KONSTANTĪNS PUPURS

Cīnītājs par cilvēktiesībām
un Latvijas neatkarību,
grupas ”Helsinki ‘86” biedrs,
padomju laikā izraidīts no Latvijas.
Dzīvo Amerikā, ASV Bruņoto spēku
virsnieka vietnieks, mācībspēks

Konstantīns dzimis 1964. gada 5.martā Rīgā.
Tēvs - polis, māte - latviete. Vecāki šķīrušies, kad Konstantīnam bija 14 gadi. 1981.gada Konstantīns beidza Rīgas 66.vidusskolu, kurā mācības bija krievu un latviešu plūsmās.
Vēlāk studiju gados, sevi raksturodams, viņš teicis:
Esmu audzināts internacionālisma garā. Es kategoriski nostājos pret šovinismu un antisemitismu. Nekad neesmu šķirojis cilvēkus pēc tautības, bet gan pēc viņu cilvēciskām īpašībām. No pašas bērnības tiku mācīts: lasi, mācies, domā pats, analizē. Ar to, ka latviešu tauta savā Dzimtenē atrodas pabērna lomā, pirmo reizi saskāros jau jauktajā skolā. Skolā arī sākās mani pirmie dzīves tikumisko ideālu meklējumi. Biju aktīvs komjaunietis, ņēmu dalību skolas sabiedriskajā darbā. Viena vilšanās sekoja otrai. Es sapratu, ka mūsu sabiedrībā nevalda augsta morāle. Tautas gars tiek nomākts.

Pēc obligātā karadienesta, 1983.g. viņš uzsāka filoloģijas studijas Maskavas Vēstures un arhīvu institutā, kur specializējās senkrievu un slāvu valodās un arhīvu lietvedībā. Iemācījies arī franču un angļu valodas, daudz nodarbojās ar tulkošanu. Studiju laikā Maskavā uzsāka pret komunistu režīmu vērstu darbību, organizējot krievu studentu vidū “Vēstures pētīšanas klubu”.
K. Pupurs stāsta:
Mūsu grupā no Baltijas bez manis vēl bija vienīgi mans draugs igaunis Lembo Neerots. Vēlāk izrādījās, ka viņš strādāja Valsts drošības komitejas (krieviski saīsinātais nosaukums KGB, arī Čeka) uzdevumā kopš 1982.gada un mūs nodeva. Pēc aresta 1986.g. martā, kad mani paņēma ciet lekcijas laikā, tiku aizvests uz kopmītni un tur visas manas nelegālās mantas
(Solžeņicina u.c. grāmatas, senu uniformu un krūšu nozīmju kolekciju, skrejlapas un Bībeli ar krustiņu) konfiscēja; tad sekoja pratināšana un turpmākos 3 mēnešus es biju it kā mājas arestā, jo man vajadzēja katru dienu no rītiem iet reģistrēties. Drīkstēju doties tikai uz augstskolu un atpakaļ uz kopmītni. Pēc tam mani izsauca uz dekanātu, kur visi dokumenti jau bija noformēti, un kopš jūlija es vairs nebiju students.

Tas notika laikā, kad bija sākusies KP ģenerālsekretāra M.Gorbačova pasludinātā PSRS “pārkārtošanās”. Tāpēc par “padomju studentam nepiedienīgo uzvešanos” VDK K. Pupuru tikai izraida no augstskolas. Konstantīns tagad vērtē: “Tas bija smieklīgi, tādi pretkomunisma cīnītāji ar zaļu puiku priekšgalā. Bet pēc tā pirmā aresta, apsūdzības, pratināšanas un kratīšanas man gribējās darboties vēl vairāk un darīt visu, lai šis režīms pazustu no zemes virsas.”

Izglītību Konstantīns turpina Rīgā, LVU Vēstures un filozofijas fakultātē. Kaut arī viņš zina, ka ir VDK uzmanības lokā, politisko darbību nepārtrauc. Kad 1987.gadā Linards Grantiņš, Raimonds Bitinieks, Mārtiņš Bariss, Rolands Silaraups un citi domubiedri izveidoja Cilvēktiesību aizstāvības grupu “Helsinki ’86”, 1988.gada janvārī tajā iestājas arī K. Pupurs, lai uzsāktu atklātu politisku cīņu. Ar radio “Brīvā Eiropa” Latvijā bija izskanējusi informācija par K.Pupura uzņemšanu grupā. K.Pupurs atceras, ka tūlīt parādījās raksti “Cīņā” un “Rīgas Balsī”, kas grupu apmeloja šovinismā un ekstrēmismā, ārvalstu atbalstītā pretpadomju darbībā.

