ARTURS PORMALS
Triju Zvaigžņu Ordeņa virsnieks
(1998.g.),
pašlaik zemessargs,
sekmējis Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu
Esmu dzimis 1926.gada 25.novembrī Jaunjelgavā, kas toreiz
bija apriņķa pilsēta. Mans tēvs darbojās apriņķa valdē. Piecus gadus vēlāk mūsu
ģimene, kurā augām četri dēli un divas meitas, pārcēlās uz Seces pagasta
Staltāniem - vectēva mājām. Mūsu bērnība Secē pagāja darbos, jo saimniecības 42
hektārus apstrādāja pašu ģimene. Lielu prieku darīja
iespējas svētdienās ar velosipēdu aizbraukt uz Staburagu un papeldēties Daugavā.
Pamatskolas gados darbojos 720. Vīgatnes mazpulkā Staburags. Pamatskolu beidzu
pirmā krievu okupācijas gada beigās. Vācu okupācijas laikā apmeklēju
Jaunjelgavas komercskolu.
1944.gada 9.augustā devāmies bēgļu gaitās. Pie Skrīveriem iestājos ltn.Roberta
Rubeņa vadītajā Kureļa grupā. Vāciešiem atkāpjoties uz Kurzemi, arī Kureļa
vienība pārcēlās uz Kurzemi Usmas ezera rajonā. Kad vācieši aplenca galveno
galveno Kuraļa štābu, ltn. Rubenis, kura rotas bija izvietotas Ilziķu rajonā,
lika mums izbraukt apgādes auto mašīnu uz Pūri. Pie Talsu pagrieziena ceļu
aizsprostoja vieglā vācu automašīna. Ceļa malā bija uzstādīti ložmetēji, un mums
pavēlēja izkāpt. Gadījās, ka mūsu grupas priekšā biju es un V.Stiliņš, leģionāra
formas tērpā. Vācu virsnieks panāca uz priekšu un izrāva Stiliņam revolveri, kas
bija pie jostas. Vēlāk citi teica, ka šis bijis ģenerālis Jekelns, kas gribējis
Stiliņu nošaut, jo kureliešos leģionāri nedrīkstēja būt. Mūs noveda uz Talsiem,
kur pratināja vācu SD, pēc tam nosūtīja uz Liepājas cietumu. 27. kamerā atrados
kopā ar Asmusu, Bergu un Stiliņu. Ltn.R.Rubeņa vadītais bataljons bija uzsācis
cīņu ar vāciešiem, kurā 18.XI R.Rubenis krita. Liepājā tiesāja kureliešu
virsniekus, un astoņi ar vācu karatiesas pavēli 1944.g. 20.XI tika nošauti.
1944.g. 25.novembrī mūs stingrā apsardzībā uzlādēja uz kuģa, kas devās uz
Vāciju. Mēs, kādi desmit no Rubeņa bataljona, tikām novesti uz Dancigas cietumu,
vēlāk mūs pārveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Kad šeit interesējās, vai
starp mums neesot šoferi, es arī pierakstījos, jo tēva mājās biju braucis uz
traktora. 12.decembrī mani nosūtīja uz šoferu skolu Muiggelheimā pie Kopenikiem.
Man laimējās būt kopā ar V.Asmusu un J.Bergu. 1945.gada 25.janvārī noliku šofera
eksāmenus, 29.janvārī braucām uz Itāliju. Pa radio ziņoja, ka krievi ieņēmuši
Frankfurti pie Oderas. Iedomājos, cik tur trūka, ka būtu saņēmuši mani gūstā.
Itālijas dienvidos (pie Sabināres) saņēmām jaunas dīzeļa automašīnas ar
noslēpumainu kravu. Neviens nedrīkstēja mašīnām tuvoties, izņemot šoferus. Mūs
apsargāja speciāla vienība - vīri garos, pelēkos mēteļos, kuri nekad neatkāpās
no kravas mašīnām. 17.februārī pie Brennera pārbraucām Itālijas un Austrijas
robežu. Austrijā pie Kufšteinas kravas mašīnas iebraucām dziļā kalnu aizā un
atstājām mūsu pavadoņu rīcībā. Bijām norīkoti darbos pie Todt organizācijas
blakus ciemā, St.Valentīno.
