ALEKSANDRS PAUNIŅŠ
mežrūpniecības darbinieks,
publicists, sabiedrisks darbinieks
Piedzimis 1921. gada 28. septembrī Varkas novadā Lubānas ezera dienvidos.
Tēvs – Eduards Pauniņš (1892.– 1962.) bija sīkzemnieks, kura 10 hektāru saimniecībā galvenais ienākums bija lini. Tēvs iemācīja Aleksandram un viņa brāļiem Antonam (dzimis 1924. g.), Pēterim (1927. g.), Broņislavam (1930. g. – 1957. g.) atšķirt putnu
balsis, ieklausīties kameņu dūkoņā, izjust zemes siltumu zem kailajām pēdām.
Māte – Matilde Pauniņa (dzimusi Kanča – Poča; 1895. – 1974.) bija no turīgu zemnieku aprindām. Mātes brāļa mājā atradās Barkavas pamatskola, kur bija liela bibliotēka. Tajā mazajam Aleksandram bija saistoša lasāmviela ganu gaitās.
1928. gadā Aleksandrs uzsāk mācības Varakļānu 2. pamatskolā, atmiņā visspilgtāk palicis skolas pārzinis Nikolajs Ābeltiņš – liels Latvijas vēstures zinātājs. Skolas laikā, darbojās 398. Varakļānu mazpulkā.
Lai nopelnītu skolas naudu mācībām Varakļānu humanitārā ģimnāzijā, kas bija izvietojusies vēsturiski slavenajā grāfam Mihalam Borham piederošajā pilī, vasarās bija jāstrādā kūdras purvā no ausmas līdz rietam. Skolā uz sienas bija uzraksts: “Tava
tauta nezudīs, ja Tu iesi mirt par tautu”. Svētdienas pēcpusdienās pēc dievkalpojumiem mājās pulcējās tēva brāļi un kaimiņi. Aleksandrs no “Jaunākajām ziņām”, “Latgolas vōrda”, “Brīvās zemes” lasīja vīriem priekšā ziņas par cīņām Spānijā, par
Vācijas iebrukumiem. Aizvien biežāk skanēja vārds “karš”...
Kara gadi.
1942. gada jūnija beigās – atvadas no skolas. Zēniem vienīgais mērķis bija nokļūt vācu armijas latviešu vienībās, lai cīnītos par savas dzimtenes brīvību. Visus kara gadus A. Pauniņš bija izlūks (viņš prata piecas valodas) un bataljona kaujas
rakstvedis.
1945. gada 15. oktobrī Iekšlietu Tautas Komisariāta Kara tribunāls nolemj Pauniņu Aleksandru Eduarda dēlu sodīt ar 10 gadiem labošanas darbos. A. Pauniņš atceras: “Mums dažiem laimējās – tieši no pārsūtīšanas kameras mūs paņēma ebreju cilvēks no
Pēterpils, lai montētu iekārtas medicīnas instrumentu rūpnīcā un uzbūvētu kūdras brikešu rūpnīcu. Šo dzīves posmu A. Pauniņš izstāstījis J. Anerauda grāmatā “Neprāta varā”. Precīzu šī laika aprakstu varam lasīt dokumentālā stāstā
“Cīņā par Brīvību.”
1954. gada 15. augusts. Strādājot cirsmā, Aleksandram prātā ataust skolas dienu atmiņas par Aglonas baziliku. Pēkšņi viņu sameklē sardzes kareivis un paziņo, ka jāierodas nometnes kantorī. Nometnes priekšnieks saka: “Priecājies, Aleksandr
Eduardovič, par labu darbu tu tiec priekšlaicīgi atbrīvots.”
Darbs mežrūpniecībā
1955. gadā, atgriežoties Latvijā, seko iepazīšanās ar meža darba organizāciju, šķirojot kokus Rendas krautuvē. Tālākie darba gadi saistās ar mežu izstrādes darbu organizēšanu un vadīšanu Jēkabpils mežrūpniecības saimniecībā (vairāk nekā trīsdesmit
gadi nostrādāti Neretas mežniecībā, būvējot ceļus un ceļot Lones mežniecībai ēkas, kā arī plānojot un vadot darbus Lones mežniecībā).
60.-70.gados, strādājot Lonē, A. Pauniņš organizēja Krasnojarskas lēģera “Kraslag” iemītnieku (Pēteris Aniņš, Egons Zoltners, Jāzeps Lindbergs, Laimonis Lubānietis, Jānis Spičs u. c.) tikšanos Sēlpilī pie Staburaga dziesmu svētkos un Saukā Skanošo
dienu pasākumos. Kad koris dziedāja A. Žilinska dziesmu: ”Dzimtene jaukā zilo ezeru zeme…”, visi leģerī bijušie no aizkustinājuma raudāja.
Atmodas gadi.
A. Pauniņš aktīvi iesaistījās Tautas frontē. Bija Jēkabpils mežrūpniecības saimniecības Lones atbalsta grupas organizators, TF valdes loceklis. Neaizmirstams saglabājies pārdzīvojums, kad Jēkabpilī 1988. gada 18. novembrī virs Mežrūpsaimniecības
kantora pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Tautas frontes aktīviste Tekla Dūce prata visus mobilizēt gaidāmām pārmaiņām. TF aktivisti organizēja braucienu uz Lāčplēša dienas svinībām, kad Ē. Valters uzvilka Latvijas karogu Rīgas pils tornī 1988.gada
11.novembrī, arī uz Manifestāciju Daugavmalā.
Pauniņš bija Lones pašvaldības deputāts, piedalījās visas Latvijas deputātu saietā 1990. gada 23.04. Rīgā, kur deputāti sprieda, vai Latvijai vajadzīga neatkarība.
A. Pauniņam rūp vēsture. Viņš patiesi raksta par latviešu leģionāru cīņām, par represēto latviešu darbu Sibīrijā. 2000.- 2001. gados viņš sadarbojās ar Latgales Pētniecības institūtu Daugavpilī. Viņa atmiņu fragmenti publicēti dažādos preses
izdevumos.
Ģimene.
1955. gadā iepazinās ar savu nākamo sievu Veru ( dzim. 16. 03.1923. – 24.02.2000). Izaudzinātas un augstskolās izskolotas meitas: Valda Pauniņa (dzim. 1950.g.), Vija Medne (dzim. 1957.g.), Gunta Kalnīte (dzim. 1961.g.). Prieku sagādā mazbērni:
Kristiāna Pauniņa (dzim. 1972.g.) – Ziemeļvalstu ģimnāzijas direktora vietniece; Kaspars Pauniņš (dzim. 1974. g.; bija aculiecinieks 2001. gada 11. septembra Ņujorkas traģēdijai), Mārtiņš Mednis (dzim. 1987. g.) – Jēkabpils Valsts ģimnāzijas
audzēknis; Gints Mednis (1979.g.) – beidzis Stoholmas Ekonomikas augstskolu, strādā; Artūrs Kalnītis (dzim. 1985.g.) – topošais basketbolists; Kristīne Kalnīte (dzim. 1983.g.) – Rīgas angļu ģimnāzijas audzēkne.
ATTĒLI:
1. A. Pauniņš 2001. gada 29. oktobrī.
2. A.Pauniņš ģimenes vidū meitas Guntas kāzu dienā 1983.gadā (2. rindā 2. no labās).
2001. gada oktobrī
Jēkabpils rajona bērnu un jauniešu centrs.
Materiālu sagatavoja mazpulka dalībniece Evita Lejiņa,
skolotāja Spodra Purviņa.
LIIS izstrādne