ANNA RANCĀNE
Dzejniece, žurnāliste
Aktīva Trešās atmodas notikumu dalībniece
Anna Rancāne ir dzimusi 1959.gada 12.jūnijā Nautrēnu
pagasta Miglinieku ciema Liuzeniekos kolhoznieku ģimenē. 1977.gadā beigusi
Nautrēnu vidusskolu un 1982.gadā – LVU Ekonomikas fakultāti. No 1983.līdz
1988.gadam mācījusies M.Gorkija Literatūras institūtā Maskavā.
Strādājusi par programmētāju, ekonomisti inženieri, bet no 1986.līdz 1989.gadam
veikusi redaktores pienākumus izdevniecībā „Liesma”. No 1989.gada līdz
2000.gadam dzīvoja un strādāja Daugavpilī, bija Muzikāli dramatiskā teātra
redaktore, Daugavpils pagaidu valdes priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Žugova
palīdze, laikraksta „Latgales Laiks” redaktore un no 1994.gada laikraksta
„Latgolas Bolss” līdzredaktore. Kopš 2000. gada dzejniece dzīvo Rēzeknē un ir
laikraksta „Diena” reportiere Latgalē.
Pirmais dzejolis publicēts Ludzas avīzē 1975.gadā, bet tagad viņa ir vairāku
dzejoļu krājumu autore:
„Lūgšana mājai” (1982),”Piektdiena” (2002), ”Advente” (1992), „Aizlūgums”
(1996), „Svētdiena” (2002) , „Zīmes” (2005), izlase „Saules kalponīte” (2005).
A.Rancāne ir sarakstījusi libretu pirmajai latgaliešu bērnu operai „Muna
tāvuzeme” (1999), literāro scenāriju neuzņemtai filmai par Atmodas gara
darbiniekiem Pīteru Miglinieku un Ausekli, kā arī citus darbus.
Annas Rancānes dzejoļu vārdi ir izmantoti dažu izpildītāju mūzikā, piemēram,
„Aizlūgums” – grupa „Tranzīts”, „Nenāciet man klāt rudenī” – Laima Vaikule,
„Skaidra volūda” –mūziku ir sarakstījis E. Karūdznieks.
A.Rancāne ir saņēmusi vairākus apbalvojumus:
Veidenbauma prēmiju (1993), Juliana Kardināla Vaivoda balvu ( 1995), Aspazijas
prēmiju (2000).
Runājot par sevi, Anna saka: „ Pirmām kārtām izjūtu sevi kā latgalieti, kā
cilvēku, kas nu jau vairāk kā pusmūžu, šķiet, nodzīvojusi, meklējusi divas
lietas: mājas un Dievu, varētu teikt – harmoniju, pat varbūt ideālu, bet, kas
visu laiku ir tālu no tā. Tad ir nepārtraukti tāda tiekšanās radīt harmoniju ap
sevi, bet tajā pašā laikā tas gandrīz ir neiespējami.” Vispār esot „riktīgs”
Dvīnis, divējas dabas.
A.Rancānes dzīves moto ir teiciens „Ora et labora”, kas nozīmē „Lūdzies un
strādā”. Dzejniece cenšas dzīvot tā, kā māca tautasdziesma: „Liku bēdu zem
akmeņa / Pāri gāju dziedādama”. Nākotnē viņa sapņo dzīvot laukos un pārtikt no
literatūras, bet, ja tas nebūs iespējams, tad strādāt, audzināt bērnus un
rakstīt.
Annai Rancānei ir savādi stāstīt par Atmodas laiku kā par varoņu laiku, jo tas
bija viņas paaudzes dzīves laiks, kuru liktenis deva, cita vienkārši nebija.
Kaut gan jau tad viņa saprata, ka tas laiks, Trešā Atmoda, kurš tolaik bija
jāpārdzīvo, ir kaut kas nozīmīgs, īpaša Dieva dāvana, ka tie ir vēstures grieži.
Dzejniece nedomā, ka visām Atmodas darbībām bija vajadzīga varonība. Visām
lietām tika sekots līdzi un pārdzīvots, jo savādāk nemaz nevarēja. Bet nevar šo
laikus salīdzināt ar, piemēram, pēckara laiku, jo dzīvības briesmas, vismaz
redzamas, nevienam nedraudēja, nevajadzēja nostāties un karot brālim pret brāli,
tēvam pret dēlu. Varbūt bija ģimenes, kuras tomēr plosīja šīs pretrunas, bet ne
jau tādā mērā.
”Tāpēc man vairāk gribētos, lai jaunieši vairāk mēģina izzināt un pētīt
pagājušā gadsimta 50.-60. gadus, kamēr liecinieki vēl dzīvi, kamēr vēl kāds var
ko stāstīt par nacionālo partizānu gaitām, par kolhozu pirmajiem smagajiem
gadiem, “ saka A.Rancāne.
