FEOKTISTS PUŠŅAKOVS
Sporta skolotājs, izglītības
darbinieks, pedagoģijas zinātņu maģistrs
Atmodas laika aktīvists un 1991. gada barikāžu dalībnieks
F. Pušņakovs ir dzimis 1952.gada 15.janvārī Rēzeknes
rajona Vecrikavā. Vecāki drīz vien pārcēlās dzīvot uz Jēkabpils rajonu.
F. Pušņakovs uzaudzis daudzbērnu ģimenē. Vecāki strādāja kolhozā, taču savas
pūles un laiku viņi veltīja tam, lai viņu bērni izaugtu par godīgiem, čakliem,
izglītotiem sabiedrības pilsoņiem.
„Manas bērnības atmiņas, kā jebkuram to laiku zēnam saistās ar skolu, ar
oktobrēniem, pionieriem un komjauniešiem. Tiesa, šī sabiedriskā un kopīgā
darbošanās man nāca ar grūtībām, piedalījos tikai tāpēc, ka vajadzēja. Līdz ar
to vēlāk bija pilnīgi skaidrs, ka nekad nekļūšu par PSKP biedru. Tā arī
bija...”- atceras Feoktists Pušņakovs.
F. Pušņakovs ir mācījās Jēkabpils rajona Vīpes pamatskolā (1960.-1968.g.), pēc
tam viņš mācības turpināja Rīgas 26. vidusskolā (1968.-1971.g.).
Pēc vidusskolas beigšanas viņu iesauca Padomju armijā. Pēc demobilizācijas
turpat Bašķīrijā viņš iestājās sporta tehnikumā Sterlitamakā. Tikai 1975. gadā
atgriezās Latvijā. Pēc tam ceļš aizvijās uz Aglonu, un nu jau te ir aizvadīti 33
pedagoģiskā darba gadi.
Paralēli darbam par sporta skolotāju Aglonas vidusskolā, Feoktists Pušņakovs no
1976.gada līdz 1982. gadam mācījās neklātienē LVFKI. Augstskolu beidza ar
„sarkano” diplomu. 2005. gadā LU Latgales filiālē ieguva izglītības zinātņu
maģistra grādu.
Par sevi skolas direktors stāsta:
“Sportojis es esmu daudz. Esmu pabijis dažādos Eiropas un pasaules
čempionātos: Polijā, Čehijā, Somijā, Krievijā, Igaunijā, kā arī Latvijā. Man ir
pat vesela kolekcija medaļu, kuras esmu nopelnījis par uzvarām dažādos sporta
veidos.
Tad, kad mācījos LVFKI, es skaidri zināju, ka būšu sportists, bet skolotāja
profesija man bija tikai otrajā vietā. Neskatoties uz dažādām grūtībām, šodien
es vēlreiz izvēlētos skaisto skolotāja profesiju. Man tā ļoti patīk!”
Aglonas
vidusskolas skolēnu un skolotāju kolektīvu viņš vada kopš 1991. gada. Ja skolā
kuram ir grūti, bēdīgi vai skumji ap sirdi, tad direktora jaukais smaids un
mīļais vārds padara to vieglāku. Skolas direktora amatā ir pagājuši gandrīz 17
darba gadi. Katrs gads ir nesis kaut ko jaunu un patīkamu. Liels atbalsts
direktoram darbā ir viņa darba kolēģi un dzīves biedrene Monika (dzim.1955.g),
kura māca latviešu valodu un literatūru Aglonas vidusskolas skolēniem.
„Man patīk strādāt ar bērniem,” saka F. Pušņakovs. „Vispirms es viņus redzu
mazus, nespēcīgus, nevarīgus, bet pēc dažiem gadiem viņi aiziet plašajā pasaulē
lieli un gudri.
Un es par to, kopā ar lielo skolotāju kolektīvu, priecājos, jo tas ir mūsu
darbs. Ir patīkami, ka uz skolu, pēc daudziem gadiem atnāk izskolojušies bijušie
audzēkņi, kuri dzīvē ir tālu tikuši un šodien ieņem labus amatus.”
