadzēja mums to darīt?” Bet cilvēkiem ideju bija tik daudz un gribējās kaut ko izdarīt! Neviens nerēķinājās ar savu laiku. Bet cik pacilāts un aizkustināts bija noskaņojums, kad iznāca pirmais „Daugavas Vēstneša” numurs! Ar šo izdevumu tika aizpildīta niša līdz oficiālā Daugavpils laikraksta iznākšanai latviešu valodā (tas bija „Daugavpils Vēstnesis”). Ģertrūde, turpinot stāstu, ar sajūsmu saka, ka šī laikraksta iznākšana viņu savedusi ar tā pirmskara Daugavpils izdevuma galvenā redaktora Aleksandra Vanaga atraitni, pazīstamo rakstnieci Melāniju Vanagu. Radās draudzība līdz pat viņas aiziešanai aizsaulē 1997.gadā. Melānija Vanaga bijusi dzimtas sakņu pētīšanas iedvesmotāja, jo savu dzimtu izpētījusi pat līdz tālajam 1600.gadam.

Laikraksta izdevumā „melno” darbu veica Leonīds Ancāns, kurš tolaik strādāja rajona laikrakstā „Avangards”. Regulārie rakstu autori bija toreizējā „Cīņas” korespondente Daugavpilī Anna Gavare, Daugavpilī dzīvojošā dzejniece Anna Rancāne, DPI profesors Henriks Soms, Aivars Kehris un daudzi citi.
Ģ.Rasnače teic, ka radoši darboties iznācis tik daudz, ka jābrīnās, kā tas toreizējos apstākļos vispār bijis iespējams. Jāatzīmē daugavpiliešu aktivitāte Kultūras fonda rīkotajos pasākumos un darbs zinātniskajās konferencēs Latgalē. Laiks, kad visā Latvijā katrā apdzīvotā vietā uzvilka sarkanbaltsarkanos karogus, bija īpaši emocionāls. Latgaļu saime brauca uz Višķiem, Eglaini, Līksnu, Kalupi un Nīcgali, kur jau bija vietējo latgaliešu domubiedru grupas. Stāstījumā par barikāžu laika tuvošanos ieskanas satraukums. Situācija tobrīd Daugavpilī kļuva draudīga. Īpaši traģisko Viļņas notikumu laikā, kad bojā gāja cilvēki. Ar Rīgu bija pazuduši sakari. Lai paziņotu jaunākos notikumus, nakts garumā no Viļņas Ģertrūdei zvanījis Alberts Sarkanis, bet savukārt Ģertrūde zvanījusi uz Rīgu un dzirdēto nodevusi tālāk. Pēkšņi telefona sakari pārtrūka. No rīta izrādījies, ka kāpņu telpā tikuši pārgriezti vadi. Taču atradās cilvēks, kurš pēc pirmā aicinājuma bojājumus novērsa.

Latgaļu saime, latviešu biedrība kopā ar citām organizācijām parakstīja vienošanās protokolu par Demokrātisko spēku savienības nodibināšanu Daugavpilī. Janvāra dienās Ģertrūde nebija barikādēs, jo jutās atbildīga par saviem diviem bērniem. Dienā - darbs, bet naktīs bija sajūta, ka viņus varētu arestēt. Sajūta bija, taču baiļu nebija. Bija pat sagatavota soma, ko līdzi ņemt, bija atstāts pie kaimiņiem saraksts, kam paziņot un sarunāts, kur paliks bērni, ja nu kas... Daugavpils aktīvistiem bija norunāta vieta tirgū, kur satikties, ja sāktos aresti, bet- paldies Dievam!- tas nenotika.

Strādājot tik atbildīgā amatā, Ģertrūde netieši tika nolikta izvēles priekšā… 1990.gada rudenī viņa izlēma no darba aiziet. Amatā atgriezās jau atjaunotajā Latvijā un nostrādāja līdz 2005.gada 20.jūnijam, īstenojot daudz projektus pilsētvides attīstībā.
Latgaļu saime beidza pastāvēt 1992.gadā. Ģertrūde ar lepnumu saka: „Viss, ko vajadzēja, tika izdarīts, un pa mūsu taku aizgāja citi - jaunā kvalitātē, cilvēki, kuri visu veltīja jau konkrētam darbam”. Pie Daugavpils Universitātes nodibināja Latgales pētniecības institūtu, Rēzeknē izveidojās izdevniecība. Sabiedriskie darbinieki katrs atgriezās savā tiešajā darbā, kurā viņiem bija attiecīgās zināšanas un erudīcija. Lielākā daļa tā laika aktīvo cilvēku ir jau citā saulē. Žēl, ka viņi ieraudzīja neiedomājamu netaisnību un alkatību savā dārgajā Latvijā.

Pašreiz Ģertrūde ir patstāvīgi praktizējoša arhitekte. Viņa apsver, ka diez vai pie mūsu valsts tik samudžinātās birokrātijas un neiecietīgiem cilvēkiem viņa vairs varētu strādāt pašvaldības darbā.
Ģertrūdes lielākais hobijs ir savas dzimtas koka izzināšana, pētīšana un dažādu likumsakarību meklēšana paaudzēs. Viņa ir apkopojusi gadu desmitiem vāktos nostāstus par vietu, kur pašreiz dzīvo - par Aizupiešiem. Apbrīnas vērts ir tas, cik gan cilvēks var būt apņēmīgs un pilns entuziasma savas dzimtenes un senču dzīvesgājuma izzināšanā!.
Ģertrūde Rasnače ir pretimnākošs cilvēks, interesants sarunu biedrs, kas nesavtīgi dalās pieredzē un atmiņās, īpaši, ja interesenti ir jaunieši, tie, kuri nav vienaldzīgi savas dzimtās puses vēstures vērotāji. Mani, barikāžu laika bērnu, kuram šogad jābeidz vidusskola un jāizvēlas turpmākais dzīves ceļš, iedvesmoja un lika aizdomāties Ģertrūdes Rasnačes atmiņu nobeigumā teiktie vārdi: „Skumji, ka tik daudzi atstāj Latviju darba meklējumos. Bet es nekur nebraukšu. Man pat tāda doma nav prātā ienākusi. Kas kops mūsu zemīti, par kuras atgūšanu tā priecājās tēvs, un kas aizies uz manu senču kapiem?”

ATTĒLI:
1. Ģ.Rasnače Daugavpils pilsētas svētkos - 2009.g.
2. Ģ.Rasnače V.Seiles pieminekļa atklāšanā – 1990.gada 19. oktobrī
3. Ģ.Rasnače atklāj brāļu Skrindu piemiņas vietu Daugavpils rajona Vaboles pagasta Liepu Mukānos
4.Ģ. Rasnače savā darba kabinetā – 1988.g.
5.”Daugavas Vēstnesis”- pirmais latviešu laikraksts Daugavpilī ( iznāca no 1989. gada Ziemassvētkiem līdz 1991.g. Ziemassvētkiem, tā veidotāja – Ģ.Rasnače)

2009. gada novembris

Špoģu vidusskola
Materiālu sagatavoja 12.a klases skolniece Kintija Cirse
Skolotāja Valentīna Ivanova

Ievietots ar PBLA atbalstu