1945.gada 6.aprīlī saņēmu mātes vēstuli no Kurzemes. Tā bija izsūtīta 6.februārī
no Kandavas. Tā bija atbilde uz vēstuli, ko biju rakstījis no Berlīnes
Ziemassvētkos. Bija zināms mierinājums, jo tagad Latvijā zināja, ka Kurzemē
vācieši nebija mani nošāvuši.
1945.gada 2.maijā Itālijā karš bija beidzies. Saņēmām pavēli braukt uz
dienvidiem, sasniedzām Bolzāno pilsētas tuvumā kādu mežu, kur iekārtojāmies uz
pagaidu mītni. 15.maijā mūsu 8 latviešu vīru grupa vienojās, ka pietiek karot.
Bolzāno sameklējām amerikāņu komandantu un izstāstījām, ka gribam braukt pie
citiem latviešiem uz Vāciju. Mūs novietoja mazā pilsētiņā Aversā, kādus 15 km no
Neapoles, kur bija iekārtots milzīgs gūstekņu centrs. Mans gūstekņa numurs bija
81G-411795.OT. Kopā bijām liels bars latviešu. Pienāca latviešu svētku diena -
1945.gada 18.novembris. Vakarā salasījāmies visi kopā, šo to pārrunājām un
nolasījām Laika speciālnumuru, veltītu 18.novembrim. Nometnes pārvalde atkal
mūs pierakstīja kā nevāciešus. Lēnām mūsu grupa saruka: daži latvieši aizbrauca
darbos, un likās, ka mūs kaut kā izbārsta un izkliedē.
1946.gada janvāra sākumā mani un Emīlu Plikausi aizveda uz darba nometni
Maintenance, kur labojām automašīnas, jo sarakstos biju joprojām šoferis.
(Plikausis bija rakstnieka Saulīša radinieks. Viņš pēc Itālijas gūsta atgriezās
Vācijā un vēlāk aizbrauca uz Brazīliju.) Kaut kur tuvumā bija citi latvieši:
I.Garais, A.Gilners, J.Krīvāns, Z.Kelms un Freimanis. Vēlāk mani kopā ar
vāciešiem pārsūtīja darbā tālāk uz dienvidiem, pie Fogio pilsētas, kur amerikāņi
būvēja milzīgu lidlauku. Lielāko tiesu ar smago mašīnu pievedu materiālus.
celšanai. Kad darbi pie lidlauka beidzās, manu gūstekņu grupu norīkoja uz Romu.
Kopā ar vāciešiem kādu laiku sabiju arī Livorno tuvumā un Pizā.
Amerikāņi mūs atbrīvoja Heilbrona nometnē 1947.gada 16.maijā. Iedeva dzelzceļa
biļeti uz Eslingeni. Mūsu vidū bija Vilis Rutkis un vēl daži, kuri kara laikā
bijuši ieslodzīti Dahavas koncentrācijas nometnē kā pretestības kustības (pret
vācu okupāciju) dalībnieki. Tā kā mēs nebijām latviešu DP nometnēm ne vajadzīgi,
ne arī vēlami, tad liela daļa no mums V. Rutka vadībā aizbraucām uz Rein-Maine
lidlauku strādāt būvgrupā Rīga. Lidlaukā mūsu grupas darbus vadīja Andrejs
Bergs. Vēlāk V. Rutks, kā jau angļu valodas pratējs un mūsu vadonis, bija
nokārtojis iespēju ar 1948. gadu pāriet uz 8850. transporta un darba rotu, ko
komandēja kapt. A.Lauva. Šajā darba rotā, nēsājot melno uniformu, nostrādāju
gandrīz divus gadus.
