GAIDA PODIŅA
Ilggadēja skolotāja,
Tautas frontes aktīviste
Esmu piebaldziete, kopš 1929. gada 3. novembrī piedzimu
Jaunpiebalgas pagasta „Birzmalās”. Palikšu piebaldziete savās tēva mājās
„Tautiešos”. Darba gaitas ir vedušas dažos lokos, taču ar Piebalgu arvien
saistījusi mīlestība pret vecāku veidoto un kopto sētu. Tēvs bija mežrūpnieks,
māte šuvēja. Savu darbu viņi mīlēja un veica ar lielu atbildību. Abiem tas bija
vienīgais darbs mūža garumā. Pirmo izglītību guvu Jaunpiebalgas Draudzes un
Piebalgas pamatskolā. Jau tad vēlējos kļūt skolotāja. Nekad savu izvēli neesmu
nožēlojusi. Nenoliedzama loma tanī taktiskajam un cītīgajam skolotājam Zālītim ,
izteikti emocionālajam Priedniekam , dziļi latviskajai Apinei. 1946.gada janvārī
sāku mācīties tikko dibinātajā Cēsu Skolotāju institūtā. Tā Fizikas –
matemātikas fakultāti beidzu 1950. gadā. Lielākais guvums – piepildītais
bērnības sapnis, satikts dzīvesbiedrs un draugi, ar kuriem regulāri tiekamies
joprojām.
Skolotājas darbu sāku Dobeles 1. astoņgadīgajā skolā. Lielajā kolektīvā biju
jaunākā. Jutu draudzīgu atbalstu. Par prasmīgu ievirzi pedagoģiskajā darbā esmu
pateicīga mācību daļas vadītājai Kāpostiņai. Lai iegūtu augstāko izglītību,
no1952. līdz 1955. gadam studēju Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Sekoja mācību
pārzines darbs Gulbenes rajona Litenes vidusskolā. Trūka pieredzes. Darbs jauns.
Grūti, bet interesanti. Litenē pasaulē nāca meita Ilze un dēls Jānis.
No
1961.līdz 1985. gadam strādāju par direktora vietnieci mācību un audzināšanas
darbā Cēsu rajona Drabešu internātskolā. Šo uzskatu par nozīmīgāko darba posmu.
Bija pieredze, radošam darbam uzkrāti spēki. Bija pašaizliedzīgs un atsaucīgs
pedagogu kolektīvs. Bija dzīves pabērni ar visai dažādiem raksturiem. Nodrošināt
viņu zināšanas, attīstīt spējas, saglabāt prieku, veidot pozitīvas savstarpējās
attiecības bija mana darba pamatuzdevums. Šodien atbalstu internātskolu pedagogu
rūpi par šo skolu turpmāko likteni. To pastāvēšanai jāatrod valsts finansējums!
Nu esmu pensionāre. Grūti bija intensīvu radošu darbu nomainīt pret diezgan
vienmuļo ikdienas soli piemājas saimniecībā. 1.septembris no svētkiem kļuva par
sēru dienu. Dzīve mainījās, ieplūstot Latvijā atmodas vējam. Atradu savu vietu
Latvijas Tautas Frontē. Kopā ar vīru Kārli Podiņu - arī pensionētu skolotāju,
kurš bija LTF Jaunpiebalgas grupas vadītājs, organizējām atmodas kustību
pagastā. Talkas, piemiņas brīži, Baltijas ceļš, represēto piebaldzēnu
apzināšana, piemiņas vietas izveidošana, pirmo sarkanbaltsarkano karogu svinīga
pacelšana – lūk, darbs, svēts pienākums, kuram veltīju savus 10 gadus. Tas bija
skaists laiks! Laimīgi tie, kas to piedzīvoja un ne tikai malā stāvot.
Nav man materiālu vērtību, taču sevi uzskatu par bagātu. Gandarīts bija mans
darba mūžs. Es piedzīvoju Latvijas brīvību un devu savu pieticīgo ieguldījumu
tās pirmajiem soļiem. Man ir laba ģimene. Divi godīgi bērni un astoņi brīnišķīgi
mazbērni – gan jau strādājoši, gan studējoši, gan skolas un bērnudārza gados.
Dzīvoju ar lūgsnu un rūpi par viņiem. Katra viņu sāpe ir manējā, katrs viņu
prieks – mans divkāršais. Lai vairāk būtu prieka !
Attēli:
1.Gaida Podiņa darba gaitas sākot 1950.gadā
2.Gaida Podiņa ar mazbērniem Jaunpiebalgā 2000.gadā
2003.gada februāris
Jaunpiebalgas vidusskola
Materiālu sagatavoja mazmeita Baiba Podiņa, 5.b klases skolniece