1991. gads F. Pušņakova dzīvē saistās arī ar atmiņām par ugunskuriem un
barikādēm. Toreiz, 1991. gadā, progresīvi domājošā Latvijas sabiedrības daļa
dzīvoja līdzi politiskajām norisēm Latvijā un visā Padomju Savienībā. 13.
janvāra upuri Viļņas ielās lika daudziem savas zemes patriotiem būt izvēles
priekšā – doties uz Rīgu, lai droši demonstrētu savu pārliecību, ka jāatjauno
Latvijas neatkarība, vai piesardzīgi palikt mājās. LTF pārstāvji (
Jāzeps Anspoks, Juris Cakuls ) noorganizēja
sanāksmi un mudināja iedzīvotājus braukt uz Rīgu. Feoktists Pušņakovspats
izlēma, kā viņam jārīkojas. Kad padomju saimniecība „Aglona” piešķīra transportu
cilvēku nogādāšanai uz barikādēm, kopā ar pārējiem agloniešiem uz Rīgu apsargāt
Zaķusalas kompleksu devās arī F. Pušņakovs.
„Braucot prom, mēs atvadījāmies. Bija šaubas, bailes. Daudz kas varēja
notikt. Mūsu darbs Zaķusalā bija nepārtrauktas dežūras. Grupā bijām 33 cilvēki.
Galamērķis bija TV centra laukums. Tur sākās dežūras. Tika izstrādāta
apsargāšanas stratēģija. Mašīnas stāvēja Daugavas krastmalā, lai OMON nevarētu
izsēdināt desantu. Toreiz, visa tauta bija vienota. Rīdzinieces uz barikādēm
nesa tēju, ēdamo, cimdus, zeķes. Tas bija neatkārtojams pārdzīvojums. Ja
vajadzētu, es ietu uz barikādēm vēl! ” - atceras Feoktists Pušņakovs.
Brīvajā laikā F. Pušņakovs ir daudz ceļojis ne tikai pa Latviju, bet arī daudzās
citās valstīs. Bet visneaizmirstamākās ir palikušas Tjanšana un Kaukāza kalnu
grēdas, to stāvās un miglā tītās sniegotās kalnu pārejas.
„Ikviena
zeme, kur esmu pabijis”, stāsta direktors, „ir neatkārtojama, bet vēlreiz
gribētos aizbraukt uz Somiju un Čehiju. Daudz ir ceļots arī kopā ar ģimeni. Kad
ģimene ir kopā, mēs visi esam liels spēks un atbalsts viens otram. Mani bērni:
Lolita (dzim.1977.g.), Linda un Andis (dzim. 1979.g .) ir izauguši lieli un
katrs dzīvo citā Latvijas pilsētā - Rīgā, Dobelē un Preiļos.”
Kluss un neviena netraucēts guļ Cirīša ezers ar visām savā salām. Cilvēku vidū
miera un klusuma nav pat visdziļākajā ziemā. Nesaprotamas un tālas Cirītim ir
Aglonas vidusskolas direktora Feoktista Pušņakova rūpes un raizes, prieki un
asaras. “Tagad man ir liela pieredze, ir zināšanas, bet vēl joprojām daudz
jāmācās, jālasa katru dienu arī par tādiem jautājumiem, kas neattiecas uz skolu.
Bērni redz līdz serdei, viņi skolotāju izpēta pamatīgi - kā rentgenā. Ne tikai
skolā, bet arī uz ielas. Mūsu skolā ir bagātīgas tradīcijas. Tas arī liek
strādāt mērķtiecīgi ar atbildības sajūtu. Darbs skolā man sagādā prieku, jo ir
jāpalīdz uzplaukt dvēseles ziedam.”- saka F. Pušņakovs.
Tālr. : 29213278
Attēli:
1. Feoktists Pušņakovs pēc tikko novadītas sporta stundas.
2.Biatlona sacensības Pļaviņās 1999. gadā.
3. Ģimenes lokā.
Aglonas vidusskola
Dzīvesstāstu sagatavoja 7. klases skolniece Lelde Bartuša un
6.klases skolniece Zanda Meldere
Konsultante – L. Meldere
Ievietots ar VJIC atbalstu