1949.gada 15.novembrī es karavīru grupā, kas bija no Itālijas gūsta laikiem
(J.Bergs, H.Frišs, R.Dombrovskis, A.Pormals, B.Rozenlils, A.Voroņka, V.Rutks un
A.Roze), ar kuģi USAT Gen. M.B.Stewart iebraucu Jaunorleānā, lai veselu gadu
strādātu Misisipi štata fermā Vancē pie mistera Jandella. Strādājām tikai ar
mašīnām. Apstrādājamā platība mums bija daudz lielāka, nekā fermas melnajiem
strādniekiem. To vajadzēja ar kultivatoriem vismaz vienreiz nedēļā apart. Kad
fermeris nopirka toreiz vislielāko ASV kāpurķēžu traktoru, man ar to bija
jāizgāž visi saaugušie koki, krūmi un vītnes lielā kaudzē dedzināšanai. Nolīgtā
gada beigās mēs, četri draugi, devāmies uz Čikāgu, ko sasniedzām kādā 1951.gada
janvāra dienā. Mans pirmais darbs bija tēraudlietuvē, strādāju arī auto fabrikā.
Tad saņēmu no valdības ziņu, ka jāiet dienēt amerikāņu armijā. 1952.gada
24.jūnijā uzvilku jau ceturto formas tērpu un aizgāju drasēt jaunam kara kungam.
Nobeidzu izpletņu lēcēju skolu un mani ieskaitīja vispirms 82. izpletņu lēcēju
divīzijā, kas 1953.gada 20.janvārī soļoja prezidenta D. Eizenhauera amatā
ievešanas parādē Vašingtonā. Vēlāk sniegainajos Amerikas ziemeļos saņēmu
pavēsti, ka esmu pārskaitīts uz Special forces (vēlāk šī vienība dabūja
nosaukumu Green Berets). Zaļās beretes tika dibinātas viena iemesla dēļ:
sabiedrotie baidījās no krievu iebrukuma Eiropas Rietumos. Šeit trenēja tos
cilvēkus, kurus iefiltrēja Latvijā 50. gados. Vienībā biju kopā ar Leonīdu
Brombergu, kuru nometa amerikāņu lidmašīna Ķemeru tuvumā 1954.g. 6. maijā.
Nodevības dēļ L.Brombergs tika ievilināts čekas nagos. Sodīts ar 25 gadu katorgu
Sibīrijā.
50.gadu otrajā pusē atstāju regulāro armijas dienestu, pārcēlos uz Čikāgu un
iestājos universitātē. Sākumā studēju komerclietas, bet vēlāk darbā bija
nepieciešamas arī tieslietu zināšanas un es mācījos jurisprudenci. Trūcīgo angļu
valodas zināšanu un ierobežoto līdzekļu dēļ dzīve nebija viegla. Maģistratūru
nobeidzu vakaros 1971.gadā ar MBA grādu.
Darbā strādāju samērā atbildīgā amatā. 60.gadu sākumā aktīvi darbojos ASV
Republikāņu partijā kā Ilinoisas latviešu republikāņu kluba prezidents.
Izmantoju savu pazīšanos ar ASV Senāta ārlietu komisijas priekšsēdētāju Čārlzu
Persiju, lai viņš padomju valsts apmeklējumā iegrieztos Rīgā un informētos par
okupācijas sekām un to iespaidu uz latviešu tautu. Viņš bija ļoti pretimnākošs
latviešiem, un, kad radās nepieciešamība reklamēt 17 komunistu vēstuli ASV
Senātam un ASV valdībai, ņēma tur aktīvu dalību.
Uz Latviju sāku braukt jau 1968.gadā. Neskatoties uz toreiz pieņemto standartu,
ka uz Latviju nevajag braukt, man bija pienākums pret tuviniekiem - no Sibīrijas
bija atgriezušies māte un brālis Jānis. Latvijas braucienos, kaut bija
aizliegts, vienmēr apmeklēju sava tēva atstātās lauku mājas.