Universitātē daži studenti viņam apliecināja simpātijas, bet citi gan raudzījās ar nožēlu. Fakultātes vadība “centās mani pārliecināt, ka Latvijā nav nekādas okupācijas, komunistu režīms ir ļoti pozitiva lieta un es, lūk, esot uz nepareiza ceļa. Negribēdams “atklātības un demokrātijas laikmetā” tieši vērsties pret K. Pupuru, dekanāts centās represēt viņu ar pašu studentu rokām, sasaucot īpašu sanāksmi. Konstantīns izskaidroja savu viedokli par situāciju Latvijā un teica:
Jā, es apzināti iestājos grupā Helsinki ’86. Uzskatu, ka grupas darbība nav ne pretpadomju, ne šovinistiska, ne ekstrēmiska. Es nostājos pret apzinātu latviešu tautas rusifikāciju. Es nostājos pret mākslīgi uzpūsto Latvijas industrializāciju.
Es uzskatu, ka Latvijā tiek rupji pārkāptas atsevišķu indivīdu demokrātiskās tiesības, kā arī tiesības uz nacionālo pašnoteikšanos. Es nostājos pret atklāto demagoģiju. Es aizstāvu ticības brīvību. Mana nostāja paliek!
Par priekšlikumu K. Pupuru izslēgt no universitātes, balsoja tikai divi dalībnieki. Pārējie studenti Pupura rīcību neuzskatīja par nosodāmu.

• Konstantīns ar domubiedriem Tukumā uz perona 1988.gada 3. maijā. No kreisās Mērija Vītola, Alfrēds Zariņš, Konstantīns Pupurs, Ārijs Tomsons un Anta Bergmane. Fotografēja Dzintars Geide

Jau 1987.g. 14. jūnijā helsinkieši, pirmo reizi atklāti pieminot 1941.gada 14.jūnija deportācijas, nolika ziedus Rīgā pie Brīvības pieminekļa. 1988.gada 14.jūnijā viņi izgāja ar Latvijas republikas simbolu – sarkanbaltsarkano karogu. Karoga nesējs cauri visai pilsētai (no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem) bija Konstantīns Pupurs. Šī piemiņas demonstrācija, kurā aiz karoga sekoja daudzi simti cilvēku, izraisīja plašu rezonansi kā Latvijā, tā ārpus tās.

• Konstantīns ar Latvijas karogu demonstrācijas priekšgalā Rīgas centrā 1988.gada 14.jūnijā

PSRS “demokrātiskās pārkārtošanās” situācijā VDK pret grupas Helsinki ’86 biedriem neuzdrošinājās veikt agrāk ierasto disidentu slodzīšanu cietumos. Viņiem liek priekšā izbraukt no PSRS, atņemot pilsonību (līdzīgi kā ebrejiem, kuri no šīs valsts devās projām labprātīgi). Šis fakts gūst plašu atspoguļojumu pasaules informācijas līdzekļos.
Konstantīns kopā ar māti aizbrauc no Latvijas (VDK viņš paziņo, ka māti vienu Latvijā neatstās). Viņi ar vilcienu dodas uz Maskavu (PSRS viss starptautiskais transports tika virzīts caur Maskavu vai Ļeņingradu), no kurienes 1988.g. 11. jūlijā uzsāk ceļu uz Austriju. Vīnē viņus sagaida radio “Brīvās Eiropa” darbinieks Pāvils Brūvers un žurnāla “Latvija šodien” redaktors Rolfs Ekmanis. Atcerēdamies, kā viņš līdz ar citiem helsinkiešiem no Latvijas tika izdzīts, Konstantīns jautā: “Kāpēc tieši no mums VDK gribēja atbrīvoties pavisam? Atbilde - pasaules politiķu un preses uzmanība bija pievērsta Latvijas un citu padomju disidentu situācijai un bija akūts starptautisks politisks spiediens uz Padomju valdību.”

