INDRA PUNANE
pedagogu dzimtas pārstāve,
Salnavas pamatskolas sākumskolas un angļu valodas skolotāja,
„Baltijas ceļa” dalībniece
Indra Punane ir dzimusi 1972. gada 4. aprīlī triju bērnu
ģimenē kā vecākā māsa. Viņai ir brālis Oskars un māsa Karīna. Indras un Rolanda
Punanu ģimenē aug trīs braši dēli – Mārcis, Ralfs, Mareks. Indra vienmēr uzsver,
ka lielākais dārgums dzīvē ir ģimene, draudzīgās attiecības lielajā radu saimē.
Interesants fakts ir tas, ka jau paaudžu paaudzēs tiek godā turēta skolotāja jeb
pedagoga profesija, jo gan Indras omīte, gan mamma, kā arī māsa Karīna un viņu
māsīcas ir skolotājas.
Iespējams, stingrais raksturs, prasīgums pret sevi un citiem, mērķtiecība,
neatlaidība un mīlestība pret bērniem mudināja Indru doties pavisam uz otru
Latvijas galu – uz Kurzemi, kur Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā viņa ieguva
sākumskolotājas kvalifikāciju.
Indrai piemīt organizatora spējas, tāpēc viņa bieži apmeklē dažādus pasākumus un
ir līdzautore pasākumu organizēšanā, telpu noformēšanā.
Arī skolas gados tika apmeklēti dažādi interesanti pasākumi. Vēl būdama
skolniece, viņa piedalījās vēsturiskajā notikumā - Baltijas ceļā.
Indra Punane stāsta:
Tagad šim maģiskajam vārdu savienojumam – Baltijas ceļš ir pavisam cita nozīme,
bet tad, 1989. gada 23. augustā, šie vārdi bija kā sauklis, un tas skanēja visur
– gan televīzijā, gan radio ēterā, gan jauniešu vidū, gan arī gados vecāku
cilvēku vidū. Tie skanēja autobusos, vilcienos, tramvajos, trolejbusos,
automašīnās – ar tādu neparastu skaņu, bet pārliecinošu un drošsirdīgu nokrāsu.
Toreizējā Salnavas ciema kultūras nama vadītāja Vineta Linuža, patriotisku jūtu
vadīta, bija noorganizējusi braucienu, lai piedalītos Baltijas ceļā. Mēs,
salnavieši, tikām norīkoti doties uz Valmieras rajonu. Interesantākais jau bija
tas, ka īsti neviens nezināja, kurā vietā mēs nokļūsim un kurā vietā mēs kāpsim
no autobusa ārā, lai veidotu šo dzīvo draudzības ķēdi.
Jau
no paša agra rīta garastāvoklis visiem bija lielisks. Mēs visi, kopēju, LTF
pasludināto mērķu, vadīti, traucāmies pretī kaut kam pasakainam, vārdos
neaprakstāmam, traucāmies pretī brīvai Latvijas nākotnei, skaistākai rītdienai.
Visu ceļu tika dziedātas latviešu tautasdziesmas, latviešu šlāgeri un arī kara
dziesmas. Katra sirsniņā bija iedegusies karsta jo karsta liesmiņa, un katrs mēs
jutāmies kā ļoti, ļoti svarīgs un neaizvietojams dalībnieks šajā vērienīgajā
masu pasākumā jeb akcijā.
Visu jau tik smalki nemaz nevar atcerēties, bet to sajūtu, kad pamanījām šo
dzīvo, cilvēku izveidoto Baltijas ceļa ķēdi, nevar īsti vārdos izstāstīt. Sajūta
bija - katrs mēs esam tieši tajā vietā, kur mums vajadzēja būt. Lai sasniegtu
savus kaimiņus no Daugavpils rajona un aizpildītu šo mums noteikto ceļa gabalu,
mēs visi sadevāmies rokās un izveidojām ļoti garu, garu cilvēku rindu, bet tomēr
ar to nepietika un tāpēc palīgā ņēmām tautiskās jostas, jo arī tās mums bija
līdzi. Jāpiezīmē arī tas, ka ļoti daudzas meitenes un puiši no autobusa kāpa
ārā, uzvilkuši mūsu novada tautas tērpus un ar Latvijas karogu rokās.
Smaids, prieka asaras, dziesmas kopējā Baltijas ceļā vienoja mūs visus – gan
latviešus, gan lietuviešus, gan igauņus. Intervijas, fotografēšanās, žurnālisti
un video operatori tika manīti ik uz soļa, bet diemžēl tajā laikā nebija tādas
iespējas, lai katrs mēs tiktu pie bildes. Jāsaka gan, ka tas toreiz mums nebija
tik svarīgi, galvenais jau bija, ka pats tu esi šī notikuma virpulī un visu to
varēji izbaudīt un izjust. Brīžiem šķiet, ka šie 20 gadu vecie notikumi
risinājušies pavisam nesen.
Mammai toreiz bija tikai 18 gadu, un es – viņas dēls - šodien esmu tas, kuram
viņa pastāstīja šos vēsturiskos notikumus.
Attēlos:
Indra Punane.
Indra ģimenes lokā.
Sagatavoja:
Kārsavas vidusskolas 10. klases skolēns M.Punans
Konsultēja proj.vadītāja M.Labanovska, bibliotekāre Ilona Cibuļska.
Ievietots ar PBLA atbalstu
2009.gada novembrī