KONSTANTĪNS PONTAKS
celtniecības speciālists,
politiski represēto personu kluba dibinātājs un aktīvists
Konstantīns piedzima Zilo ezeru zemē 1928.gada vasaras
saulgriežos Pontaku ģimenē, kas dzīvoja Ezernieku pagasta Tirševas sādžā.
Padomju režīma laikā Pontaku zemnieka saimniecība ar 11 ha zemes un ar pieciem
bērniem kļuva par valstij “naidīgu elementu” un ģimenei piespiedu kārtā
vajadzēja mērot tūkstošiem kilometru uz tālo Sibīriju.
Bērnība pagāja kā jau katram Latgales pusaudzim - skolas gadi tuvākajās lauku
pamatskolās: Niperu un Kairišu, vēlāk 1945.gadā Konstantīns jau bija Ezernieku
vidusskolas audzēknis. Sešpadsmit gadu vecumā Konstantīns ne tikai kārtīgi
apmeklēja skolu, bet arī patstāvīgi apstrādāja zemi. Viņš tolaik bija palicis
galvenais darba veicējs saimniecībā, jo divi vecākie brāļi slēpās mežā no
iesaukšanas padomju armijā (vēlāk viņi tika notverti, notiesāti un aizsūtīti uz
Kolimu Sibīrijā). Tā Konstantīns dzīvoja Ezerniekos pie tantes, bet nedēļas
nogalē kājām mēroja kilometrus uz dzimto māju, kur gaidīja visi lauku darbi.
Tad nāca 1949.gada 25.marts. Konstantīns bija 11.klases skolnieks, Ezernieku
vidusskolā. Garajā starpbrīdī viņš tika izsaukts pie direktora, kur vīri ar
ieročiem paziņoja: ”Ģimene paredzēta izvešanai uz Omskas apgabalu, salasi
mantas.” (Iegansts deportācijai bija divu vecāko brāļu ieslodzījums.)
Konstantīns atceras: “Mantu praktiski nekādu nebija, paņēma mēteli, grāmatas.
Māsa Antoņina mācījās jaunākajās klasēs, arī tā tika paņemta. Lauku mājās tika
meklēta arī māte, bet viņa bija aizgājusi projām, pēc tam vēl veselu gadu
dzīvoja pie radiem, mājās atgriezās pēc gada.”
Tā Konstantīnam un māsai Antoņinai sākās ceļš līdz Omskai. Līdz Rēzeknei
pavadīja bruņoti vīri. Pēc divām nedēļām nokļuva vienā no kolhoziem pie Omskas,
bet jau rudenī tika pārvietoti tālāk uz ziemeļiem meža darbos Znamenskas rajonā.
Liktenis
bija labvēlīgs, no meža Konstantīnam izdevās tikt celtniecības darbos Znamenskā,
kur darba vadītājs bija rīdzinieks - arī viens no izsūtītajiem. Viņš mudināja
Konstantīnu apgūt mūrnieka prasmi, un to viņš arī ātri apguva. Nopietnība
attieksmē pret darbu bija ieaudzināta ģimenē, tāpēc ātri vien jaunietis tika
ievērots par labo darbu un apbalvots ar Goda rakstu. Tā kā celtniecībā
speciālisti bija ļoti vajadzīgi, 1951. gadā vadība Konstantīnu nozīmēja braukt
mācīties Omskas Celtniecības tehnikumā. (Vienkārši aizbraukt nevarēja, jo viņam
kā izsūtītajam bija vajadzīga komandanta atļauja). Tehnikuma programmu apguva uz
“teicami” un pēc diviem gadiem jau Znamenskā tika nozīmēts darbā rajona padomes
celtniecības nodaļā.
Pa šo laiku trīs reizes Konstantīns rakstīja uz Rīgu un Maskavu, lai pārskatītu
lēmumu par viņam piespriesto izsūtījumu, bet atbilde bija: “Izsūtīts pareizi.”
Tikai 1955.gada18.jūnijā tika atbrīvots. Reabilitācijas dokumentā rakstīts:
“Ar Latvijas Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas 1955.gada18.jūnija lēmumu
Pontaku ģimenes locekļu administratīvā izsūtīšana atzīta par nepamatotu.”
Viņus reabilitēja, paredzot konfiscētā īpašuma atdošanu. Lai gan izsūtīšana bija
atzīta par nepamatotu, īstenībā, atgriežoties Latvijā, drošības orgāni vienmēr
atgādināja par ”netīro pagātni”.