Uz dzīvi viņi apmetas Vācijā, Minsterē. K. Pupurs sadarbojās ar laikrakstiem - “Laika” redaktoru Ilgvaru Spilneru un “Brīvā Latvija” redaktoru Juri Sinku, kam deva fotogrāfijas un rakstus, lai informētu trimdas latviešus par notikumu gaitu dzimtenē, jo bija sākušies Trešās atmodas notikumi. (Savukārt mamma Minsterē iesaistījās darbā laikraksta “Brīvā Latvija” izdošanā, kur nostrādāja līdz 90.gadu vidum. Tagad viņa dzīvo pie dēla ASV)

Konstantīns Vīnē pēc izsūtīšanas no Latvijas (1988.) • ar māti Astrīdu • ar māti un Pāvilu Brūveru 1988.gada 13.jūlijā.

Kad Atmodas laikā 1990.g. maijā Francijā uz semināru Abrenē pulcējās trimdas organizāciju un Latvijas TF pilnvarotie pārstāvji (tur sākās pirmās diskusijas par LTF nostāju Latvijas neatkarības jautājumā), Konstantīns, kas labi runāja franciski, piedalījās organizātorisko jautājumu kārtošanā. Viņš sadarbojās arī ar Daugavas Vanagiem Vācijā un Anglijā. Londonā viņam bija iespēja uzrunāt militārās akadēmijas (Royal Military Academy) studentus, kā arī Parlamentu (House of Commons), kur stāstīja par komunistisko teroru PSRS, par Latvijas okupāciju un nacionālo apspiešanu.

Tomēr dzīve Rietumeiropā Konstantīnam ne visai patika. Viņš atzīst, ka rietumeiropiešu un austrumeiropiešu mentalitāte ir krasi atšķirīgas. Latviešu dzīves jēga, kas izauklēta no tautas dainām un par ko Pupurs cīnījies visu savu mūžu - “Par Dievu, ģimeni un tautu”, daudziem rietumeiropiešiem bija sveša, un lika Konstantīnam justies kā nesaprastam svešiniekam. Kad viņš stāstīja par savu Tēvzemes mīlestību, cieņu un lepnumu, rietumeiropieši nereti Pupuru apvainoja par “retrogrādu” un “radikāli”, jo savas tautas mīlestību un nacionālo lepnumu daudzi no viņiem vairs nepazīst, izņēmums ir futbola un vēl citas sporta sacīkstes, kurās viņi bieži apliecina sevi ļoti agresīvā veidā.

1990. gadā, iebraucis Amerikā, Konstantīns strādāja Virdžīnijas pavalstī (Ričmondas slimnīcā) un Čikāgā, vienlaicīgi intensīvi padziļinot angļu valodas zināšanas. Tomēr 1992.gadā viņš atgriežas Latvijā, lai nokārtotu mācību kursu LU, kuru bija spiests pārtraukt 1988.gadā.

Konstantīns sarunās ar neatkarības kustības dalībniekiem • ar Eduardu Berklavu un viņa dzīvesbiedri • divatā ar Gunāru Freimani

1993. gadā viņš piedalījās Vides aizsardzības kluba akcijā par padomju armijas uzbūvētā Skrundas lokatora demontēšanu. Pupuram bija arī gods taisīt pirmo iznīcības griezienu svētku tortē, kas bija veidota kā Skrundas lokators. Atstājot sarīkojumu, kurā bija uzrunājis tautu, Pupurs iekāpa taksometrā. Tajā viņu draudīgi sagaidīja divi nepazīstami vīri un uzrunāja: “Nedomā, ka mēs par tevi nezinām, mēs tev sekojam un zinām katru Tavu kustību. Nedomā te rakstīt vai lekcijas lasīt un troksni taisīt, tad būsi šeit uz mūžīgu palikšanu.”
Nākamajā dienā Rīgā Pupuru smagi piekāva pie mājas durvīm, divas nedēļas viņš pavadīja slimnīcā. Notikušais Pupuru gaužām pārsteidza, jo Latvija bija neatkarīga valsts jau 3 gadus. Valsts izlaupīšanas un korupcijas atmosfēra arī izraisīja viņā ļoti negatīvu nostāju, un pēc izveseļošanās K. Pupurs atgriežas ASV, kur sāk dzīvi no gala.