Trešā Atmoda bija salīdzinoši komfortabla, par savu brīvību Latvija samaksāja
diezgan lētu cenu, varbūt tāpēc tagad to, pēc Annas domām, tik zemu vērtējam un
laižam vējā, pamazām zaudējot.
Dzejniece pastāstīja kādu savu sapni, kuru redzēja pirms 20 gadiem, taču ļoti
labi atceras: tas notika 1983.gadā vilciena Rīga- Maskava kupejā, ceļā uz
Maskavu, kur tolaik A.Rancāne studēja Gorkija Literatūras institūta neklātienē.
Tas vēl bija laiks pirms Atmodas, Maskavā cits pēc cita mira komunistu partijas
ģenerālsekretāri. Tas bija stagnācijas laiks, taču kaut kas jau gaisā tomēr
vēsmoja. Viņa redzēja sapnī Brīvības pieminekli Rīgā, kurš tolaik stāvēja kluss
un vientuļš - neviens nedrīkstēja pie tā apstāties, nedod Dievs, nolikt ziedus .
Sapnī dzejniece redzēja, ka pa šīm kāpnēm augšā kāpj baznīcas procesija ar
krustu, karogiem. Krāšņa procesija, tāda, kā Aglonā. Visi kāpj uz augšu, pie
Brīvības statujas ar zvaigznēm. Saviļņojumu un sajūtas Anna atceras ļoti
spilgti. Tolaik A.Rancāne nevarēja saprast sapņa nozīmi. Pagāja daži gadi, un
1987.gadā pa milzīgu blatu (nez vai jaunie maz zina, ko šis jēdziens nozīmē?)
viņa tika uz gruzīnu režisora Tengiza Abuladzes filmas “Grēku nožēlošana”
pirmizrādi Maskavas Centrālajā Literātu namā. Filma satrieca dzejnieci. Tajā
alegoriski, tomēr nepārprotami bija attēlots Staļina režīms, represijas pret
nevainīgiem iedzīvotājiem, tā laika izmisums un bezcerība. A. Rancāne stāsta, ka
skatījās un raudāja, ka visu laiku šķita - tas ir sapnis, neko tādu taču
nedrīkst, tūlīt pat ienāks kāds un visus apcietinās! Bet nekas nenotika. Filmas
pēdējie vārdi iespiedušies dzejnieces atmiņā: “Kam gan vajadzīgs tāds ceļš,
ja tas neved uz templi?”
Rīgā Anna iesaistījās latgaliešu biedrības ”Trešō zvaigzne” dibināšanā. Tolaik
savas biedrības dibināja armēņi, gruzīni, lietuvieši, igauņi. “Kāds tas bija
sajūsmības laiks! Apmeklējām izglītojošās lekcijas par vēsturi, reliģiju,
mācījāmies, dziedājām. Nekas nelikās par grūtu!” ar sajūsmu stāsta A.
Rancāne. Diemžēl tajā laikā, kad notika Tautas manifestācija un Tautas frontes
dibināšanas kongress, viņa smagi saslima un vairāk kā mēnesi pavadīja plaušu
slimnīcā Sauriešos.
Cilvēki kāroja zināt, kas notiek. Nebija nekas neparasts, ka visi staigāja ar
maziem radioaparātiņiem Selga pie auss vai rokās, lai neko nepalaistu garām. Arī
Anna staigājusi gar Juglas upi un klausījusies. Pēc atveseļošanās dzejniece ar
ģimeni pārbrauca dzīvot uz Daugavpili, jo dibinājās Daugavpils teātris.
Toreizējais direktors Jānis Žugovs Annu aicināja strādāt par režisora palīdzi
literārajos jautājumos. Viņš bija arī Tautas frontes Daugavpils nodaļas vadītājs
un aicināja darboties LTF valdē.
LTF Daugavpilī nebija viegli - pretestība pret to bija ļoti asa, it sevišķi
lielajās rūpnīcās, kurās strādāja pārsvarā krievvalodīgie. Anna atceras to
dienu, kad pasludināja Neatkarības deklarāciju. Tā bija ļoti silta, saulaina
maija diena, katrai deputātu balsij tika skaitīts līdzi un gavilēts. Kad
deklarācija tika pasludināta, uzreiz tika izvilkts ASV latgaliešu dāvinātais
Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs un piekārts mājās pie lodžijas, taču
nepagāja ne piecas minūtes, kad karogs jau bija norauts ar apmetuma gabalu un
nezin kur aizmests.
