MIRDZA PAVĀRE
Divas reizes izsūtīta uz Sibīriju,
kur pavadījusi 17 gadus
Kopā ar ģimeni aktīvi atbalstījusi
Atmodas notikumus
Mirdzas Pavāres (dzim. Ozols) likteņstāstu caurauž viņas
vecāku un visu citu tuvinieku dzīves traģiskie pavedieni, kas saistīti ar
Latvijas neatkarības zaudēšanu un latviešu deportācijām. Abi vecāki dzimuši un
auguši Vidzemē, Valkas apriņķī, Trikātas pag. rentnieku ģimenēs. Tēvs Edgars
Ozols-Eglītis, dzim. 1888.gadā. Tēvs agri zaudēja apgādnieku, mātei vienai
vajadzēja audzināt četrus bērnus. Tomēr tēvs beidza draudzes skolu. Pirmā
pasaules kara laikā bija Sibīrijā - Habarovskā. Uz turieni viņš aizbrauca peļņā.
Tur iestājās un beidza medicīnas feldšeru skolu. 1920.gadā viņš atgriezās
Latvijā. Atgriešanās ceļš bija no Vladivostokas ar kuģi pa daudzām jūrām. Neilgu
laiku Latvijā bija policijas uzraudzībā kā politiski neuzticams (atgriezās no
boļševistiskās Krievijas), tika norīkots darbā Latgalē kā medicīnas feldšeris.
Māte, Emma (dzim. Strazdiņa) Ozols - Eglīte dzim. 1894.g., auga astoņu bērnu
ģimenē. 1914.gadā beidza Valmieras sieviešu ģimnāziju. Neilgu laiku strādāja
Krievijā muižnieku ģimenē kā mājskolotāja, pēc tam dzīvoja un strādāja
Jekaterinodarā, 1920.gadā atgriezās Latvijā. Ar tēvu bija sen pazīstami un
1921.gadā apprecējās. Tēvs ar darbu Latgalē bija apmierināts, un viņi apmetās uz
dzīvi Daugavpils apr. Skaistas pagastā. Tēvs sāka strādāt privātā praksē.
Māte strādāja kā Baltiņu pasta nodaļas pārzine. Ģimenē bija 3 bērni: Jānis,
dzim. 1922.g., Artūrs - 1924. un Mirdza - 1926.g. Dzīvošanai īrēja telpas lauku
mājās pie Skaistas stacijas. Tēvam bija organizatoriskās spējas - viņš
nodibināja lauksaimnieku sabiedrību un Izabelinas krājaizdevu sabiedrību. Par
lauksaimniecības sabiedrības līdzekļiem un ar valsts atbalstu tika uzcelta
pienotava. 1935.gadā tēvs ūtrupē nopirka ūdensdzirnavas Skaistas pagastā, kuras
bija avārijas stāvoklī, tās darbojās maz - nebija līdzekļu atjaunošanai. Pēc
Latvijas okupācijas 1940.gadā padomju vara dzirnavas nacionalizēja. Māte no
darba tika atlaista. Visa tā pietika, lai ģimeni uzskatītu par ļoti turīgu un
padomju iestādēm nevēlamu.
Par skolas gadiem Mirdza atceras: „Pāris gadu mācījos Baltiņu četrklasīgajā
pamatskolā. Visi trīs esam beiguši valsts Indras pamatskolu. Es skolu beidzu
1940.gadā un iestājos Krāslavas ģimnāzijā. 1941.g. 14.jūnijā līdz ar vecākiem
tiku arestēta, bija palicis nenokārtots viens eksāmens”.
Arestētos veda uz Krāslavas staciju, pēc tam uz Daugavpili. Brālis Artūrs
mācījās Daugavpils dzelzceļnieku tehniskajā vidusskolā. Māte lūdza, lai
Daugavpilī dod iespēju satikties ar dēlu, bet to neļāva. Daugavpilī arestētos
vīriešus atdalīja atsevišķi, tēvu Mirdza vairs nekad nesatika. Tēvs nomira
Vjatlagā 1942.g. Ziemassvētkos. Abi brāļi palika Latvijā, bet liktenis viņus
nesaudzēja. Kara sākumā aviācijas uzlidojumā tika sagrauta māja Daugavpilī, kur
dzīvoja Artūrs, viss sadega. Artūrs palika ar to, kas mugurā. Tehnikumu beidza,
taču saslima un 1944.g. nomira. Brālis Jānis dzīvoja Rīgā un strādāja par
lokomotīves mašīnista palīgu. Darba apstākļi bija smagi – viņš saslima un nomira
1943. gadā. Mirdza saka: „Kaut tēvs toreiz, pirms 14. jūnija, būtu
paklausījis draugu brīdinājumam un uz laiku būtu aizbraucis kaut kur, varbūt tad
brāļi būtu palikuši dzīvi, vismaz viens no viņiem...”