Kad 1971.gadā Eduards Berklavs un viņa
domu biedri uzrakstīja 17 Latvijas komunistu vēstuli - protesta rakstu pret
Latvijas pārkrievošanu, ar Berklava darbabiedra Jāņa Galdiņa gādību informācija
par tā eksistenci nonāca pie mana brāļa Jāņa. Brālis izkārtoja kontaktu par
raksta nodošanu man Sporta pils laukumā lielā ļaužu pūlī. Ievīstītu plastikātā
un avīzēs, es to aptinu ap rožu pušķa kātiem un izvedu no Latvijas. Šis
nozīmīgais dokuments ar brāļu Dr.Trapānu un Dr.U.Ģērmaņa gādību tika pārtulkots
dažādās valodās. To publicēja 14 valstīs daudzos desmitos laikrakstu. 70. gados
šo dokumentu uzskatīja par vienu no nozīmīgākām protesta balsīm pret komunistu
iekārtu Padomju savienībā. (Kad čekas virsnieks Lešinskis pārgāja Rietumu pusē
un runāja Čikāgā Latviešu biedrībā, es viņam prasīju, vai baumu, ko palaidām pēc
vēstules izvešanas, proti, ka vēstuli Rietumiem nodevis politbiroja biedrs
Maskavā Arvīds Pelše, ir tikusi atpakaļ līdz Rīgai. Lešinskis paskaidroja, ka tā
esot radījusi dažu labu neveiklu brīdi Rīgā, bet kādu gadu vēlāk viņi
noskaidrojuši īsto izdevēju. Varbūt tādēļ mani nākošā braucienā Tallinā
izkratīja līdz apakšbiksēm. Toreiz lielu drosmi un apķērību manā labā parādīja
mūsu grupas oficiālā pavadone (gide) Jana Balode, kura pavadīja mūsu grupu uz
Tallinu. Par to viņai liels paldies! Šis bija pirmais smilšu graudiņš padomju
impērijas sabrukuma kronī.
Mums visiem negaidīti nāca Latvijas brīvība. No tā laika esmu braucis uz Rīgu
dažreiz pat trīs reizes gadā. Organizēju tiešu palīdzības materiālu sūtījumus
trūcīgiem Latvijas bērniem, gan arī citas palīdzības akcijas. Daudz palīdzības
izdevies sniegt studentu organizācijai Fraternitas Livonica, kurā
darbojās arī mūsu izcilais vēsturnieks Dr. Uldis Ģērmanis.
1991.gadā man izdevās atgūt Mežaparkā mājīpašumu. Šai mājai ir kultūrvēsturiska
nozīme, jo tajā dzīvojis dzejnieks Kārlis Skalbe. Īpašuma atgūšana radīja lielas
grūtības. Daudz pateicības esmu parādā LNNK vadībai un arī iestāžu darbiniekiem,
kuri nāca ar vērtīgiem padomiem un norādījumiem, cenšoties pavērt klaida
tautiešiem ceļu uz mājām, kā Eduards Berklavs, Harijs Osis, Ilve Smilgiņa,
Pēteris Tabūns, Juris Dobelis, Ojārs
Stefans.
1994.gadā uzdāvināju karogu savam Latvijas brīvvalsts laika 720. Vīgantes -
Staburaga mazpulkam. Nākošā vasarā, apciemojot Vīgantes mazpulka sarīkojumu,
tiku mīļi uzņemts un godināts no Vīgantes mazpulcēniem un viņu darbīgās, dižās
vadītājas H.Čakstes kundzes.
Nu jau esmu apvilcis piekto formas tērpu, kopā ar brāli Jāni Pormalu, kurš 18
gadu pavadījis Sibirijā, esam Rīgas Zemessargu padomnieku rotas dalībnieki.
Zemessargu parādes formā 1996.gada 14.jūnijā, tautas sēru dienā, kopā ar savu
rotu un viņas slaveno partizāņu komandieri Ojāru Stefanu stāvēju pie Brīvības
pieminekļa. 1998.g. par nopelniem Latvijas labā esmu apbalvots ar IV šķiras
Triju Zvaigžņu ordeni. To pasniedza prezidents G.Ulmanis Nacionālā teatrī
1998.g. 17. novembrī. 2002.gadā Rīgā izdevu grāmatu Karakalps par savām
karagaitām visās armijās.
2003.gada 25.augustā
Pilns A.Pormaļa dzīvesstāsts publicēts 1999.gada 14. februārī laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis”.