A.Rancāne piebilst, ka tolaik dzīvoja Novopolockas (tagad – Raipoles) ielā,
Jaunajā Forštadtē, kuru tolaik sauca par Pirmā Maija rajonu. Te dzīvoja daudz
iebraucēju no PSRS republikām, sevišķi Baltkrievijas. Annai šie nosaukumi ļoti
nepatika, un tad, kad Daugavpilī sāka darboties vēsturisko nosaukumu
atjaunošanas komisija vēsturnieka Henriha Soma vadībā, viņa visādi veicināja,
lai šos nosaukumus nomaina.
Dzejniece maz atceras LTF valdes sēdes. Tās parasti notika teātrī, Žugova
kabinetā. Valdē vēl bija Jānis Kokins - DPI (tagad Daugavpils Universitāte)
pasniedzējs, Jānis Meškovs no ķīmiskās šķiedras rūpnīcas, drosmīga krieviete
Ludmila Koroļova, kura bija pat daudzās lietās radikālāka par latviešiem, Jānis
Jahimovičs, Valdis Lauskis. Ļoti godīgs un taisnprātīgs cilvēks bija LTF štāba
vadītājs Jāzeps Matejs (tagad jau aizsaulē). Tomēr LTF savos uzskatos bija
mērenais spārns, Annai pašai drosmīgākā un simpātiskākā likās Pilsoņu komiteja.
Tur darbojās rakstniece Anita Liepa, Ingūna Liepa, bērnu ārstes Ramona Markuse
un Signe Eniņa un citi.
Atmiņā iespiedusies padrūma ziemas diena, kad pie Daugavpils Pedagoģiskā
institūta tika uzkārts Latvijas valsts karogs un tautfrontieši sargāja, lai to
nenorauj.
Par īstu vienotības un nacionālās pašapziņas demonstrāciju kļuva 1940.gada
vēsturisko Latgales dziesmu svētku atcere 1990.gadā. Tās sagatavošanā lielu
darbu veica Daugavpils Latviešu biedrība kopā ar tās vadītāju Ģertrūdi Kudiņu
(tagad – Rasnača) Rancāne veidoja svētku bukletu, teātrī Naura Klētnieka režijā
jaunie, topošie aktieri, Daugavpils teātra kurss, no kura tagad ir izauguši
vairāki slaveni aktieri - Indra Roga, Ģirts Krūmiņš, Artis Robežnieks, Vigo
Roga, Andris Makovskis, Vilis Daudziņš u.c.- iestudēja izrādi “Mēs ejam uz
dziesmusvētkiem”. Izrādes scenārija autore bija pati Anna. Diemžēl tas ir
pazudis, jo ir nācies daudz pārcelties no viena dzīvokļa uz citu. Tā pazuda
daudzas lietas, kuru žēl viņai ir palicis tikai tagad.
Nāca barikāžu laiks. Tautas frontes valde organizēja autobusus, ar ko Daugavpils
vīri un arī dažas sievietes brauca uz Rīgu. Cilvēki nesa, ziedoja pārtiku, siltu
apģērbu, medikamentus. Pati Anna nebrauca, jo tolaik viņa bija stāvoklī, taču
kopā ar draudzeni, kura arī gaidīja bērnu, drebēja pie televizora ekrāna.
A.Rancāne stāsta:„Augusta puča laiks bija ļoti īss, taču tās jau bija reālas
bailes. Saņēmu kāda paziņas brīdinājumu, ka Daugavpilī jau tiekot gatavoti
vagoni un esot saraksti ar personām, kuras jāpakļauj represijām, tai skaitā,
protams, Tautas frontes valde. Nezinu, vai tas atbilda patiesībai, bet toreiz
labāk nolēmām atstāt Daugavpili un izbraukt uz lauku mājām toreizējā Ludzas
rajonā, pierobežā. Atceros, ka visvairāk bija žēl, ka nevar paņemt līdzi visas
grāmatas. Pierobežā ar baismu sajūtu vēroju, kā no Krievijas puses nāk
lidmašīnas. Likās, vai tiešām visam gals? Taču pučs beidzās galvu reibinošā
ātrumā, sākās jaunās valsts veidošana, kurā tika pieļautas tik daudzas kļūdas,
gan politikā, gan ekonomikā, par kurām rakstīs nākamās paaudzes. Viena no tām –
nedrīkstēja atstumt tos nelatviešus, kuri bija kopā ar mums Atmodas laikā. Bet
toreiz beidzās dziesmotā revolūcija, sākās skarbā realitāte, 90.gadi.”
Attēlā:
1.Anna Rancāne savā darba vietā
2009. gada novembris
ANNA RANCĀNE (2001. gada decembris)
Špoģu vidusskola
Materiālu sagatavoja 11.c klases skolniece Jacinta Kozlovska
Konsultants - skolotāja Valentīna Ivanova
Ievietots ar LTF muzeja atbalstu