Mirdza kopā ar māti uzsāka ceļu uz ziemeļiem. Mirdza atceras: „Novosibirskā
dabūjām zināt, ka sācies karš. Pretējā virzienā drāzās ešeloni ar karavīriem.
Ēdienu un ūdeni sāka dot retāk. 3.jūlijā Kanskā pavēlēja kāpt ārā no ešelona.
Aizveda uz kādu skolu, kur jau bija daudz cilvēku. Nozīmēja dažas ģimenes uz
vienu no kolhoziem pie Kanas upes. Māte sāka strādāt kolhozā, kur par darbu deva
puskukulīti maizes, vēlāk vēl mazāk. Kolhoza veikalā bija tikai zobu pulveris,
odekolons un mahorka. No vietējiem kaut ko nopirkt nevarēja, kaut arī naudas
nebija. Vienīgi varēja iemainīt pret kādu apģērbu”.
Mirdza saka, ka iedzīvoties bija ļoti grūti, jo sajūta bija it kā pavisam citā
pasaulē: pavirša cilvēku attieksme pret darbu ( kaut gan savu pushektāru kopa
labi). Par kara norisēm arī cilvēki neko nezināja. Sādžā bija skola, Mirdza sāka
iet 8.klasē, lai gan bija problēmas ar valodu, varēja tikai elementāri
sazināties. Ziemas bargas, apavu nebija, māte gāja darbā lupatās satītām kājām.
Mirdzai uz pavasara pusi uztūka kājas. Ar pārtiku palika arvien sliktāk.
Vietējie sāka lasīt kviešu vārpas no sniega. Arī Mirdzas māte to darīja, bet
prieki bija īsi – kolhoza priekšniecība uz
stingrāko aizliedza, piedraudot ar cietumu.
Jau nākošā vasarā Mirdzai ar māti vajadzēja doties vēl tālāk uz ziemeļiem zivju
zvejā. „Pēc gada dabūjām zināt, ka drīz pēc mūsu aizbraukšanas no Kirovas
apgabala no tēva bija pienākušās vēstules. Pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka
tēvs mira 1942.g. Ziemassvētkos”, - atceras Mirdza. Brauciens uz ziemeļiem
bija garš un grūts: ar kuģi, ar baržām, braucienu starplaikā nedēļām ilgi zem
klajas debess iežogojumā. Tad beidzot izsēdināti vientuļā krastā un atkal tālāk
ar baržām , kuras paši vilka jau ar basām kājām, jo apavi bija noplīsuši. Arī
slapjās drēbes nemainīja, tās izžuva mugurā. Beidzot tika izlikti kādā mazā
faktorijā, kur zvejoja zivis. Kad atkal uzsniga sniegs, pašiem vajadzēja ar
laivām pārbraukt no vienas vietas uz otru pa krāčainām upēm, līdzi vedot arī
sazvejotās zivis.
Uzturam dienā tika doti 400 g. slapjas maizes. Dzīvošanai cēla skuju teltis,
vēlāk sievietes pašas zāģēja sausus kokus un cēla kaut ko līdzīgu mājām. 40
cilvēku brigādē vīriešu nebija - tikai divi pusaudži un viens students.
„Zvejot ezerā bija vieglāk, arī mazliet maksāja, par to varēja pirkt nedaudz
produktu, bet no algas bija jāmaksā valstij nodoklis. Kad zivis ezerā izzvejoja,
vajadzēja doties uz ziemas zveju taigā. Tika nozīmētas 4 meitenes, tai skaitā
arī es. Atkal skuju būdā, atkal nežēlīgs aukstums, āliņģu sišana, tīklu likšana
un nozvejas nešana uz faktoriju, bet tur mira bada nāvē”, - tā Mirdza.
Mirdzas mammu aizsūtīja uz vieglāku darbu, jo bija ļoti novājējusi. Meitene
vairākas reizes rakstīja lūgumu atļaut mācīties, bet bez panākumiem. Pēc kāda
laika tika saņemta atļauja izbraukt uz Baikitu, tur atrada darbu skolas
internātā un sāka mācīties 10. klasē. Tika saņemts atestāts. Atkal tika rakstīts
lūgums atļaut izbraukt uz Krasnojarsku turpināt izglītību. Ceļš līdz
Krasnojarskai ilga mēnesi, reizē brauca arī māte. Krasnojarskā palikt neatļāva –
atkal vajadzēja apmesties kādā kolhozā. Tad Mirdza pieņēma riskantu lēmumu -
braukt uz Latviju. Braukt bez dokumentiem, pat norīkojums uz kolhozu tika
saplēsts.
Mirdza atceras: „Nopirkt biļeti pasažieru vilcienā izrādījās neiespējami.
