GUNĀRS PUTNIŅŠ
inženieris, lauksaimniecības mehanizācijas speciālists;
saņēmis apbalvojumu par piedalīšanos Barikāžu notikumos Rīgā
“…tikai darbs mūsu tautu ir turējis un arī turpmāk
uzturēs līmenī mūsu latvisko mentalitāti. Pēdējie 10 – 12 gadi ir laikmets mūsu
valsts un tautas dzīvē, kas nav mazāk sarežģīts kā 1918. – 1920. gads, 1940. –
1945. gads. “
Dzimis 1927. gada 26. decembrī Rīgā kā jaunākais bērns 4 bērnu ģimenē. Tēvs
Jēkabs ieguvis komercizglītību un strādājis kā bilancspējīgs grāmatvedis. Māte
Anna beigusi ģimnāziju un Pirmā Pasaules kara laikā, būdama bēgļu gaitās,
Pēterpilī apguvusi medmāsas profesiju un strādājusi par medmāsu. Ģimenē tika
atzīta kristīgā mācība un latviskā dzīvesveida ētika.
Ģimene
dzīvoja Pārdaugavā Torņkalnā, kur pagājusi bērnība un agrā jaunība, pirmie
skolas gadi. Tur piedzīvoti tautai traģiskie dzīves posmi: 1939., 1940., 1941.
un 1944. gadi. 13 gadu vecumā redzēta karadarbība tā reālajās izpausmēs. 1944.
gada vasarā ģimene dzīvo Saulkrastos. Šajā periodā Latviešu leģiona 15.
divīzijas papildināšanai iesauca brāli Ojāru, kuram bija 19 gadi, un nosūtīja uz
Vāciju apmācībā, un brāli izdodas satikt tikai pēc 54 gadiem. Vēlāk ģimene nonāk
Rīgā, pēc tam Kandavas pagasta „Papciemā” pie tēva māsas ģimenes un tur pavada
visu Kurzemes cietokšņa periodu.
1945. gada augustā Kandavā atvēra Kandavas mehanizācijas tehnikumu. No 1945. –
1949. gada jūlijam Gunārs Putniņš mācās tehnikumā, bet pēc beigšanas strādā
tehnikuma laboratorijā par laborantu līdz 1950. gada jūlijam. Pēc tam uzsāk
darbu Džūkstē Bērzes Mašīnu un traktoru stacijā (MTS) par vecākā mehāniķa vietas
izpildītāju. 1951. gada novembrī ar LM pavēli tiek pārcelts uz Praviņu MTS
(Jaunmokās) par galveno inženieri. 1954. gada martā pārceļas uz Tukuma rajona
„Vienību” (augļkoku audzētava) par mehāniķi. 1956. gada rudenī tiek izveidota
padomju saimniecība „Zemgale”, kur tiek norīkots darbā par galveno inženieri.
Šeit nostrādā 12 gadus un šajā laikā p/s „Zemgale” kļūst par republikas
paraugsaimniecību. Darba laikā mācās neklātienē un 1966. gadā beidz LLA
Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāti. 1967. gada februārī sāk strādāt Tukuma
rajona Jaunpils Lauksaimniecības izmēģinājumu stacijā par galveno inženieri. Šo
darbu veic 30 gadus - līdz 1998. gadam. Tad aiziet pensijā un strādā par
enerģētiķi, darba aizsardzības un gāzes izmantošanas inženieri. Ar 2000. gadu
pārtrauc aktīvās darba gaitas.
Viss
darba mūžs pavadīts Tukuma rajonā, darba pienākumi veikti apzinīgi un nopietni.
Nonācis pie atziņas, ka tikai darbs mūsu tautu ir turējis un arī turpmāk uzturēs
līmenī mūsu latvisko mentalitāti. Pēdējie 10 – 12 gadi ir laikmets mūsu valsts
un tautas dzīvē, kas nav mazāk sarežģīts kā 1918. – 1920. gads, 1940. – 1945.
gads. Atzīst, ka latviešu tautai lauksaimniecība nav bijusi tikai peļņas avots,
bet latviskais dzīves veids. Laukos ar lauksaimniecisko ražošanu nodrošina
ģimenes eksistenci. Tic, ka mūsu lauku attīstībā galvenā būs bioloģiskā
lauksaimniecība. Cer, ka laukos būs lielas iespējas audzēt izejvielas
biodegvielu ražošanai, jo tas nodrošinātu cilvēkus ar darba vietām un iztiku.
Par latviešu tautas Atmodu (1989. – 1991.) saka, ka šis laiks apziņā palicis kā
latviešu tautas apziņas un vienotības gaišākais uzplaiksnījums 20. gs. 2.pusē.
Piedaloties Baltijas ceļa demonstrācijā, vairākās tautas Manifestācijās Rīgā un
1991.gada janvāra Barikāžu laika norisēs, viņš neuzskatīja, ka veic īpašu
pienākumu. Būt kopā ar visiem - tas licies pats par sevi saprotams. Šī vienotība
devusi brīnišķīgu apziņu, ka mūsu tautas garīgā dvēsele pēc ilgās okupācijas vēl
ir dzīva.
Ģimeni
nodibināja 1951. gadā ar Veltu Jākobsoni (1930. – 1979.). Ģimenē uzaudzinātas
divas meitas – Mārīte Sviķe (latviešu valodas skolotāja Jaunpils vidusskolā) un
Modrīte Ruslēviča (Rīgas 154. PII VRIC, vecākā medmāsa) . Ir trīs mazbērni:
mazmeitas Arnita Šķestere un Ramona Mežgaile (studentes), mazdēls – Renārs
Ruslēvičs (vidusskolnieks).
Šodien aicina jaunatni atcerēties, ka “padsmitgados” atkarība no alkohola u. c.
reibinošām vielām (arī alus) iestājas dažu mēnešu laikā. Tā ļoti nelabvēlīgi
ietekmē veselību, un ārstēšanās ir smaga. Jauniešus aicina saudzēt un pasargāt
savas meitenes, jo viņas ir nākamās ģimenes sievas un bērnu mātes. Viņās ir mūsu
tautas nākotne.
Attēli:
1. Ar brāli Ojāru (kreisajā pusē), tiekoties pēc 54 gadiem Jaunpilī 1993. gadā.
2. Lestenē Latviešu Leģionāru memoriālā 2003.gada septembrī (pirmais no
kreisās).
3. Ar sievu Veltu, meitām Mārīti un Modrīti 1965. gadā.
4. Ar meitām, znotu un mazbērniem mazmeitas Arnitas 12. klases izlaidumā 1995.
gadā.
2003.gada novembrī
Jaunpils vidusskola
Projekta vadītājas Ilze Inkina un Mārīte Sviķe
LIIS izstrādne