Kad K.Pontaks Krāslavā Starpkolhozu celtniecības organizācijā (SCO) sāka strādāt
par galveno inženieri, tad attiecīgās iestādes drīz vien piedāvāja sadarboties -
izsekot darba kolektīva biedrus. Tā kā Konstantīns no tā kategoriski atteicās,
tika skaidri pateikts: “Jūsu pagātne neatbilst galvenā inženiera amatam”.
Tā Pontaka kungs” brīvprātīgi” uzrakstīja iesniegumu. Bet tomēr profesionālā
prasme un autoritāte bija augstāka par ideoloģijas žņauģiem - līdz pat
aiziešanai pensijā (1988.g.) Konstantīns Pontaks nostrādāja SCO par ražošanas un
tehniskās daļas vadītāju.
Dzīves likstas un piedzīvotā vardarbība nespēja šim cilvēkam atņemt
dzīvesprieku, aktivitāti, mīlestību uz mūziku un dziesmu.
Vēl izsūtījumā, dzīvodams mežonīgās Irtišas upes krastos, viņš spēlēja pūtēju
orķestrī, ko bija noorganizējuši izsūtītie. Atbraucot uz dzimto Latgali, pati
par sevi saprotama bija iesaistīšanās Krāslavas kultūras nama korī, ansamblī. Ar
lepnumu Konstantīns atceras piedalīšanos trijos Dziesmu svētkos.
Kopš
1993.gada, kad Krāslavas rajonā tika nodibināts politiski represēto personu
klubs, Pontaka kungs bez atlīdzības. uzņēmās kluba vadītāja vietnieka pienākumus
(kluba vadītāja ir Ērika Andžāne). Katru nedēļu ceturtdienās viņš ir klubiņā,
kur ierodas represētie vai viņu ģimenes locekļi ar dažādām vajadzībām - nokārtot
dokumentus, saņemt informāciju, ieteikumu vai vienkārši izrunāt savu sāpi. Šogad
atzīmēja desmit kluba darbības gadus. Kā tradīcija ir kļuvuši kluba dalībnieku
kopīgie braucieni atceres dienās uz Krāslavas staciju, kur ir represiju upuru
piemiņas akmens un uz Dagdu pie upuru pieminekļa. Šīs dienas ir 14.jūnijs un
25.marts.Viens no lielākajiedarbiem, ko paveica Konstantīns Pontaks kopā ar
Ēriku Andžāni, ir pieminekļa “Māte Latgale raud“ uzstādīšana Krāslavā. Kluba
valde sadarbojās ar Krāslavas ģimnāzijas debašu klubu “Sokrāts” un Varavīksnes
vidusskolas jauniešiem projektā “Latvijas XX gadsimta vēstures traģiskās
lappuses”. Ideju par pieminekļa nepieciešamību atbalstīja pilsētas un rajona
vadība. Tika uzrakstīts projekts, kas nosūtīts uz Latviešu fondu Kanādā, lai
saņemtu finansiālu atbalstu. Projekts tika atbalstīts, (par to balsoja fonda
locekļi Kanādas pilsētā Toronto), tika piešķirti vairāki tūkstoši dolāru, tomēr
finansējumu vajadzēja papildināt arī ar vietējiem līdzekļiem, kurus ieguva vācot
ziedojumus. Par darbu ar finansējumu un ziedojumiem bija atbildīgs Konstantīns
Pontaks, kurš pielika daudz pūļu, lai mazajā Krāslavā izlolotais piemineklis
kļūtu par pieminekli visiem represētajiem novadniekiem. Pieminekli atklāja 2003.
gada 11. novembrī. Konstantīns Pontaks saka: “Vieta, kur katrs varēs nolikt
ziedus, aizdedzināt svecīti un pakavēties atmiņās par sūro, aizlauzto bērnību,
jaunību”. Par šo lielo un svētīgo darbu liels paldies PR kluba padomei un
aktīvajam Konstantīnam Pontakam - cilvēkam ar latgalieša neatlaidību, kas sevi
apliecinājis gan Daugavas, gan Irtišas krastos.
ATTĒLI:
1. K. Pontaks (augšā pirmais no kreisās) Goda plāksnē Omskas Celtniecības
tehnikumā 1952. gadā
2. 1963. gadā Krāslavas Kultūras nama ansamblī (otrais no labās)
2003.gada novembrī
Krāslavas Valsts ģimnāzija
Sagatavoja Diāna Žilinska, 11.a klase
Konsultante Janīna Gekiša
LIIS izstrādne