Simtiem cilvēku mēnešiem gaidīja rindā. Dabūjām zināt, ka tuvākajās dienās līdz
Maskavai iet preču vilciens ar piekabinātiem pasažieru vagoniem. Uz šo vilcienu
arī nopirkām biļetes. Līdz Maskavai braucām apmēram mēnesi. Dokumentus
pārbaudīja, bet izdevās pārliecināt, ka mums tos nozaga. Tādā veidā mums tika
izdota izziņa. Tuvākajā peļķē pasmēlām ūdeni, ēšanai vārījām savu miltu viru.”
1947.g. 10. septembrī Mirdza ar māti iebrauca Rīgā, pēc vairāk nekā sešu gadu
klīšanas pa svešiem ceļiem lietū un sniegputeņos. Sākumā apmetas pie radiem
laukos. Te Mirdza uzzināja par brāļu likteni - Jānis un Artūrs bija palikuši
Latvijā, bet vācu okupācijas laikā miruši.
Vēlme mācīties Mirdzu neatstāja: „Mēģināju iestāties medicīnas māsu skolā
Cēsīs - nepieņēma. 1948.gadā iestājos mērniecību tehniķu kursos, pēc gada
pabeidzu, sāku strādāt lauku apvidū. Nāca ziņa, ka mani un māmiņu laukos ir
meklējuši. Notika tas, ko varēja sagaidīt no padomju varas par to, ka pati
uzdrošinājos labot pret manu gribu samezgloto dzīvi. 1950.g. 12. oktobrī
atkārtoti arestēja un turēja Rīgas termiņcietumā līdz 1951.g. 7.martam. Īpaša
tiesa sodīja uz 3 gadiem. Atkārtoju tēva ceļu – Kirovas apgabala nometni.
1953.gadā tiku amnestēta, bet pakļauta izsūtīšanai nometinājumā. Atkal pa etapu
pāri Urāliem un Sibīriju. Mani atstāja Krasnojarskā celtniecības darbos. Katru
mēnesi vajadzēja iet atzīmēties, bet bija arī priecīga izjūta, kad aiz muguras
vairs neseko, izmaksāja arī nedaudz naudas, par ko varēja nopirkt karašu un
margarīnu. Latviešu bija daudz, izveidojās latviešu kopiena.
Dzīves apstākļi uzlabojās, Mirdza varēja nodibināt ģimeni. Mirdza stāsta:
„1954.g. apprecējos ar Oto Pavāru no Madonas raj., Patikulas pagasta, 1947.g.
viņš bija sodīts par palīdzību meža brāļiem. Izcietis ieslodzījumu, arī bija
atbrīvots. Februārī atsūtīja pa etapu manu māmiņu. 1954.g. februārī piedzima
mūsu meitiņa Rasma. Nu mēs bijām četri. Man atļāva strādāt kantorī kā rasētājai,
vīrs strādāja par šoferi. 1956.g. iedeva pases, piešķīra dzīvokli - dzīves
apstākļi bija normāli, tomēr nevarēja iedomāties, ka bērni izaugtu svešā zemē.
1958.g. atgriezāmies Latvijā un, novembrī piedzima dēls Juris. Pirmie soļi
dzimtenē nebija viegli. Nebija, kur apmesties, nevarējām atrast darbu. Beidzot
sākām strādāt Gulbenes MMS (meliorācijas mašīnu stacijā). Vēlāk nācās vairākkārt
mainīt darbu, algas bija mazas, iztikšana ļoti knapa. 1970.gadā tikām pie
dzīvokļa Gulbenes raj. Šķieneros. Meitai un dēlam ir savas ģimenes, ir trīs
mazbērni: Ģirts, Gita, Linda. Un viena mazmazmeitiņa Anete.”
Mirdzas bērni un mazbērni ir ieguvuši izglītību. Sākoties Atmodas gadiem,
Mirdzas vīrs Oto Pavārs iestājās zemessardzē. Barikāžu dienas bija Rīgā sardzē
pie telefona centrāles. Par to, nu jau vēsturisko laiku, Mirdza saka: „Ar
sirdi un dvēseli dzīvojām līdzi trauksmainajam laikam. Vīram 1995.gadā
11.novembrī, stāvot zemessargu goda sardzē Gulbenē pie pieminekļa kritušajiem
brīvības cīņās, neizturēja sirds, viņš mira ar sirds infarktu. Tieši tai dienā
pēc goda sardzes bija paredzēts piešķirt viņam kaprāļa pakāpi. Viņš tika
apglabāts ar militāra godu. Bet dzīve turpinās. Mūžīgo dzīvības taku turpina
meita, dēls, mazbērni un mazmazbērni”.
2007.gada janvārī
Krāslavas ģimnāzija
Sagatavoja Irina Ņikitina, 10. klase skolniece
Konsultante Janīna Gekiša
Ievietots ar PBLA atbalstu