Amerikā K. Pupurs atrada darbu tirdzniecības flotē, kas Meksikas līcī apgādā naftas meklēšanas platformas. Pēc smaga darba gadiem, pavadot jūrā katrā reisā 5 nedēļas, viņš 1996.gadā iestājās Masačūsetas (Massachusetts) Valsts Universitātē, lai iegūtu bakalaura grādu.
Vēlāk Masačūsetas lidostā Logan strādāja muitas un imigrācijas dienestā, izmantojot savas krievu un franču valodas zināšanas.
2002.gadā Amerikas valdība K.Pupuram uzticēja būt par kādreizējā PSKP ģenerālsekretāra M.Gorbačeva un viņa ģimenes personīgo tulku. Konstantīns atceras: … tā nu gan bija likteņa ironija, jo laikam šis cilvēks bija tas, kas 1988.gadā apstiprināja mūsu visu izraidīšanu, noņemot PSRS pavalstniecību. Un tagad man bija viņam un viņa ģimenei jāpalīdz šķērsot ASV robežu, kārtojot formālos papīrus! Šķiroties viņs tomēr man pajautāja, kā nokļuvu Amerikā. Es atbildēju - pateicoties jums, citādi es būtu Sibīrijā.

Tūlīt pēc tam K.Pupuram piedāvāja darbu Bostonas starptautiskajā lidostā Logan Airport imigrācijas un muitas nodaļā. Pie Pupura veda visus amerikāņiem nesaprotamās valodās runājošos ar viņu problēmām: “Lai Konstantīns tās izkārto, jo viņš runā viņu valodu.”

Tā kā K.Pupuram bija augstskolas diploms “cum laude” (ar izcilību), viņš nolemj izglītību turpināt un piesakās biznesa augstskolā London School of Economics. Tajā uzņem labākos no labākajiem, jo tā slavā un mācību kvalitātē līdzinās Oksfordas un Kembridžas universitātēm. Tur K. Pupurs iegūst maģistra grādu (2003.g.), un pēc tam iestājas ASV Bruņotos spēkos, kur drīz izpelnās virsnieka vietnieka pakāpi.

Tagad Konstantīns Pupurs dzīvo Halifaksā, Masačūsetsā. Dienē ASV Bruņoto spēku Aizsardzības departamentā virsnieka vietnieka pakāpē. Daudzo valodu prasme ļauj viņam veikt uzdevumus, kas saistīti ar Austrumeiropas delegāciju uzņemšanu un armijas diplomātisko un praktisko sakaru nodibināšanu. Daudzi tūkstoši jūdžu ir mēroti komandējumos, kas saistīti ar virsnieku apmācīšanu, sadarbības koordināciju un konsultācijām. 2005.gada novembrī viņa darbs novērtēts ar atzinības rakstu un apbalvots ar ASV Kara Flotes un Jūras Kājnieku medaļu par izciliem panākumiem dienesta pildīšanā.
Konstantīna Pupura mērķis - kļūt par asociēto profesoru ASV Kara akadēmijā (U.S. War College, Rhode Island, kur notiek apmācības visiem ASV karaspēka formējumiem, kā arī daudzu ārzemju armiju virsniekiem).
Bostonā Konstantīns ir saticis veclatviešu ģimenes atvasi, advokāti, kuras senči no Latvijas izceļojuši pirms simts gadiem - 1905.gadā. Konstantīns iemīlējās un nodibināja ģimeni. Ģimenē esot dzīvas latviešu tradīcijas – sieva protot izcept kārtīgu latviešu ābolmaizi.
Runājot par Latviju, K.Pupuram sāp, ka Helsinki ’86 devums Latvijas neatkarības atgūšanā ir maz izgaismots. PBLA 1987.gadā grupai piešķīra Tautas balvu, kas bija brīvajā pasaulē dzīvojošo latviešu pateicība par latviešu brīvības centienu atklātu paušanu totalitārajā valstī. Neatkarīgajā Latvijā 90.gados virkni grupas biedru apbalvoja ar Trīs Zvaigžņu ordeni. Tomēr vēsturnieku un sabiedrības interese viņaprāt ir bijusi pārāk maza. “Kāpēc?” – jautā Konstantīns Pupurs. “Vai varētu būt, ka Latvijā ir cilvēki, kam ir izdevīgi aizmirst tos, kas nebaidījās riskēt ar savu galvu, saucot pēc Latvijas brīvības?”
Kopš 2000.gada viņš ASV izdod uzlīmju/pastmarku sēriju, kas veltīta grupai “Helsinki’86”.

Izmantoti K.Pupura arhīva materiāli (glabājas Tautas frontes muzejā Rīgā)

2006.gada janvāris

Alūksnes vidusskola
Sagatavoja 11.-12.klašu novadpētnieki sadarbībā ar Konstantīnu Pupuru.
Konsultante – vēstures skolotāja Maija Semjonova